“Mācītāja Jura Neikena, kurš kalpošanu Dikļu draudzē sāka 1857. gadā, atmiņstāstā lasāms, ka, dodoties apciemot savus vecākus uz Ārciema pagastu un braucot garām Ārciema draudzes namam, redzējis pulcējamies jauniešus. Viņi gatavojušies Bībeles svētkiem, mācītājs piestājis aprunāties un dzirdējis divu puišu sarunu par to, ka šodien viņiem ir dziedāšanas svētki. Vārdu salikums šķitis tik labs un skanīgs. Jautājot puišiem, vai piedalītos šādā notikumā, kur būtu tikai dziedāšana vien, saņēmis apstiprinošu atbildi,” stāsta Inita Hihalovska, Dziedāšanas svētku Dikļos ekspozīcijas gide.
Juris Neikens mācījies Vidzemes draudžu skolotāju seminārā (dēvēts arī par Cimzes skolotāju semināru), kur liela vērība bija arī mūzikas apguvei. “Sarunās ar domubiedriem ideja par kopīgu dziedāšanu ir klātesoša. To atbalsta arī Rūjienas draudzes skolas skolotājs, ērģelnieks, kordiriģents Ernests Švehs. Un tā tiek pulcināti seši vīru kori. Domājams, ka zirgu pajūgos, jo tas tolaik bija ātrākais pārvietošanās veids, koristi pamazām sabrauc Dikļos. Viņi pulcējas pagasta skolas ēkā, kur vienojas par repertuāru – ko dziedās katrs koris un ko – visi kopā. Ap pusdienlaiku vīri nopietnām sejām gājienā pa divi dodas uz dziedāšanas svētku norises vietu. Tā tagad nes Neikenkalna vārdu, savukārt pakalniņu, kur pulcējās koristi, un apkārt esošo teritoriju mūsdienās pazīstam kā Neikenkalna dabas koncertzāli. Te mēs varam redzēt un sajust to īpašo noskaņu un ainavu, kāda bija pirms 160 gadiem – jaunā koncertzāle ir iekļauta ainavā, kas nav daudz mainījusies kopš pirmajiem Dziedāšanas svētkiem.”
Kopā ar sešiem vīru koriem svētkos piedalījās arī skolēni – gan puiši, gan meitenes. “Jau 120 vīri tam laikam bija liels skaits, telpās tik lielu kori pulcināt nebija iespējams. Turklāt Dikļu draudzē bija četri pagasti, katrā skola, to Juris Neikens bija panācis. Tādējādi arī bērnu skaits, kuri piedalījās Dziedāšanas svētkos, bija ap 120. Atzīmējot pirmo Dziedāšanas svētku 75. gadadienu 1939. gadā, goda viesu vidū bija arī Marija Ozola, kura kā bērns bija dziedājusi pirmajos Dziedāšanas svētkos. Ir saglabājusies arī fotogrāfija, kur redzam šo kundzi ļoti cienījamā vecumā un saposušos tautas tērpā.”
Pirmie Dziedāšanas svētki tā dalībniekiem bija arī izaicinājums. “Sabalsošanās prasīja laiku, pirmo reizi koristi tikās tik plašā pulkā. Juris Neikens vēlāk rakstīja, ka dziesmas, kas labi izklausās telpā, dabā prasa citu pieeju. Koristi sāka dziedāt ap pusdienlaiku un turpināja, kā lasāms atmiņstāstā, līdz tika iedegtas lāpas. Maija beigās, jūnija sākumā, kad vakari jau ilgi ir gaiši, domājams, ka Dziedāšanas svētki izskanēja īsi pirms pusnakts. Turklāt jāņem vērā, ka tas bija nedēļas vidus, nākamā bija darba diena, neskatoties, ka lielākā daļa nakts visdrīzāk tika pavadīta mājupceļā.” Tomēr tas nemazināja dziedāšanas un satikšanās prieku. Arī par skatītājiem bija padomāts – uzslietas teltis patvērumam lietus gadījumā, kā arī vietējie saimnieki bija sarūpējuši kliņģerus un miestiņu. “Domājams, ka tas bija īpašs notikums ne tikai koristiem, bet visiem klātesošajiem. Virsdiriģenta Ernesta Šveha vadībā izskanēja arī “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”, kā arī, kā atmiņstāstā lasāms, lauku dziesmas, kas visdrīzāk ir tautasdziesmu apdares. Par nozīmību liecina arī svētku turpinājums – jau nākamajā gadā Jura Neikena ierosmē Dziedāšanas svētki notika Bauņu Jēkaba kalniņā (Valmieras novada Matīšu pagastā), bet 1866. gadā koristi pulcējās Rūjienā. Dikļu kora vīri 1873. gadā devās uz I Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem Rīgā, ko apliecina fotogrāfija, kur koristi iemūžināti kopā ar kora karogu.”
Dikļos Juris Neikens kalpojis desmit savas dzīves ražīgākos gadus. “Viņa vecāki bija piederīgi hernhūtiešiem, kas nozīmē, ka lasīt un rakstītprasme mācīta jau ģimenē. Viņš kā izcils mācītājs un sprediķu teicējs tika aicināts kalpot dažādās draudzēs, arī bagātajās draudzēs Rīgā, taču Jurim Neikenam bija svarīgi kalpot saviem cilvēkiem – Dikļu draudzē un dzīves pēdējā gadā dzimtajā Umurgas draudzē. Kalpodams viņš aizsāka arī literāro darbību, rakstot reālistiskus stāstus, pamatojoties uz redzēto savā draudzē. Tie bija par cilvēku dzīvē svarīgiem notikumiem, mācībām, kas jāgūst. Viņš arī izdeva laikrakstu “Ceļa Biedris”, kur lasāmas arī mācītāja atmiņas par pirmajiem Dziedāšanas svētkiem. Juris Neikens bija ne tikai talantīgs vārda meistars, bet arī pratis skaisti zīmēt, vienā mākslas darbā varam redzēt arī Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcu.”
Atzīmējot pirmo Dziedāšanas svētku 160. gadadienu, Neikenkalna dabas koncertzālē Dikļos 15. jūnija vakarā skanēs koncerts, piedaloties 127 sievu, vīru un jauktajiem koriem no visas Latvijas. Koncerta mākslinieciskais vadītājs – Mārtiņš Klišāns, režisors – Juris Jonelis. Koncertu kuplinās tautas mūzikas kopa “Sēļu muižas muzikanti” un kapela “Rotas muzikanti”. Norisināsies arī tautas lietišķās mākslas studiju darbu parāde. Savukārt pirms koncerta Mazsalacā notiks X Mazpilsētu un Lauku koru konkurss, Dikļos apbalvojot laureātus.
“Pēc dziesmas “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” mācītājs Juris Neikens uzstājās ar runu, kuras beigās izteica vēlējumu: “Dievam par godu un mums par svētību un prieku lai tad nu aug un vairojas dziesmas un Dziesmu svētki!” Vēlētais ir piepildījies. Un tieši pirmajos rīkotajos Dziedāšanas svētkos Juris Neikens šo skaisto kopā sanākšanu nodēvēja par Dziesmu svētkiem, kas kļuvuši par skaistu tradīciju, spēcīgu mantojumu un mūsu tautas bagātību.”
