Šodien mēs ar klusuma brīdi pieminam upurus. Taču mēs nedrīkstam tikai klusēt. 14. jūnija deportācijas nenotika bez iemesla. Tās notika tādēļ, ka Eiropa tika sadalīta starp diviem noziedzīgiem režīmiem – nacistisko Vāciju un padomju komunistisko režīmu, kas bija savā starpā noslēguši slepenu paktu. Abi režīmi, ignorējot jebkādu suverenitāti, cilvēktiesības un tiesiskumu, sēja neaprakstāmas bēdas un ciešanas. Mēs joprojām turpinām izjust padomju okupācijas sekas, lai gan kopš neatkarības atjaunošanas ir pagājuši jau 30 gadu.
Igaunija, Latvija un Lietuva tik augstu vērtē savu neatkarību, brīvību un demokrātiju tieši šo iemeslu dēļ. Tieši tādēļ esam gatavi tik aktīvi darboties Eiropas Savienībā un NATO. Tādēļ mums ir tik svarīga transatlantiskā sadarbība. Tādēļ mēs ar bažām raugāmies uz to, kā pasauli pārņem dezinformācijas vilnis un kā Eiropas vēsture un Krievijas nelikumīgās darbības uz Ukrainas un Gruzijas robežas tiek pasniegtas sagrozītā gaismā. Mūsdienās jūnija deportācijām ir jābūt kā atgādinājumam ikvienam – kā mēdza uzsvērt kongresmenis Toms Lantoss: “Civilizācijas bruņas ir tikpat trauslas kā papīrs, kas mums jāsargā ik sekundi.”
