Dzelzceļa formas tērpa valkāšana noteikta ar likumu
Dzelzceļnieki 20. gs. 20.–30. gados Latvijā tika pielīdzināti valsts ierēdņiem, gan pēc algu līmeņa, gan pēc statusa un darba organizācijas. Formas tērpu nēsāšanu noteica saskaņā ar Likumu par valsts civildienestu.
Dzelzceļnieku formas tērpu vēsture sākās 1920.gadā - vispirms tika izdots Satiksmes ministra rīkojums, kam 11.novembrī sekoja Dzelzceļu galvenā direktora rīkojums nr. 392 par formastērpa nēsāšanu darbiniekiem, kuru darbs saistīts ar vilcienu kustību. Tomēr materiālo apstākļu dēļ tobrīd darbiniekiem izsniedza tikai dienesta cepures, par kuru izskatu varam spriest pēc fotogrāfijām un īsa apraksta rīkojumā.
Formas tērpu dzelzceļā nēsāja dažādu jomu speciālisti, un tajos vienmēr ir ticis apvienots lietderīgums un vizuālais standarts. Par labu formastērpu uzskatāms tāds, kurā katra detaļa ir pārdomāta un tas ir ērts tā valkātājam.
Dzelzceļnieka formastērps visos laikos ir nozīmējis ne tikai profesijas atpazīstamību. Tā rašanās saistīta ar ļoti praktisku nozīmi – dzelzceļnieka identificēšanu brīdī, kad tas veic savus pienākumus. Laikmetā, kad dzelzceļnieka profesija bija ļoti populāra, formas tērps šo nozīmīgumu vēl vairāk izcēla. Darbinieku nodrošināšana ar formastērpu bija arī daļa no nozarē pastāvošajām sociālajām garantijām.
Pirmā Latvijas valsts dzelzceļu zīme
Rīkojumā par formas tērpu pieminēta arī dzelzceļu vizuālā zīme, tomēr nekas detalizētāk nav minēts, tik vien, ka tā nodēvēta ar "piemērotu emblēmu". Līdz 1923. gadam, kad apstiprināja pilno formastērpu un atšķirības zīmes, pie cepurēm, uz dokumentiem, fotogrāfijām redzams spārnotais ritenis, kas ir tradicionāls transporta nozares simbols, uz 20. gs. sākumā tik populārā ugunskrusta. Iedvesma un zīmes veidošanas principi, visticamāk, nāca no strēlnieku simbolikas un Neatkarības kara rotu krūšu nozīmēm.
Uzņēmuma vizuālais tēls kā absolūti vienots veselums mūsdienu izpratnē, ar stila grāmatu, paraugiem, 20. gs. 20.–30. gados netika realizēts, tomēr, aplūkojot attēlus un dokumentus, redzamas noteiktas normas, kuras ievēroja. Būtiskākās no tām noteiktas ar rīkojumu vai speciāliem noteikumiem. Visprecīzāk noteiktas prasības bija dzelzceļnieku formastērpiem, staciju nosaukumiem, kā arī ritekļu krāsojumam un apzīmējumiem.
Latvijas pirmās neatkarības periodā gan formas tērpi, gan vizuālā zīme piedzīvoja vizuālās pārmaiņas, taču līdz ar padomju gadiem tika zaudēta iespēja veidot savu ārējo tēlu, identitāti. Bija jāpārņem kopējā PSRS dzelzceļu sistēmā pastāvošie darbības principi, tajā skaitā, dzelzceļnieka vizuālais tēls.
Plašāk par formas tērpu un vizuālās zīmes vēsturi aicinām lasīt Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja mājas lapā.
