Pēc Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita un Kultūras ministra Naura Puntuļa video uzrunām, kā arī “Latvijas Mediju ētikas padomes” valdes priekšsēdētāja Jāņa Lielpētera ievadvārdiem tika uzsākta pasākuma saturiskā sadaļa, ko ievadīja Andas Rožukalnes, Rīgas Stradiņa universitātes asociētās profesores, Komunikācijas fakultātes dekānes, Komunikācijas studiju katedras vadītājas, bakalaura studiju programmas "Žurnālistika" vadītājas un mediju pētnieces, veiktās izpētes “Mediju darba izaicinājumi un risinājumi pandēmijas laikā” prezentācija. Pandēmijas sākumā mediju vide piedzīvoja lielu šoku - mediji cīnījās ar resursu kritumu, ienākumu samazinājumu un informācijas sarežģītību. Mediji šajā laikā turpināja izmantot jau esošās satura veidošanas pieejas, publikācijās atsaucoties uz oficiāliem avotiem un iekļaujot politisko dienaskārtību. Ja pandēmijas sākumā mediji ieņēma valdības sabiedrotā un atbalstītāja lomu, tad vēlāk mediji kļuva kritiskāki, kā to redzējām LTV1 raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” un citos gadījumos, un sāka veidot arī savas oriģinālās dienas kārtības. Atsevišķos gadījumos mediji publicēja dezinformāciju - galvenokārt tāpēc, ja tā atbilda tā mediju redakcionālajām vērtībām (politiskā ideoloģija, pozīcija, politiskās atbalstīšanas vai neatbalstīšanas prakse). Tomēr labā ziņa ir tā, ka pieauga kvalitatīvu faktu pārbaudes materiālu un dezinformācijai veltīta satura skaits un apjoms, ko īstenoja tādi mediji kā “ReBaltica” un “Delfi”. Pievēršoties sabiedrības nostājai, Anda Rožukalne ir novērojusi, ka liela daļa sabiedrības locekļu nogura no plaši pieejamā un lielā informācijas apjoma. Tas ir viens no Latvijas mediju izaicinājumiem - rēķināties ar šo noguruma faktoru un aptvert, kā to iespējams mazināt. Nogurums rada izvairīšanos, un Valsts pētījumu programmas “Dzīve ar COVID-19” pētījuma dati liecina, ka šobrīd jau trešdaļa Latvijas iedzīvotāju izvairās no ziņām par Covid-19, kas ir kritisks rādītājs, salīdzinot ar tādām valstīm kā ASV un Lielbritāniju, kur šie rādītāji nepārsniedz 20% slieksni. Latvijas iedzīvotāji ir arī ne pārāk aktīvi, lai norādītu uz kļūdām, izglītotu līdzcilvēkus un diezgan pasīvi izturas pret esošo informācijas telpu un iesaistīšanos diskusijās. Kopumā ziņas par pandēmiju sabiedrību atstāj vienaldzīgu vai tieši pretēji - rada satraukuma un bezpalīdzības stāvokli, turklāt Valsts Kancelejas un SKDS pētījuma dati rāda, ka no šā gada janvāra līdz martam par 16% ir pieaudzis cilvēku nogurums saistībā ar ziņām par Covid-19. Tieši tādēļ mediju uzdevums ir ņemt vērā šos dažādos cilvēku emocionālos stāvokļus un strādāt pie tā, lai mazinātu noguruma, satraukuma un bezpalīdzības stāvokli.
Nav šaubu, ka viltus ziņas ir nopietna problēma, kas vēl vairāk saasinājusies pandēmijas laikā. Aptuveni sestā daļa sabiedrības ir atvērta un var noticēt dezinformācijai, un, atsaucoties uz Rīgas Stradiņa universitātes studentes Santas Mežzīles maģistra darba rezultātiem, Anda Rožukalne norāda, ka ticība dezinformācijas vēstījumiem samazina slimības draudu uztveri un ietekmē uzskatus par slimības nopietnību un iespēju inficēties. Līdz ar to zemā slimības draudu uztvere veicina negatīvu attieksmi pret slimības apkarošanas ierobežojumiem. Interesanti ir tas, ka tie, kas izplata viltus ziņas, paši ir dezinformācijas upuri - viņi tic dezinformācijai, piedalās tās izplatīšanā un kultivēšanā, kā arī redz sevi kā daļu no cīņas, lai viņiem būtu tiesības izplatīt dezinformāciju, un uzskata, ka tā sniedz ieguldījumu sabiedrībai. Šo pārliecību stiprina negatīva attieksme pret valdību un profesionālajiem medijiem. Savukārt, atcaucoties uz Rīgas Stradiņa universitātes studentes Rēzijas Raugas maģistra darbu par dezinformāciju komentāros, vērojams, ka pandēmijas laikā sabiedrības agresivitāte komentāros kopumā nepieauga, toties komentāru saturā dominēja vīrusa noliegšana, līdzcilvēku kritizēšana, negatīva attieksme pret medijiem un valdību. Atbildot uz jautājumu, kāpēc tas tā notiek un kāpēc tik daudz cilvēki ir pakļauti dezinformācijai, Anda Rožukalne uzskata, ka veselības jautājumos dezinformācijai ir lielākas iespējas izplatīties, jo medicīnas problēmas prasa padziļinātas zināšanas un to uztvere ir saistīta ar augstāku nedrošības pakāpi. Tāpat veidojas lielāka plaisa starp to, ko mediji uzskata, ka tie dod sabiedrībai, un to, ko sabiedrība sagaida no medijiem. Reizēm sabiedrībā ir pamanāms arī “noturīgās pārliecības” jēdziens, kad cilvēki nemaina savus uzskatus pat pēc iepazīšanās ar kļūdu labojumu vai maldīgu uzskatu atspēkojumu, tomēr daudz izplatītāks ir “iluzorās patiesības” efekts, kas pastiprina blēņu atkārtošanas vieglumu. Latvijas sabiedrībā izplatīta arī “maldīgā vieglprātība”, kas nozīmē, ka mazākuma uzskatu pārstāvji, ieraugot līdzīgi domājošos, ātri secina, ka pārstāv vairākumu un dominējošos uzskatus. Prezentācijas noslēgumā Anda Rožukalne uzsver, cik nozīmīga ir uzticēšanās, jo tā caurvij visus sociālās dzīves aspektus un palīdz samazināt nedrošību par nākotni. Tas rada lielu atbildību medijiem, jo tieši mediji ir tie, kas šo uzticēšanās vidi palīdz radīt un veicināt, kā arī parāda, kam var un kam nevar uzticēties.
Pasākuma turpinājumā sekoja Kārļa Dagiļa, Latvijas Radio Ziņu dienesta galvenā redaktora, žurnālista, mediju pasniedzēja un pētnieka, veiktās izpētes “Mediju darbs infodēmijas laikā: starptautiskā pieredze Latvijas kontekstā” prezentācija. Sniedzot ieskatu ārējos izaicinājumos, ar kuriem mediji ir saskārušies, Dagilis iepazīstina ar Starptautiskā žurnālistu centra veikto pētījumu, aptaujājot 1406 žurnālistus no 125 valstīm. Viens no galvenajiem žurnālistu uzdevumiem un arī izaicinājumiem ir - kā uzzināt patiesību? Problēma šajā gadījumā rodas tajā, ka pandēmija ir sākusies Ķīnā, bet mēs zinām, ka Ķīnā ir ļoti izplatīta cenzūra un informācijai piekļūt ir grūti, tādēļ arī ir radušās dažādas spekulācijas un katra versija par notikušo ir jāpārbauda. Pievēršoties dezinformācijai kā otram izaicinājumam, pētījuma dati rāda, ka vairāk nekā 75% aptaujāto žurnālistu ir saskārušies ar dezinformāciju vismaz reizi nedēļā, savukārt cits starptautisks pētījums liecina, ka 12 galvenie dezinformācijas izplatītāji pasaulē ir atbildīgi par aptuveni 60% no visa dezinformācijas apjoma. Lai gan to īsteno šaurs cilvēku loks, ietekme ir milzīga, un ar to nākas cīnīties arī žurnālistiem. Tā vietā, lai veidotu, piemēram, cilvēkstāstus, žurnālistiem ir jānodarbojas ar dezinformācijas atspēkošanu. Turklāt šajā infodēmijas laikmetā ir novērojams tas, ka dezinformāciju lielākoties izplata “parastie” iedzīvotāji (49% gadījumos) un amatpersonas (46%), un dezinformācijas izplatīšanā notiek atgriešanās pie tradicionālajām platformām - avīzēm, pasta skrejlapām u.tml. Apskatot trešo izaicinājumu jeb valdības lēmumus, sniegto informāciju un tās ietekmi uz medijiem, varam novērot vairākas galējības. Piemēram, Ungārijā ir pieņemts likums, kas aizliedz publicēt viltus ziņas. Ideja šķietami ir apsveicama, bet daudzi eksperti to vērtē kā pastiprinātu preses kontroli un vēršanos pret pretējiem viedokļiem. Otra galējība ir vērojama Brazīlijā, kur valsts prezidents ir aktīvs Covid-19 noliedzējs un kur vērojama vēršanās pret medijiem. Pirmajos piecos pandēmijas mēnešos Brazīlijā notikuši 82 uzbrukumi žurnālistiem un medijiem, kas atspoguļojuši pandēmiju, un 72% gadījumu uzbrucēji bijuši valdības, prezidenta vai viņa sabiedrotie. Tas parāda, ka valdības ietekme uz informācijas lauku ir jāvērtē kritiski no abām pusēm, un žurnālistu apsiešana, kas ir parādījusies kā jauna tendence, būtiski ietekmē mediju darbu. Kā beidzamais no ārējiem izaicinājumiem ir ņirgāšanās un draudi, kas vērsti žurnālistu virzienā. Starptautiskajā pētījumā 20% žurnālistu atzina, ka pandēmijas laikā ar ņirgāšanos un draudiem tie saskārušies daudz biežāk. Kārlis Dagilis norāda, ka pārsvarā tas nāk no sabiedrības puses. Cilvēki savas emocijas vēlas kaut kur “novadīt” un meklēt vainīgos, visbiežāk par grēkāžiem padarot valdību un mediju darbiniekus.
Tāpat ir virkne iekšējo izaicinājumu, ar ko mediji ir saskārušies pandēmijas laikā. Pirmkārt, tas ir ekonomiskais trieciens, kas izpaudās kā reklāmas ieņēmumu, algu samazinājums, štata vietu samazināšana u.tml. Skaudrāk tas izpaudās pandēmijas sākumā, jo liela daļa mediju, it īpaši komercmediju, ienākumu nāk no reklāmas un mārketinga kampaņām, kas pandēmijas sākumā tika samazinātas. Tomēr tam talkā nāca dažādas valsts atbalsta programmas, kas tika īstenotas arī Latvijā. Otrkārt, tā ir žurnālistu drošība. 30% aptaujāto žurnālistu ir norādījuši, ka viņiem netika nodrošināts drošības ekipējums, dodoties veikt intervijas ārpuses redakcijas. Protams, tas nav vienīgais faktors, kas ietekmējis žurnālistu drošību - arī žurnālistiem, tāpat kā jebkuram citam cilvēkam, var būt bažas par inficēšanos un slimības izplatības pieaugumu. Treškārt, tā ir ietekme uz garīgo veselību. Pētījumā aptaujātie žurnālisti norādījuši, ka visbiežāk ir saskārušies ar tādām problēmām kā pastiprinātu spriedzi, stresu, nogurumu, izdegšanu, grūtībām aizmigt, tumšām un negatīvām domām, bezspēcības sajūtu. Protams, tas viss ietekmē žurnālistu darbu un tā kvalitāti, tādēļ redakciju un mediju vadītājiem ir jāveicina empātija un sapratne un jāparūpējas par dažādiem darbiniekiem pieejamiem palīdzības elementiem. Ceturtkārt, tas ir attālinātais darbs un tā kvalitāte. Strādājot no mājām, ir daudz lietu, kas var traucēt pilnvērtīgi pildīt darba pienākumus, tomēr ir būtiski arī attālinātā darba režīmā saglabāt kvalitātes latiņu. Piektkārt, tā ir piekļuve informācijai attālinātā režīmā. Ir skaidrs, ka pandēmijas ietekmē mainījusies darba organizēšana, piemēram, intervijas tiek īstenotas tiešsaistē, pa e-pastu vai telefonu, izpēte tiek veikta lielākoties ar interneta starpniecību. Tāpat ir pieaugusi tendence paļauties uz officiāliem informācijas avotiem, piemēram, valdību. Sestais un viens no būtiskākajiem iekšējiem izaicinājumiem ir viedokļu balanss un dažādība. Kā atspoguļot pretējo puses viedokli un kā izveidot balansu? Cik daudz runāsim par protestiem, cik lielas iespējas izteikties dodam pretiniekiem, vai uz tiem skatāmies kā uz dezinformācijas izplatītājiem un vai mēs būsim līdzatbildīgi, ja atspoguļojam pretējās puses sniegto informāciju? Šie ir jautājumi, kas ir ļoti svarīgi un kas medijus un žurnālistus pandēmijas laikā nodarbina aizvien biežāk. Galvenais ir saglabāt balansu starp kritiskumu un atbildīgumu žurnālistikā. Pie mediju iekšējiem izaicinājumiem jāpiemin arī žurnālistu nostāja pret vakcinēšanos, kā arī pieļauto kļūdu cena un pašcenzūra materiālu veidošanā. Par spīti izaicinājumiem Kārlis Dagilis norāda, ka visas krīzes var būt arī labvēlīgs laiks pārmaiņām un iespējām. Pandēmijas laiks ir radījis iespējas uzlabot produktivitāti un samazināt izmaksas, īstenot digitālo transformāciju un strukturālas pārmaiņas medijos, kā arī tuvoties auditorijai un sabiedrībai, tādējādi vairojot uzticēšanos.
Mediju ētikas mēneša noslēguma pasākuma otrajā daļā norisinājās paneļdiskusija “Vai pastāv vakcīna pret infodēmiju un vai tā ir nozīmīga mediju un auditorijas veselībai?”. Tajā piedalījās žurnāla “Klubs” galvenais redaktors Aivars Pastalnieks, Solvita Denisa-Liepniece, Vidzemes Augstskolas docente un Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta HESPI pētniece, mediju eksperte Gunta Līdaka un Juris Mendziņš, ziņu aģentūras LETA vadītājs. Diskusijas moderators Mārtiņš Daugulis to atklāja ar jautājumu - ko mediji var darīt Covid-19 krīzē? Ja medijiem ir jāsāk ar sevi, ko tie varētu darīt labāk vai citādāk? Solvita Denisa-Liepniece pauž, ka ne mēs paši, ne mediji nevaram vainot cilvēkus par nekritisku domāšanu un to, ka viņi izvēlas “nepareizus” vai neuzticamus informācijas avotus. Iespējams, ka šie šķietami nekritiskie cilvēki ir savas jomas profesionāļi citās nozarēs, piemēram, zobārstniecībā, galdniecībā, sportā u.tml. Pandēmija un infodēmija ir jauna un vēl nebijusi problēma, un katram ir savas stiprās puses, tādēļ ne visi var kritiski izvērtēt informāciju. Juris Mendžiņš infodēmiju salīdzina ar atkarībām - tās veidojas tad, ja cilvēkiem kaut kas pietrūkst. Vajadzība pēc alternatīviem satura avotiem un informācijas, iespējams, rodas tādēļ, ka konvenciālā vai regulārā mediju dienaskārtība nepasaka visu. Viņaprāt, infodēmijas risinājums ir godīga, atklāta un līdz kaulam patiesa komunikācija. Ja uzticami avoti ir snieguši informāciju, tad mediju uzdevums ir to novest līdz gala patērētājam. Ja patērētājs šajā ceļā iegūs visu, kas viņu interesē, tad infodēmijai un dezinformācijai nebūs vietas - vismaz tik lielā mērā, kā tas notiek šobrīd. Pievēršoties vakcinācijas tēmai, Aivars Pastalnieks norāda, ka cilvēkus, kas nav vakcinējušies, nav jānosoda un jāapsmej, viņi ir jāsaprot. Latvijā gatavību vakcinēties izrāda aptuveni 50-60%, bet vēl aizvien ir 40%, kas to nedara. Vai tas tiešām nozīmē, ka Latvijas sabiedrība ir starp bezatbildības līderiem pasaulē? Pastalnieks norāda, ka šajos 40% ietilpst savas imunitātes fani, ticīgie, kas nereti izjūt Krievijas ietekmi, sazvērestības teoriju piekritēji un tie cilvēki, kas vēl nogaida un šaubās. Tieši šī pēdējā grupa, viņaprāt, ir nenovērtētākā, tā ir nepilnīgi uzrunāta un var radīt risku sabiedrības veselībai arī turpmāk. Guntas Līdakas ieskatā svarīgākais vēl aizvien ir uzticība - sabiedrības uzticēšanās medijiem un mediju uzticēšanos viedokļu veidotājiem. Viņa norāda, ka pirmajā Covid-19 vilnī mediji ļoti akli uzticējās varai, tomēr ne vienmēr valdības vēstījumi bija līdz galam patiesi un saprotami, tādēļ sabiedrība sāka šaubīties un aizvien mazāk medijiem uzticēties. Sabiedrība šajā laikā par vislielākajiem dezinformatoriem uzskatīja tieši žurnālistus, tāpēc mums ir nepieciešams saprast, kādēļ tas notiek un kādēļ sabiedrība medijiem neuzticas. Viens no iemesliem ir mediju sadarbība ar politiku. Politiķu bezatbildīgie vēstījumi, kurus tālāk atstaroja žurnālisti, veicināja neuzticību nevis viedokļu nesējiem, bet to izplatītājiem jeb medijiem. Šobrīd medijiem un žurnālistiem ir svarīgi domāt, cik kritiski tie ir pret politiku, kā politika ietekmē sabiedrības uzticēšanos un kā uzticību medijiem atgriezt. Juris Mendziņš norāda, ka no tā izriet būtisks jautājums - kāpēc mēs neuzticamies varai? Kāpēc mums šķiet, ka varas pārstāvju kā informācijas avotu uzticamība ir zema? Kas ir tie iemesli, kāpēc šķiet, ka vara kaut ko nepasaka līdz galam? Viņš skaidro, ka, ja kaut kas netiek pateikts līdz galam, rodas informācijas caurumi, un tie tiek aizpildīti ar dažādiem alternatīviem avotiem un potenciāli - arī dezinformāciju.
Ja valdībai ne visai veiksmīgi izdodas nokomunicēt dažādas sarežģītas, bet ārkārtīgi svarīgas tēmas, piemēram, vakcinācijas drošumu, ko mediji var darīt citādāk, kā to iespējams koriģēt un vai tas vispār ir labojams? Gunta Līdaka uzskata, ka tam ir vajadzīgi vairāki priekšnoteikumi: “Redakcionālā neatkarība, spēja pašiem kritiski pieņemt lēmumus, veidot stiprus dienestus ar pētniecisko žurnālistiku, kura jebkuru vēstījumu, kas parādās sabiedrībā, ļoti atbildīgi izanalizē. Bieži vien žurnālisti neizvērtē pie varas esošo vēstnieku vai sabiedrisko attiecību speciālistu vēstījumu faktu patiesumu. Tā ir lielākā problēma, un tas notiek tādēļ, ka Latvijā šobrīd ir ļoti vāja pētnieciskā, analītiskā žurnālistika. Ja sākumā mediji publicēja visu, ko valdība sniedza, tad vēlāk jau sāka kritiskāk izvērtēt šos vēstījumus. Kad iepriekšējo Veselības ministri Ilzi Viņķeli atstādināja, mediji sāka saprast, ka tomēr nevaram pilnībā uzticēties valdības vēstījumiem, tur kaut kas nav kārtībā. Tajā brīdī sabiedrība samulsa, un arī mediji sāka pārstrukturēties un kritiskāk izturēties pret valdības vēstījumiem. Tomēr, manuprāt, tas vēl aizvien netiek darīts pietiekami tādēļ, ka pētnieciskā žurnālistika ir ļoti vāja. Vēl viena problēma ir tā, ka mediji bieži vien domā, ka viņi zina labāk, ko sabiedrība no medijiem sagaida, bet vienlaikus mediji neiedziļinās sabiedrības gaidās. Ko medijiem vajadzētu vēstīt, ko sabiedrība no viņiem sagaida? Uz šiem jautājumiem mēs nevaram atbildēt.” Aivars Pastalnieks piekrīt, norādot, ka pētnieciskā žurnālistika Latvijā patiesi ir ļoti vāja, bet tas jau ir 30 gadu sens jautājums. Viņaprāt, tas, par ko mēs vēl nerunājam, ir žurnālistikas pārcelšanās digitālajā telpā. Galvenās diskusijas šobrīd noris “Facebook”, un dati rāda, ka anti-vakcinācijas kustībai šajā platformā seko 31 miljons cilvēku. Pastalnieks uzskata, ka “Facebook” šobrīd ir lielākais drauds. Atbildot uz Aivara Pastalnieka bažām, Gunta Līdaka stāsta, ka tas nav jautājums par konvencionālajiem vai sociālajiem medijiem, bet par uzticamiem informācijas avotiem, respektīvi, kā jebkurā platformā veidot mazas saliņas, kur ir uzticama informācija. Sabiedrība ir ļoti daudzšķautņaina, tādēļ jautājums ir - vai šajā saliņās būs uzticamie informācijas avoti un vai tie izrādīs empātiju pret sabiedrību? Lai nepazaudētu uzticēšanos, ir jāizrāda empātija, tādēļ mediji ir milzīga izaicinājuma priekšā - vairs nekad nebūs viens ideālais medijs un paraugs, būs daudz dažādas saliņas, kurās cilvēki dzīvos un kurās tie uzticēsies informācijai. Mums ir jādomā, kā ar sabiedrību sarunāties. Tas kļūst daudz grūtāk, tādēļ Gunta Līdaka vēlreiz uzsver vajadzību veidot sabiedrības gaidu un vēlmju pētījumus. Viņasprāt, tā ir mūsu mediju augstprātīga, domājot, ka viņi zina, kas sabiedrībai ir vajadzīgs. Savukārt Juris Mendziņš piedāvā paraudzīties uz šiem jautājumiem no biznesa viedokļa. “Kādu dekādi vai vairāk esam dzīvojuši mediju vidē, kur klikšķis uzvar. Tas rada arī nepieciešamību mediju un redakciju darbu īstenot tā, lai sasniegtu konkrēto auditorijas apjomu, no kā izriet līdzekļu iegūšana mediju darbībai. Ja paskatāmies 15 gadus atpakaļ uz laikrakstu “Diena” - tas nepārdeva klikšķus, tas pārdeva reputāciju. Ja Tu abonē kādu izdevumu, Tu sagaidi, ka arī pusgadu vēlāk saturs būs kvalitatīvs, jo tam ir noteikta reputācija. Ja vainojam “Facebook” pie dezinformācijas izplatīšanas, tad es varu teikt, ka lielais trijnieks (“Google”, “Facebook” un “YouTube”) ir izdarījuši arī labu lietu - viņi kanibalizēja reklāmas tirgu un milzīgas summas aizplūda uz šīm lielajām platformām. Bija jādomā, ko darīt lietas labā, un atbilde tika atrasta paywall jeb maksas satura risinājumā. Ja Tu gribi lasīt kvalitatīvu saturu, tad tas ir jāabonē. Piemēram, “Delfi” gadījumā ir sadaļas “Delfi+”, “Delfi Bizness”, “MVP” u.c., un, lai šo saturu tālāk pārdotu, viņiem vairs nav jāstrādā pie klikšķu, bet gan reputācijas pārdošanas. Viņi to arī dara, piesaistot ekspertus un pārvācoties no klikšķu uz reputācijas teritoriju. Bet tur ir citi noteikumi - Tu nevari strādāt ar clickbite tipa virsrakstiem, ja piekrāpsi auditoriju, tā vairs neatgriezīsies u.tml. Līdz ar to negribētos domāt, ka viss ir tik slikti. Klikšķu bizness principā iet mazumā, un tas nozīmē, ka medijiem būs jārūpējas par saturu un tā patiesumu daudz augstākā līmenī.”
Mārtiņam Daugulim vaicājot par ekspertu gaidām Latvijas mediju vidē nākotnē, Aivars Pastalnieks pauž, ka ir arī turpmāk ir ļoti kritiski jāizvērtē raksti pirms to publicēšanas, kā arī medijiem ir jātur savs iekšējais kvalitātes standarts. Gunta Līdaka norāda, ka nākotne, protams, ir sociālajos tīklos, jaunajās platformās un tehnoloģiju piedāvātos risinājumos, bet žurnālistika un viedokļu līderi nepazūdīs. Veidosies jaunas komunikācijas formas, bet kvalitatīva žurnālistika neizzudīs, tādēļ ir jāturpina rūpēties par uzticamiem informācijas avotiem un to, kā veidot komunikāciju ar sabiedrību. Juris Mendziņš uzskata, ka maksas platformas un saturs ies vairumā. Tā ir nākotne, uz kuru ejam, kvalitatīvs saturs būs, bet par maksu. Viņaprāt, tad arī mēs redzēsim mediju noslāņošanos un “stadiona efektu” - lielās zvaigznes spēlēs stadionos, bet mazie par brīvu uzstāsies garāžās. Savukārt Solvita Denisa-Liepniece atsaucas uz Kanādas pētnieku, kurš teicis, ka mēs jau esam nonākuši pēcžurnālistikas ērā un mums ir vērts pārskatīt medijus. Ja paskatāmies, kam ir iespējas ietekmēt cilvēku prātus, viens no ietekmes aģentiem noteikti ir mediji. Viņasprāt, pandēmija varētu būs katalizators, kas liks pārskatīt mediju biznesa modeļus un to darbības principus. Diskusiju Mārtiņš Daugulis noslēdz ar jautājumu - kā Latvijas mediji savā starpā varētu vairāk sadarboties, lai nedominētu tas, ko ir teicis Valsts prezidents - lai nebūtu viensētnieka domāšana? Guntai Līdakai ir prieks, ka beidzot tiek runāts par Latvijas mediju vidi kopumā. Tas vieš cerību, ka Latvijas mediju organizācijas var sadarboties un īstenot kopīgus mērķus, jo Latvija ir maza valsts un ar mazu tirgu. Viņasprāt, medijiem ir jāmācās sadarboties un ir jābūt vienotībai kontekstā ar lielajiem globālajiem izaicinājumiem, jo tas palīdzētu stiprinātu Latvijas valsti, demokrātiju un sabiedrības vienotību. Juris Mendžiņš neuzskata, ka mediji ne par ko nevar vienoties. “Es varu teikt, ka “Latvijas Mediju ētikas padome” ir pierādījums, ka mediji var vienoties un ka šī organizācija ir nepieciešama. Manuprāt, medijiem vajadzētu vienoties, par ko runājam un par ko ne, vienoties par standartiem un tos ieviest. Es nedomāju, ka tā ir nesasniedzamā misija, jau šobrīd visi dara savu darbu un veic to pietiekami labi.” Solvita Denisa-Liepniece stāsta, ka, runājot par mediju vides noturības jēdzienu, mēs runājam arī par savām vājībām un ievainojamību, un tas arī iet roku rokā ar mūsu spēku. Denisa-Liepniece atgādina par tradēģiju Zolitudē, kur mediji kopīgi strādāja, dalījās ar informāciju, intervijām, deva viens otram akumulatorus, vadus utt. “Mūsu viensētas domāšana, kas tiek pieminēta kā vājība, ir arī mūsu spēks - piemēram, lai iegūtu informāciju, pietiek tikai ar vienu zvanu. Mums ir jākoncentrējas uz mūsu stiprajām pusēm un jādomā, kā tās varam attīstīt vēl vairāk.” Noslēgumā Aivars Pastalnieks norāda, ka Latvijas žurnālistikā ir vairāki grupējumi , kas radušies politisku un citu iemeslu dēļ, bet tai pat laikā ir liela daļa žurnālistu, tostarp arī krievvalodīgo, kas nepieder ne pie vienas organizācijas. Mums nav vienots žurnālistikas spēks - tas ir galvenais mīnuss, par ko būtu jādomā. Ja būtu viena vienota un spēcīga organizācija, žurnālisti kopīgiem spēkiem daudz labāk darbotos, aizstāvētu savas intereses, labāk apzinātu riskus un izaicinājumus. Tāpat, viņaprāt, Latvijā pietrūkst zinātniskās žurnālistikas. Mūsu sabiedrībā augstā vērtē ir ezotērika, un, iespējams, tieši zinātniskā žurnālistika spētu palīdzēt pārliecināt tos 40% iedzīvotāju, kas vēl nevakcinējas.
Mediju ētikas mēneša noslēguma pasākuma “Infodēmijas izaicinājumi. Kā un vai pret to cīnīties?” ierakstu ir iespējams noskatīties “Latvijas Mediju ētikas padomes” Facebook kontā. Aicinām sekot līdzi aktuālajai informācijai un sociālo tīklu aktivitātēm, lai uzzinātu vairāk par biedrības plānotajiem pasākumiem arī turpmāk.
