Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!
Ļoti cienījamā Ministru prezidentes kundze!
Augsti godātais Veismaņa kungs!
Godātie klātesošie, politiskie represētie!
Katru gadu martā un jūnijā mēs sanākam šeit un pieminam politiski represētos. Pieminam komunistiskā genocīda padomju okupācijas upurus. Katru gadu mēs esam šeit, lai atcerētos, un katru gadu mēs laikam meklējam vārdus, kā vēl sev atgādināt par savu pagātni, par mūsu vēsturi. Kā vēl pateikt sabiedrībai, pateikt pasaulei, ka tas, kas notika 1941. un 1949. gadā, ir tas, ko mēs nevēlamies piedzīvot nekad.
Arī šodien mēs noliecam galvas to cilvēku priekšā, kas gāja bojā padomju lēģeros. Arī šodien mēs runājam par tā laika notikumiem. Bet arī šodien ir tas brīdis, kad daudzi atkal jūt pasaulē diezgan satraucošas lietas, redz, ka pasauli atkal mēģina dalīt ietekmes sfērās, redz, ka ļaunums dodas uz priekšu un to nemaz tik vienkārši nevar apturēt.
Un cilvēkos šeit atkal ir bažas, satraukums un bailes. Tas ir saprotami, jo mūsu vēsture mums liek būt uzmanīgiem. Un tas ir saprotami, jo mēs redzam, ka, lai kā labie spēki vēlas sakaut ļaunos, tas neizdodas. Un mēs redzam, ka Ukrainā karš turpinās. Mēs redzam, ka arī Ukrainā notiek tas, ko mūsu tauta piedzīvoja pirms vairāk nekā 70 gadiem. Mēs arī saprotam, ka bez atbalsta Ukrainai šo ļaunumu nevarēs uzvarēt. Mēs nevarēsim paši savus prātus nomierināt.
Bet šis ir arī brīdis, kad mums ir jāsaprot, ka mēs neesam vieni. Mums ir sabiedrotie - tuvi un tāli. Mēs zinām, ka mūsu aizsardzības un drošības spējas ir jāuzlabo, un mēs to darām. Mēs zinām tādēļ, ka mūsu vēsture mums liek būt uzmanīgiem. Tādēļ es aicinu ikvienu nekaunēties no tā, ka mums ir bail, bet darīt un rīkoties, lai mēs būtu spēcīgāki, stiprāki un lai mēs spētu stāties pretī jebkurai agresijai. Jo mēs esam tik stipri, cik ir stipra mūsu griba. Mūsu Latvija būs tik stipra, cik stipri būsim mēs.
Dievs, svētī Latviju!
