Diskusijas laikā tās dalībnieki atbalstīja arodbiedrību dokumentāli un statistiski pamatotos argumentus par to, ka konkurētspēja un nepamatoti izsniegtās darba nespējas lapas ir viltus cēloņi un tāpēc noraidāmi pēc būtības, īpaši akcentējot risku vēl vairāk pasliktināties sabiedrības veselībai un negatīvi ietekmējot cilvēkkapitāla attīstību ilgtermiņā.
LBAS priekšsēdētājs Egils Baldzēns, raksturojot diskusijai izvirzītos problēmjautājumus, vērš uzmanību uz sabiedriskās domas pētījumiem, kas liecina par to, ka 39% darbinieki arī saslimuši nereti turpina iet uz darbu, jo baidās zaudēt ienākumus. Jau šobrīd, slimojot deviņas A darbnespējas dienas, darbiniekam apmaksātas no darba devēju puses tiek tikai sešas darbnespējas dienas. Darbinieka ienākumi samazinās par 30%. Ekonomikas ministrijas un darba devēju priekšlikumā samazinājums pieaug no 40% līdz 45% atkarībā no slimības dienas, papildus darbinieks zaudē arī daļu no savām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Kopā ap 48 miljoniem. Pie vidējās darba samaksas A darbnespējas lapā slimības pabalstā zaudējumi darbiniekam ir 37,40 eiro, bet B darbnespējas lapā – 56,64 eiro. LBAS kategoriski nepiekrīt darbnespējas lapu apmēra samazinājumam uz darbinieku rēķina. 2023. gadā darbnespējas dienu skaits ir samazinājies par 15,3%, nav pamata darba devēju apgalvojumam, ka tās nepārtraukti pieaug. Galvenā problēma ir zemais veselības aprūpes finansējums Latvijā, īpaši salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu. Arodbiedrības piekrīt Labklājības ministrijai, ka nav pamata darba devēju apgalvojumam, ka darba devēji Latvijā nav konkurētspējīgi nodokļu un slimības lapu politikā ar Baltijas valstīm. Vienas stundas izmaksas Latvijā ir viszemākās – 13,53 eiro (Lietuvā – 14,7 eiro, Igaunijā – 18,3 eiro).
Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris uzsvēra, ka 2023. gadā tika izdotas 234 000 darbnespējas lapas un tikai 7 darbnespējas lapas tika atzītas par nepamatoti izdotām, kas ir mazāk nekā 0,01%. Savukārt darbnespējas A lapu izmaksas veido 0,7% no kopējām darbaspēka izmaksām un nav pieaugušas (gan 2019. gadā, gan 2023. gadā). V.Keris nenoliedz, ka kopumā ir pieaugušas darbaspēka izmaksas, taču izmaksas ir pieaugušas arī citur un pieaugusi ir arī uzņēmumu peļņa.
Veselības Inspekcijas vadītāja Anita Slokenberga uzsvēra, ka veselīgi nodzīvoto gadu skaits ir zemākais starp ES dalībvalstīm. Turklāt 2021. gadā darbnespējas lapu skaits samazinājās, jo bija iespējas strādāt attālināti. Darbnespēja nozīmē īpašu režīmu, bet tas nenozīmē, ka režīma pārkāpuma rezultātā ir jāanulē darba samaksas aizvietojums. Nereti ārsta izrakstītais režīms ietver arī veselīgas pastaigas. Kad darbinieks jeb tā darbnespējas lapas nonāk Veselības Inspekcijas redzeslokā, tiek veikta rūpīga anamnēzes izpēte, no tām var spriest ne tikai par darbnespējas lapu pamatotu izsniegšanu, bet var spriest arī par darba devēju attieksmi pret darbinieku.
Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta vecākā eksperte Inese Upīte atsaucās uz pētījumiem, norādot, ka šādas izmaiņas (darbnespējas lapu apmēra samazināšana) izraisīs lieku sabiedrības satricinājumu, bet nemainīs cilvēku uzvedību un nesamazinās darbnespējas lapu skaitu. Līdz ar to ir divreiz jāpadomā, vai šādas reformas ir tā vērtas. Drīzāk būtu jādomā, kā uzlabot veselību. Gandrīz ¼ daļa strādā par minimālo algu, un šie darbinieki nevar atļauties slimot. Piedevām slimības lapas iet kopā ar sezonalitātes darbiem, kad publiskā sektora darbinieki mēdz veikt sezonas darbus lauksaimniecībā privātajā sektorā, papildus nopelnot. Citās valstīs darba devēji veic izglītojošo funkciju. Ekonomikas ministrijas Uzņēmējdarbības konkurētspējas departamenta vecākā eksperte Jolanta Nalivaiko informēja, ka darbnespējas lapu kontekstā vairāk būtu jāiesaistās valstij, turklāt nepieciešams paplašināt darba koplīgumu regulējumu. Iekšlietu ministrijas Valsts policijas pārstāve Jeļena Ivanova, kurai ir liela pieredze ar darbnespējas lapām, informēja, ka 2024.gadā darbnespēju skaits ir pat samazinājies. Iekšlietu resorā var strādāt attālināti, ja ir neliela saaukstēšanās. Līdz ar to iekšlietu resorā nav tādas nepamatoti izsniegtas darbnespējas lapas.
Partijas “PROGRESĪVIE” sociālās nozares eksperts Viesturs Kleinbergs uzsvēra, ka darbinieki, kuri nāk uz darbu saslimuši, rada lielāku slogu sociālajam budžetam. Taču ir palielinājies hronisko gadījumu skaits. V.Kleinbergs secināja, ka nevar būt izmaiņas, kuras ir labvēlīgas tikai darba devējiem.
Finanšu ministra padomniece Sanda Liepiņa minēja, ka vidējā termiņā jāpārskata uzņēmumu ienākuma nodoklis, taču bija atturīga paust viedokli par darbnespējas lapu apmaksas kārtības maiņu.
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga akcentēja īpašo izglītības nozares specifiku, t.i., pedagogiem darbnespējas lapas bieži vien ir pašiem jāatstrādā. Piedevām pedagogu saime ir piektā gados vecākā saime starp ES dalībvalstīm un akūti trūkst pedagogu. Pieaug arī arodslimnieku skaits. I.Vanagas ieskatā Latviju raksturo zema uzticēšanās sociālās drošības sistēmai, tostarp godprātīgai nodokļu nomaksai.
Kopumā ir novērojama bīstama tendence – saslimst arvien gados jaunāki darbinieki. Tirdzniecības darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Maira Muceniece informēja, ka pirms vairākiem gadiem ir bijusi iniciatīva, kas dod papildus dienas klāt pie atvaļinājuma, ja darbinieks iepriekšējā periodā nav slimojis. Taču Tirdzniecības darbinieku arodbiedrība neatbalstīja šo iniciatīvu, jo tas veicinātu to, ka darbinieki iet uz darbu saslimuši. Latvijas Probācijas darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Jolanta Eihentāle raksturoja savu nozares specifiku – norādot, ka tikai vesels un spēcīgs darbinieks var veikt probācijas pienākumus. Tāpēc nav iedomājami, ka uz darbu nāktu saslimis darbinieks. Latvijas Pašvaldību darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Lidija Legzdiņa uzsvēra, ka pašvaldībās atalgojums ir ļoti zems un daudzas lietas atrunā caur darba koplīgumiem, piemēram, darbiniekam tiek piešķirta apmaksāta diena, ja darbiniekam jādodas pie ārsta.
Noslēgumā E.Baldzēns atgādināja, ka valstij jāīsteno stratēģija, lai veselības pakalpojumi būtu savlaicīgi pieejami un daudz labāk finansēti. Konkurētspējas pieaugums būtu jāatbalsta ar citiem instrumentiem – ceļot neapliekamo minimumu, tas ievērojami jāpalielina arī vidējai darba samaksai un samērīgi jāpaaugstina minimālo algu. Tādā veidā nostiprinot uzņēmējdarbību un veidojot krietni turīgāku sabiedrību.
