Orusīds ir Orussus ģints kukainis, kas piederīgs plēvspārņu (Hymenoptera) kārtas auglapseņu (Symphyta) apakškārtas orusīdu (Orussidae) dzimtai.
Kukaiņa izskats
Orusīds ir neliels kukainis, kura ķermenis sasniedz apmēram viena līdz pusotra centimetra garumu. Kukainim ir garens, slaids, melns, galvenokārt matēts ķermenis ar oranžsarkanu vēdera galu. Galva izceļas ar platu pieri, lielām pusmēness formas acīm un baltiem plankumiem pie acu iekšmalām. Kukaiņa kājas ir melnbaltas, kurām apakšpuse ir melna, bet augšpusē redzami balti laukumi. Pēdu gali ir brūngani. Taustekļi arī ir melnbalti, un uz galvas, netālu no acīm, ir redzami balti, iegareni plankumi. Kukainim ir īsi spārni, kas nesniedzas pāri vēderam, un uz priekšspārniem redzami tumši plankumi. Orusīdam trūkst iežmaugas, kas raksturīgas citiem plēvspārņiem. Taustekļi ir vidēja izmēra un lokani, mātītēm tie ir sadalīti 10 segmenta posmos, tēviņiem 11.
Vietas, kur sastopt
Piemērota vieta orusīdu aplūkošanai ir saulainas vietas, kurās ir nokaltuši koki bez mizas. Īpaši piemēroti ir izcirtumos atstātie stāvošie sausokņi. Reizēm šos kukaiņus var redzēt arī uz dzīvnieku vai citādi bojātu koku vietām un uz koka konstrukcijām.
Orusīdi pa sausu koksni kustas ātri. Tēviņi skraida apkārt, meklējot mātītes, kuras vēl nav apaugļotas. Savukārt mātītes pārvietojas, pievēršot tēviņu uzmanību. Visbiežāk var pamanīt apaugļotas mātītes, kas meklē dzīvesvietu saviem pēcnācējiem. Ja orusīds tiek iztraucēts, tas ļoti ātri bēg projām.
Vairošanās, olas dēšana
Orusīdi ir unikāli, jo tie ir vienīgie auglapseņu apakškārtas pārstāvji Latvijā, kas pieder parazitoīdiem. Parazitoīdi ir kukaiņi, kuru kāpuri attīstās citu kukaiņu kāpuros. Lai mātīte varētu ievietot savu olu dziļi koksnē esošā kāpura ķermenī, viņai ir īpašs rīks – garš, smalks dējeklis. Orusīda mātīte savu dējekli izvada cauri nedzīvajai koka virsmai un piestiprina garu olu cita kukaiņa kāpuram, kas kalpos par barību viņas pēcnācējam. Lai to izdarītu, mātītei vispirms ir jāatrod upuris. Tiek uzskatīts, ka orusīds to sameklē ar īpašu metodi – skraidot pa sausu, bez mizas esošu koku, viņa ar taustekļiem sit pa virsmu un uztver atstarotās vibrācijas ar priekškājām. Meklējot vai gaidot upuri, apaugļota mātīte piemērotā vietā var uzturēties ilgstoši. Katrā reizē viņa izdēj tikai vienu olu. Kad ola ir izdēta, viņa dodas tālāk, lai atrastu nākamo barību saviem pēcnācējiem.
Orusīda kāpuri un to attīstība
Orusīda kāpuri ir balti, tārpveidīgi un bez kājām, ar nedaudz saplacinātu un smailu ķermeni. Tie attīstās līdz vēlam rudenim un ziemu pavada izgrauztajās koka ejās. Pavasarī kāpuri iekūņojas, un maijā vai jūnijā no koksnes izgraužas pieaugušie orusīdi. Pēc tam tie dodas tālāk, lai turpinātu dzīves ciklu.
