Lieta tika izskatīta pēc elektronisko sakaru komersanta pieteikuma. Pieteikuma iesniedzēja bija ieguvusi ierobežota radiofrekvenču spektra joslas lietošanas tiesības pēc pieprasījuma un bez maksas. Lai turpinātu īstenot savas īpašuma tiesības, pieteikuma iesniedzējai būtu nepieciešams attīstīt un piedāvāt klientiem piektās paaudzes mobilo elektronisko sakaru tīkla pakalpojumus. Pieteikuma iesniedzēja neesot viens no tiem mobilo sakaru operatoriem, kas darbojas Latvijas tirgū, tāpēc tai neesot iespēju tieši sniegt lietotājiem 5G tehnoloģiju mobilo sakaru pakalpojumus. Tāpēc pieteikuma iesniedzēja būtu ieinteresēta tai piešķirtās spektra joslu lietošanas tiesības nodot vai iznomāt kādam no mobilo sakaru operatoriem, lai tādējādi gūtu iespējami lielāku labumu no savām īpašuma tiesībām. Taču Elektronisko sakaru likuma 48. panta septītā daļa liedz nodot vai iznomāt šīs lietošanas tiesības, ja tās nav iegūtas konkursa vai izsoles rezultātā par maksu. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo tiesības uz īpašumu un neatbilst tiesiskās vienlīdzības principam.
Sākotnēji Latvijā vispārējā prakse bija tāda, ka ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības tika piešķirtas pēc pieprasījuma un bez maksas. Savukārt minēto tiesību piešķiršana izsoles vai konkursa kārtībā par maksu tika uzsākta 2010. gadā. Tādējādi šobrīd ir izveidojusies tāda situācija, ka elektronisko sakaru komersantiem radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības tika piešķirtas dažādos laika posmos un dažādās procedūrās. Satversmes tiesa secināja, ka likumdevēja izvēle visos gadījumos, kad ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ir piešķirtas bez maksas, liegt elektronisko sakaru komersantam tiesības tās nodot tālāk, var novest pie godīgai konkurencei neatbilstošām situācijām, jo netiek izvērtēti ne šo tiesību piešķiršanas apstākļi, ne konkrētā brīža konkurences un tirgus apstākļi.
Veicot ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību tālāknodošanas gadījuma individuālu izvērtējumu, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija varētu ņemt vērā apstākli, ka komersants šīs tiesības ieguvis bez maksas, kā arī izvērtēt, vai šādu lietošanas tiesību tālāknodošanas gadījumā būs izslēgta komersanta iespēja netaisnīgi iedzīvoties uz ierobežota resursa rēķina. Tāpat, Satversmes tiesas ieskatā, komisija varētu ņemt vērā to, vai elektronisko sakaru komersants, kurš vēlas tam piešķirtās ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības tālāknodot, un elektronisko sakaru komersants, kuram šīs lietošanas tiesības tiktu nodotas, ir uzskatāmi par vienu tirgus dalībnieku Konkurences likuma izpratnē. Turklāt šāda individuālo apstākļu izvērtēšana nebūt nenozīmētu, ka elektronisko sakaru komersantiem visos gadījumos tiks atļauta bez maksas iegūtu ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību tālāknodošana.
Tiesa atzina, ka var pastāvēt arī citi alternatīvi līdzekļi, kas būtu izmantojami sabiedrības un konkrētu elektronisko sakaru komersantu interešu sabalansēšanai. Likumdevējam savas rīcības brīvības ietvaros ir tiesības izvēlēties, kādā veidā nodrošināt sabiedrības intereses, godīgas konkurences apstākļus un novērst iespējamību, ka elektronisko sakaru komersants netaisnīgi iedzīvojas uz ierobežota resursa rēķina, vienlaikus nodrošinot pēc iespējas efektīvāku ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību izmantošanu. Tādējādi Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secināja, ka nav nepieciešams vērtēt apstrīdētās normas atbilstību tiesiskās vienlīdzības principam.
Tā kā radiofrekvenču spektrs ir unikāls un ierobežots resurss, regulējuma noteikšana attiecībā uz tā izmantošanu ir būtisks jautājums. Tādēļ nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka Satversmei neatbilstošā tiesību norma savu juridisko spēku zaudētu ar sprieduma publicēšanas brīdi, bet nebūtu aizstāta ar jaunu tiesisko regulējumu. Attiecīgi Satversmes tiesa secināja, ka konkrētajā situācijā likumdevējam ir nepieciešams saprātīgs laiks, lai tas izvērtētu, kā vislabāk būtu līdzsvarojamas personas un sabiedrības intereses, un noteiktu jaunu tiesisko regulējumu. Tādējādi apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2025. gada 1. janvāra.
Saistītā lieta: 2022-44-01
