Savā 2012. gada 28. jūnija iesniegumā Tiesai iesniedzējs, atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 8. pantu (tiesības uz korespondences neaizskaramību), sūdzējās, ka Valsts policijas darbinieki, veicot pārbaudi juridiskās personas komerctelpās, kur bija arī iesniedzēja darbavieta, bija apskatījuši un izņēmuši arī iesniedzējam piederošo klēpjdatoru.
Analizējot iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 8. panta pieņemamību, Tiesa vispirms izvērtēja sūdzību par klēpjdatora izņemšanu. Atsaucoties uz valdības sniegto informāciju, Tiesa atzīmēja, ka, lai gan Valsts policijas veiktās pārbaudes laikā tika izņemti vairāki juridiskajai personai piederošie datori, pašam iesniedzējam piederošais klēpjdators izņemts netika. Tāpēc šo sūdzību Tiesa noraidīja kā nepieņemamu izskatīšanai ratione personae, proti, attiecībā pret iesniedzēju iejaukšanās viņa tiesībās uz korespondences neaizskaramību nebija notikusi.
Savukārt, pievēršoties iesniedzēja sūdzībai par viņa personiskā klēpjdatora apskati, Tiesa izvērtēja valdības izvirzīto argumentu, ka šajā gadījumā iejaukšanās nebija sasniegusi minimālo aizskāruma līmeni. Piemērojot šo pieņemamības kritēriju, Tiesa vērtē konkrētās iejaukšanās aizskāruma līmeni, cilvēktiesību situāciju konkrētajā valstī, kā arī to, vai nacionālajai tiesai ir bijusi iespēja izskatīt šo sūdzību.
Tiesa vispirms norādīja, ka aizskāruma līmenis katrā lietā ir nosakāms individuāli, ņemot vērā gan iesniedzēja subjektīvo attieksmi pret situāciju, gan arī lietas objektīvos apstākļus. Piemērojot šos principus iesniedzēja gadījumam, Tiesa secināja, ka iespējamā iejaukšanās iesniedzēja tiesībās uz korespondences neaizskaramību nebija pārsniegusi minimālo aizskāruma līmeni. Proti, viņš pats piedalījās klēpjdatora apskatē un redzēja, ka policijas darbinieks pārbaudīja tikai klēpjdatorā uzstādītās programmatūras sarakstu. Iesniedzējs arī nebija sūdzējies, ka apskatē būtu tikusi pārbaudīta cita uz datora esošā personiskā informācija un faili. Apskates laiks nepārsniedza pusstundu, un iesniedzēja klēpjdators netika izņemts. Turpinājumā Tiesa atzīmēja, ka Latvijā nepastāv sistēmiska rakstura problēmas attiecībā uz tiesībsargājošo iestāžu kompetenci veikt pārbaudes dažādu likumpārkāpumu profilaksei. Visbeidzot Tiesa norādīja, ka nacionālās tiesas, izskatot administratīvā pārkāpuma lietvedību pret iesniedzēju, bija izvērtējušas arī viņa sūdzības par policijas darbinieku rīcības tiesiskumu, konstatējot, ka policijas darbinieki bija rīkojušies atbilstoši likuma Par policiju un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normām. Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa atzina iesniedzēja sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai, jo iejaukšanās nebija sasniegusi minimālo aizskāruma līmeni.
Tiesas Komitejas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.
Pilns 2020. gada 5.novembra Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (41744/12).
Fakti lietā Sergets pret Latviju
2011. gada 12. maijā Valsts policijas Galvenās Kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes darbinieki veica pārbaudi juridiskās personas komerctelpās. Pārbaudē tika apskatīti seši datori, kas atradās juridiskās personas birojā, to skaitā arī iesniedzējam piederošais klēpjdators, kuru viņš izmantoja darba vajadzībām. Valsts policijas amatpersona apskatīja datorā instalētās programmatūras sarakstu, konstatējot vairākas datorprogrammas, par kurām iesniedzējs nevarēja uzrādīt pirkuma dokumentus. Uz iegūto pierādījumu pamata Valsts policija uzsāka kriminālprocesu par autortiesību un blakustiesību pārkāpumu. 2011. gada 12. oktobrī kriminālprocess daļā pret iesniedzēju tika izbeigts, jo viņa darbībās netika konstatēts noziedzīgā nodarījuma sastāvs, taču par konstatēto tika sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols.
2011. gada 3. novembrī Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa atzina iesniedzēju par vainīgu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, uzliekot viņam naudassodu. Šo spriedumu iesniedzējs pārsūdzēja apelācijas kārtībā.
2012. gada 7. februārī Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija noraidīja iesniegto apelācijas sūdzību, atstājot Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas spriedumu negrozītu.
