Savās sūdzībās Tiesai iesniedzēji apgalvoja, ka 2018.gadā īstenotā izglītības reforma, kas paredzēja latviešu valodas kā mācību valodas proporcijas palielināšanu pirmsskolas izglītības posmā, skārusi viņu kā mazākumtautībām piederošu ģimeņu tiesības uz izglītību mazākumtautību valodā. Iesniedzēji apgalvoja, ka 2018.gadā īstenotā reforma ierobežoja iesniedzēju-bērnu tiesības uz pieeju izglītībai un diskriminēja viņus valodas dēļ.
Visupirms Tiesa pievērsās iesniedzēju sūdzībām par iespējamu Konvencijas 8.panta pārkāpumu, piekrītot valdībai, ka šīs iesniedzēju sūdzības nav pieņemamas izskatīšanai pēc būtības, jo viņi nebija izsmēluši nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Proti, trīs no iesniedzējiem nebija lūguši Satversmes tiesu vērtēt strīda pamatā esošo tiesību normu atbilstību tiesībām uz privātās vai ģimenes dzīves neaizskaramību. Savukārt pārējie seši iesniedzēji savos pieteikumos Satversmes tiesai nebija snieguši pietiekamu juridisko pamatojumu apstrīdēto normu neatbilstībai Satversmei. Turklāt līdzīgu apsvērumu vadīta Tiesa noraidīja arī iesniedzēju sūdzības par iespējamu to Konvencijas 8.pantā kopsakarā ar Konvencijas 14.pantu garantēto tiesību pārkāpumu.
Pievēršoties iesniedzēju sūdzībām par iespējamu Konvencijas 1.protokola 2.panta pārkāpumu, Tiesa atzina, ka iesniedzēju sūdzības neietilpst šo tiesību materiāltiesiskajā tvērumā. Tiesa šajā aspektā plaši atsaucās un tās iepriekš izdarītajiem secinājumiem lietās Valiullina un citi pret Latviju un Džibuti un citi pret Latviju, atbilstoši kuriem minētā Konvencijas norma negarantē personām tiesības izvēlēties valodu, kurā iegūt izglītību. Proti, ievērojot, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā, Tiesa norādīja, ka iesniedzēji nevar sūdzēties, pamatojoties uz Konvencijas 1.protokola 2.pantu, par krievu valodas kā mācību valodas proporcijas samazināšanu izglītības iestādēs Latvijā. Turklāt arī šajā lietā iesniedzēji nebija pierādījuši, ka 2018.gada grozījumi būtu nelabvēlīgi ietekmējuši viņu iespējas iegūt izglītību. Tiesa vērsa uzmanību uz Satversmes tiesas secinājumiem lietā Nr.2018-12-01 (izglītības apguves valoda valsts skolās) un Nr.2018-22-01 (izglītības apguves valoda privātajās skolās), kā arī lietā Nr.2019-20-03, kurā Satversmes tiesa atzina, ka normas, kas noteic izglītības valodu pirmsskolas izglītības iestādēs, atbilst Satversmei. Proti, lietā Nr.2019-20-03 Satversmes tiesa atzina, ka Satversmes 112.panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz izglītību aptver arī pirmsskolas izglītību kā daļu no vispārējās izglītības sistēmas Latvijā. Vienlaikus Satversmes tiesa atzina, ka Satversmes 112.panta pirmajā teikumā neietilpst tiesības uz izglītību sev vēlamā valodā, līdz ar to tā vērtēja iesniedzēju argumentus no valsts pozitīvā pienākuma nodrošināt kvalitatīvu izglītību skatupunkta. Ņemot vērā Satversmes tiesas pieeju, Tiesa secināja, ka attiecībā uz mazākumtautību tiesībām uz izglītību Satversme paredz augstāku aizsardzības līmeni nekā Konvencija, iesniedzēju sūdzības šajā daļā noraidot.
Visbeidzot Tiesa pievērsās iesniedzēju sūdzībām par iespējamu Konvencijas 1.Protokola 2.panta kopsakarā ar Konvencijas 14.pantu garantēto tiesību pārkāpumu. Savos apsvērumos valdība izvirzīja vairākus argumentus, kādēļ iesniedzēju sūdzības nebūtu pieņemamas izskatīšanai pēc būtības. Proti, valdība argumentēja, ka iesniedzēju sūdzības neietilpst šo pantu materiāltiesiskajā tvērumā, ka iesniedzēji nav izsmēluši nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus un ka daļa no iesniedzējiem nav uzskatāmi par “cietušajiem” Konvencijas 34.panta izpratnē. Taču Tiesa norādīja, ka valdības argumentus, kas pārklājās ar tiem, kas bija izvirzīti lietās Valiullina un citi pret Latviju un Džibuti un citi pret Latviju, Tiesa jau bija vērtējusi šo lietu ietvaros, un tāpēc tos noraidīja. Savukārt attiecībā uz valdības argumentiem, kas bija saistīti tieši ar sūdzībām par reformas posma ietekmi uz pirmsskolas izglītības iestādēm, Tiesa secināja, ka Latvijas izglītības sistēma aptver divus pirmsskolas izglītības posmus ar atšķirīgām iezīmēm un mērķiem. Apskatot katra posma būtību un salīdzinot tos, Tiesa norādīja, ka iesniedzēju sūdzības attiecībā uz pirmsskolas izglītības pirmo posmu, tas ir, bērniem vecumā no pusotra līdz pieciem gadiem, kas Latvijas izglītības sistēmā nav obligāts, nebija pieņemamas izskatīšanai pēc būtības, jo tās bija ārpus Konvencijas 1.protokola 2.panta materiāltiesiskā tvēruma. Turklāt attiecībā uz šo posmu iesniedzēji nebija izsmēluši nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Attiecībā uz 2020.gadā dzimušo iesniedzēju Tiesa secināja, ka viņu vēl nebija skāruši 2018.gadā pieņemtie grozījumi, jo viņa vēl nebija apmeklējusi pirmsskolas izglītības otro posmu un nebija uzskatāma par “cietušo” Konvencijas 34.panta izpratnē. Iesniedzēju sūdzības par pirmsskolas izglītības otro posmu Tiesa atzina par pieņemamām izskatīšanai pēc būtības.
Pievēršoties šo iesniedzēju sūdzību būtībai, Tiesa, vērtējot, vai konkrētajā gadījumā tika pieļauta diskriminācija uz valodas pamata, pirmkārt, secināja, ka pirmsskolas izglītības iestādes skolēni, kuru dzimtā valoda ir krievu valoda, un skolēni, kuru dzimtā valoda ir latviešu valoda, ir salīdzināmos apstākļos, tāpēc starp viņiem pastāvēja atšķirīga attieksme. Tāpēc Tiesa vērtēja, vai šai atšķirīgai attieksmei bija leģitīms mērķis. Līdzīgi kā lietās Valiullina un citi pret Latviju un Džibuti un citi pret Latviju arī šajā lietā secināja, ka atšķirīgai attieksmei bija divi leģitīmi mērķi – valsts valodas aizsardzība un tās lietojuma veicināšana, kā arī nepieciešamība nodrošināt ikvienam izglītojamam pieejamu vienotu izglītības sistēmu un novērst PSRS okupācijas laikā pastāvošo segregāciju izglītības sistēmā. Tomēr papildus Tiesa atzina, ka šajā lietā bija arī trešais leģitīmais mērķis – sagatavot pirmsskolas vecuma bērnus pamatizglītības iegūšanai.
Turpinājumā Tiesa sniedza vērtējumu par 2018.gadā īstenotās izglītības reformas samērīgumu ar izvirzītajiem leģitīmajiem mērķiem. Savā vērtējumā Tiesa līdzīgi kā iepriekšējās lietās par 2018.gada izglītības reformas posmu norādīja, ka valsts ir tiesīga īstenot pasākumus, lai labotu vēsturisku apstākļu rezultātā radītās faktiskās nevienlīdzības latviešu valodas lietojumam izglītībā, vienlaikus nodrošinot mazākumtautību tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, kultūru un identitāti. Turklāt Tiesa norādīja, ka 2018.gada grozījumi nebija neparedzami un pēkšņi un neatcēla krievu valodas kā mācību valodas lietojumu pilnībā. Tiesa uzsvēra dzimtās valodas apguves nozīmi bērna pirmajos gados, kas norādīja uz valsts šaurāku rīcības brīvību šajā jautājumā. Tomēr pirmsskolas izglītība lielākajā daļā valstu nebija obligāta, kas pieļāva nedaudz plašāku rīcības brīvību šajā jomā. Ievērojot minēto, Tiesa atzina, ka Latvija nebija pārkāpusi tai piešķirto rīcības brīvību un atšķirīgā attieksme bija piemērota un samērīga ar izvirzītajiem leģitīmajiem mērķiem.
Pievēršoties divu iesniedzēju sūdzībām saistībā ar bērnu ar īpašām vajadzībām, kuru dzimtā valoda ir krievu valoda, iespējamu diskrimināciju, Tiesa neizslēdza, ka var būt īpaši apstākļi, kuros valstij būtu pienākums nodrošināt bērniem ar īpašām vajadzībām pirmsskolas izglītību viņu dzimtajā valodā. Tomēr Tiesa atzina, Latvijas izglītības sistēma nodrošina iekļaujošu izglītību bērniem ar īpašām vajadzībām gan speciālās pirmsskolas izglītības programmās, gan vispārējās izglītības programmās, nodrošinot individuāli pielāgotu pieeju. Turklāt abās programmās bērni varēja turpināt apgūt savu dzimto valodu. Atzīmējot, ka iesniedzēji nebija pietiekami pamatojuši savus argumentus, Tiesa secināja, ka arī šajā aspektā nav pieļauta diskriminācija.
Saskaņā ar Konvencijas 43.panta 1.punktu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības Tiesu lūgt lietu nodot izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā. Pilns 2024.gada 18.jūlija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē. Lai atrastu nolēmumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (50942/20 vai 2022/21) un sprieduma pasludināšanas datums (18/07/2024).
Fakti lietā Djeri un citi pret Latviju
Iesniedzēji ir divi Latvijas pilsoņi un divi Latvijas nepilsoņi (vecāki) un pieci viņu bērni, kas sūdzību Tiesai iesniegšanas brīdī mācījās mazākumtautību pirmsskolas izglītības iestādēs (viens no bērniem mācījās mazākumtautību pirmsskolas izglītības iestādē bērniem ar īpašām vajadzībām).
Lai nodrošinātu ikviena izglītojamā integrāciju sabiedrībā, iespējas iekļauties darba tirgū, īstenot savas tiesības demokrātijas procesos un iegūt augstāko izglītību, Latvijā vairāk nekā 20 gadu garumā pakāpeniski tiek īstenota izglītības reforma pārejai uz vienotu izglītības sistēmu valsts valodā. Šīs reformas ietvaros, pakāpeniski stiprinot ikvienam izglītojamam pieejamu vienoto izglītības sistēmu un valsts valodas lietojumu, 2018.gadā pieņemti grozījumi Izglītības likumā un tam pakārtotajos Ministru kabineta noteikumos Nr.716, Nr.747 un Nr.416 (pieņemti 2019.gadā), ar kuriem palielināta latviešu valodas kā mācību valodas proporcija pirmsskolas, pamatizglītības un vidējās izglītības līmenī.
Augšminētie grozījumi tika izvērtēti Satversmes tiesā, un 2020.gada 19.jūnijā Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr.2019-20-03 attiecībā uz izglītības ieguves valodu pirmsskolas izglītības iestādēs. Satversmes tiesa atzina Ministru kabineta 2018.gada 21.novembra noteikumu Nr.716 “Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem” 2.pielikuma 9.punktu un 4.pielikuma 9.punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 112.panta pirmajam teikumam, 114., 91. un 64.pantam.
2020.gada 4.novembrī un 18.decembrī iesniedzēji vērsās Tiesā ar sūdzībām par iespējamu Konvencijas 8.panta atsevišķi un kopsakarā ar Konvencijas 14.pantu pārkāpumu un Konvencijas 1.protokola 2.panta atsevišķi un kopsakarā ar Konvencijas 14.pantu pārkāpumu.
