Likumā plānots noteikt, ka pašvaldībām būs pienākums nodrošināt šādus sociālos pakalpojumus: aprūpi mājās, krīzes centra pakalpojumu, grupu mājas (dzīvokļa) pakalpojumu, ilgstošusociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju, patversmes vai naktspatversmes pakalpojumu, dienas aprūpes centra pakalpojumu, atelpas brīža pakalpojumu, specializētās darbnīcas pakalpojumu, ģimenes asistenta pakalpojumu un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu. Ar grozījumiem likumā iecerēts arī noteikt, kādām personu grupām pakalpojumi jānodrošina, norādot, ka pašvaldības par saviem līdzekļiem varēs tos nodrošināt arī citām personām.
Par likumprojekta virzību Saeimā atbildīgās Sociālo un darba lietu komisijas sēdē Labklājības ministrijas pārstāvji informēja, ka vairums pašvaldību jau pašlaik nodrošina grozā iekļautos pakalpojumus. Minimālais sociālo pakalpojumu grozs ir būtisks arī, lai Latvija varētu pretendēt uz Eiropas struktūrfondu līdzekļiem, atzīmēja ministrijas pārstāvji.
Par primāri nodrošināmiem pakalpojumiem paredzēts noteikt tos, kas novērš vai mazina veselības vai dzīvības apdraudējuma risku (piemēram, sociālie pakalpojumi vardarbībā cietušām personām) un kas mazina personas funkcionālo traucējumu ietekmi uz patstāvīgu un sabiedrības vispārējām normām atbilstošu funkcionēšanu (piemēram, sociālās rehabilitācijas pakalpojumi personām ar invaliditāti un smagām hroniskām saslimšanām).
Ar grozījumiem iecerēts arī paplašināt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu loku bērniem un jauniešiem, kuriem ir izveidojušās uzvedības vai atkarības problēmas vai augstiem to attīstības riskiem. No 2026.gada 1.janvāra obligāti nodrošināms būs sociālais mentors kā viena no sociālās rehabilitācijas pakalpojuma metodēm, bet sociālās rehabilitācijas programmas būs veidojamas no 2029.gada 1.janvāra, paredz likumprojekts.
Lai grozījumi stātos spēkā, tie Saeimai jāpieņem vēl divos lasījumos.
