Ivars Kalviņš dzimis 1947. gada 2. jūnijā Rīgā. Mācījies Ogres 1. vidusskolā, absolvējis Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultāti. Ķīmijas zinātņu kandidāta grādu ieguvis 1976. gadā, 1988. gadā aizstāvējis ķīmijas zinātņu doktora grādu, kas 1991. gadā nostrificēts par Dr.habil.chem. grādu. Profesors un LZA īstenais loceklis, Ukrainas Medicīnas un stomatoloģijas akadēmijas goda loceklis, RTU Goda doktors, Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas īstenais loceklis. Ivars Kalviņš 50 gadus strādā Latvijas Organiskās sintēzes institūtā, kur no jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka izaudzis par direktoru. Pašlaik vada institūta laboratoriju. Ivars Kalviņš ir vairāk nekā 250 izgudrojumu autors (kopā vairāk nekā 1350 patentu, patentu pieteikumu un autorapliecību), 5 grāmatu autors, vairāk nekā 450 zinātnisku rakstu (no tiem Scopus citētie raksti – 175) un vairāk nekā 200 starptautisku konferenču referātu tēžu autors. Hirša indekss 23. Ivars Kalviņš ir viens no reģistrēto medikamentu mildronāta (meldonija), leakadīna, belinostata, kapikora, kā arī viens no vairāku klīnisko pētījumu fāzē atrodošos topošo medikamentu autoriem. Par zinātniskajiem sasniegumiem un inovācijām ieguvis vairāk nekā 25 apbalvojumus, tai skaitā saņēmis LZA Lielo medaļu, Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) Zelta medaļu, Gustava Vanaga, Valtera Capa, Cicerona, LR Ministru kabineta, kā arī Rīgas balvu, Paula Valdena, Hieronīma Grindeļa, Solomona Hillera, Osvalda Šmīdeberga un citas medaļas, ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks un Eiropas Izgudrotāju balvas kandidātu finālists kategorijā “Mūža ieguldījums” (2015). 5 reizes ieguvis LZA gada labāko zinātnes sasniegumu balvas laureāta nosaukumu. Veic aktīvu sabiedrisko darbību (LZA Senāta loceklis, Liepājas Universitātes Padomnieku konventa priekšsēdētājs, Rīgas Stradiņa universitātes Padomnieku konventa loceklis u.c.). Precējies, 2 bērni, 7 mazbērni un 1 mazmazbērns.
Daudzus gadus esat vadījis Latvijas Organiskās sintēzes institūtu ar 250–350 lielu darbinieku skaitu un daudzu miljonu ikgadējo apgrozījumu. Jums nav sveša ne personāla vadība, ne uzņēmējdarbības kultūra. Kas būtu jādara, lai Latvijā lielāka daļa no P&A finansējuma nāktu no uzņēmumiem?
Manuprāt, LZA vadībai ir jāuzņemas iniciatīva, transformējot LZA par tādu zinātniskās ekselences centru, kura ietvaros zinātnieki sniedz atbalstu un sadarbojas ar uzņēmējiem un nozaru ministrijām tehnoloģiju izstrādes, pārneses un inovācijas jomā, kā arī valsts pētījumu programmu izveidē, ekspertīzē un vadīšanā. LZA jākļūst par Latvijas Silīcija ielejas izveides iniciatoru un vienlaicīgi par tās smadzeņu centru, piesaistot daļu līdzekļu, kurus NAP2027 paredz ieguldīt inovācijā. Tad varēsim rast līdzekļus arī LZA ēkas pārbūvei un nodrošināt tās efektīvu izmantošanu zinātnes, pētniecības un inovācijas attīstībai, sekmējot NAP2027 īstenošanu, un palīdzēt sabalansēt teorētisko un praktiski orientēto pētījumu apjomu valstī un augstākās raudzes zinātnieku iesaisti arī industrijas vajadzību apmierināšanai.
Kādas, jūsuprāt, ir šī brīža Latvijas zinātnes stiprās un vājās puses?
Mums ir izcilības saliņas atsevišķās zinātņu nozarēs, bet to būtu daudz vairāk, ja zinātne tiktu pienācīgi finansēta. Joprojām vāja ir zinātnes iesaistīšana sadarbībā ar industriju, un tam ir objektīvi cēloņi. Valstīs ar lielu ekonomiku ir gana daudz lielo privāto uzņēmumu, kas investē savos pētniecības centros un kuros pie jaunu produktu un tehnoloģiju radīšanas un inovācijas strādā lielākā daļa konkrētās valsts zinātnieku un inženieru. Latvijā gandrīz vai nav tādu lielo privātā sektora uzņēmumu, kuri pētniecībā nodarbinātu lielu skaitu zinātniski–tehniskā personāla un veiktu lielas investīcijas pētniecībā. Lai publiskā sektora zinātne spētu piesaistīt privatā sektora investīcijas pētniecībā, vispirms ir būtiski jāpalielina publiskās zinātnes bāzes finansējums, kas nodrošinātu to, ka daļa zinātnieku būtu pastāvīgi pieejami industrijas pasūtīto pētījumu veikšanai par privātā sektora līdzekļiem. Un, protams, ir jāveido inovāciju ekosistēma valstī.
Vienā no intervijām norādījāt, ka vēlaties mainīt valdības nostāju pret augstāko izglītību un zinātni. Kā jūs raksturotu šo pašreizējo nostāju un kā LZA var to mainīt?
Līdz šim mūsu valstī izglītība, zinātne, pētniecība un inovācija netiek atbalstīta tādā mērā, kā to paredz NAP2020. Bet ir pienācis NAP2027 iezīmēto lielo pārmaiņu laiks, kuru īstenošanai valstij ir pieejami par 39% vairāk ES naudas nekā līdz šim. Lai nepieciešamās pārmaiņas patiešām notiktu, LZA ir jākļūst par proaktīvu izglītības, zinātnes un inovācijas attīstības lobētāju. Tas nozīmē, ka ir jākoncentrējas uz konstruktīvu sadarbību ar valsts institūcijām, savlaicīgi un apsteidzoši gatavojot un publicējot zinātniski pamatotus dokumentus, kuru secinājumus un ieteikumus būtu grūti apšaubīt, un kurus politiķi varētu viegli saprast un pārņemt savu partiju un valdības rīcības programmās un iekļaut normatīvajos aktos.
Kādas 3 izmaiņas veiksiet, lai LZA sabiedrības acīs vairāk asociētos ar modernu un mūsdienīgu zinātnes izcilības centru?
Pirmais uzdevums ir stiprināt saikni ar uzņēmēju organizācijām – Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru un Latvijas Darba devēju konfederāciju, kā arī ar nozaru profesionālajām organizācijām, iesaistot to pārstāvjus proaktīvu ieteikumu (dokumentu) gatavošanā normatīvo aktu izmaiņām vai to izstrādē, tai skaitā par izglītības, zinātnes, inovācijas un ekonomikas attīstību, virzieniem un finansēšanas modeļiem. Bez tā Latvijas Silīcija ieleju ar LZA kā tās smadzeņu centru izvedot neizdosies! Sadarbības formas varētu būt visdažādākās, ieskaitot padomdevēja statusa piešķiršanu šo organizāciju pārstāvjiem LZA struktūrās. Apsverams būtu jautājums par plašāku sekmīgo inovatīvo uzņēmēju piesaisti LZA goda locekļu statusā. Virsuzdevums – panākt LZA darbības aktivizēšanu, ietekmes pieaugumu un finansējuma piesaisti inovāciju veicināšanai.
Otrais uzdevums – gados jauno LZA locekļu plašāka iesaiste LZA struktūru darbībā un aktīva sadarbība ar LJZA, tai skaitā zinātnes popularizācijas jomā. Tas būtu panākams gan uzlabojot darbību digitālajā vidē, gan arī rīkojot informatīvos pasākumus ar izcilāko zinātnieku priekšlasījumiem, aicinot sabiedrību uz LZA, kā arī rīkojot Diskusiju klubus par jautājumiem, kuri sabiedrībai ir aktuāli (veselība, jaunās tehnoloģijas, vide, klimata izmaiņas u.c.). LZA nevar pilnvērtīgi funkcionēt, ja aktīvi darbojas tikai tās vadība vien. Mūsu uzdevums ir veidot komandu, kas spētu efektīvi attīstīt LZA.
Trešais uzdevums ir LZA Senāta darbības akcentu maiņa no pārsvarā iekšējo jautājumu apspriešanas uz kritisko ārējās sadarbības virzienu identifikācijas, uzdevumu izvirzīšanas un to izpildes organizēšanu, ieskaitot viedokļa veidošanas un lobēšanas pasākumus ar politiķu un augstāko ierēdņu līdzdalību.
Bieži uzsverat, ka LZA koncentrējas liela daļa Latvijas intelektuālā potenciāla. Vai un kā plānojat izmantot šo potenciālu?
Ja izdosies panākt valdības un Saeimas atbalstu Latvijas Silīcija ielejas izveidei, tad darba pietiks visiem. Būs jāveido inovācijas infrastruktūra: nozaru pētnieciskie klasteri, kontaktpunkti, zinātnes un tehnoloģiju parks, biznesa inkubatori, utt. Ja to neizdosies panākt, tad būs jāīsteno minimālo programmu: aktīvi jāveido apvienotās zinātnieku un uzņēmēju ekspertu grupas, kas pēc LZA ierosmes gatavo analītiskus materiālus un ieteikumus darbībai par valsts izaugsmei svarīgiem jautājumiem. Manuprāt, nav normāli, ka šādus pētījumus ministrijas pasūta kādām pašpasludinātām ekspertu grupām vai SIA, kas veic virspusējus vispārzināmu datu apkopojumus bez pietiekamas analīzes par dažādu rīcības scenāriju sagaidāmajiem rezultātiem. Īpaši svarīgi būtu pievērsties Latvijas inovatīvo uzņēmēju darbības atbalstam. Te nu daudz plašāk būtu jāiesaista arī mūsu diasporas zinātnieki un uzņēmēji, kas darbojas ārvalstīs, jo tas dotu iespēju pārņemt sekmīgāko ārvalstu pieredzi zinātnes, pētniecības un inovācijas problēmu risināšanā.
Ir tikuši izteikti viedokļi, ka LZA ēka neatbilst mūsdienu zinātnes tēlam, ka LZA nav vajadzīga šī ēka. Vai jūs saistāt LZA turpmāko attīstību ar šīs ēkas perspektīvu izmantošanu?
Te nu man gribas atcerēties sen zināmu patiesību, ko parasti attiecina uz slimnīcu darbību: ne jau sienas ārstē. Ne jau ēka izšķir, vai LZA ir mūsdienīga, bet gan tas, kas tajā notiek. LZA augstceltne atrodas stratēģiski izdevīgā vietā – pašā Rīgas centrā pie topošās Rail Baltic centrālās stacijas. To attiecīgi pārbūvējot un renovējot, LZA rīcībā būtu pietiekošs telpu apjoms, kurā koncentrēt daudzus no inovatīviem jaunuzņēmumiem un izvietot pētniecībai un inovācijām nepieciešamo infrastruktūru. Šaubos, vai kāds speciāli LZA uzcels jaunu ēku, bet šo tāpat valstij ir jāsaglabā, jo tas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Varšavā šāda stila ēku Polijas Zinātņu akadēmija ar pārdomātu rekonstrukciju ir padarījusi par īpaši pievilcīgu un prestižu objektu, kurš asociējas ar tās saturu, nevis formu. Tāpēc vispirms ir rūpīgi jāizsver visi “par” un “pret” pirms tā vai citādi rīkojamies.
Vai esošie LZA cilvēkresursi ir pietiekami, lai īstenotu tai noteiktās funkcijas un risinātu problēmas, kas apdraud LZA ilgtspējīgu attīstību?
Protams, ka nav pietiekami. Šobrīd LZA attīstību bremzē finansējuma trūkums, kas neļauj nedz iesaistīt, nedz atalgot nepieciešamo personālu. Es gribētu izteikt savu apbrīnu LZA darbiniekiem par viņu pašaizliedzību, strādājot par nesamērīgi zemu atalgojumu. Tāpat mums jāpateicas LZA ilggadējam lietu pārvaldniekam V. Kozlovska kungam, kas ar savu dienestu ir sekmīgi uzturējis LZA augstceltni iespējami labā kārtībā un rūpējies par to, lai kaut nedaudz papildinātu LZA budžetu. Ceru, ka mums izdosies kardināli uzlabot LZA finansiālo situāciju, izcīnot tiesības veikt tos sadarbības projektus, ko es minēju iepriekš. Tad varēsim runāt arī par personāla izaugsmi atbilstoši jaunajiem uzstādījumiem, gan arī par infrastruktūras uzlabojumiem.
Publiskajā telpā LZA nereti pārmet par tās vecmodīgo struktūru, par arhaisku darba stilu. Kāpēc, jūsuprāt, par to tiek pārmests?
LZA struktūru nosaka Harta, un tā ir līdzīga tai, kāda tā ir citās personālajās akadēmijās ES. Tomēr zināma problēma varētu būt LZA locekļu vecuma struktūra. Lai varētu kļūt par LZA locekli, ir nepieciešams kļūt par atzītu zinātnieku ar ievērojamu sniegumu nozarē. Tikai retais to iespēj jaunībā! Lai izaugtu par izciliem zinātniekiem, ir nepieciešams ne tikai talants, bet arī pasaules līmeņa zinātniskā infrastruktūra, konkurētspējīgs pētījumu finansējums, zinātniskās skolas (vide) un arī laiks. Diemžēl, augstas raudzes vidējās zinātnieku paaudzes izaugsme valstī netiek nodrošināta. Tāpēc ar straujām vecuma struktūras izmaiņām LZA diez vai varam rēķināties. Bet darba stilu gan ir iespējams uzlabot, it īpaši – LZA aktivitātēs iesaistot jaunos akadēmijas locekļus. Te gan jāatceras, ka zemā atalgojuma dēļ akadēmijas vadības darbs šobrīd drīzāk uzskatāms par sabiedrisko darbu. Un diez vai atradīsies daudz tādu izcilu, gados jaunu zinātnieku, kas būtu gatavi kaut vai daļēji upurēt savu tālāko zinātnisko izaugsmi, lai strādātu LZA struktūrās. Būs daudz darba jāiegulda, lai situāciju mainītu, tai skaitā arī personāla atalgojuma jomā.
Kā jūs plānojat veicināt gados jaunāku zinātnieku iesaisti paaudžu maiņas nodrošināšanai LZA?
Lai uz ievēlēšanu LZA pretendētu izcilākie jaunie zinātnieki un pētnieki, LZA pašai ir jāpilnveidojas. LZA ir personālā akadēmija, izcilu zinātnieku klubs, kā tas ir daudzās pasaules valstīs. Taču jaunajiem zinātniekiem par tās darbību acīmredzami ir par maz informācijas. Manuprāt, digitālajā laikmetā arī LZA būtu vairāk vērības jāvelta elektroniskajiem saziņas līdzekļiem, informējot sabiedrību par savām aktivitātēm iespējami atraktīvi un būtiski uzlabojot LZA mājaslapu. Bet galvenais, LZA ir jāaudzē sava ietekme zinātnes politikas veidošanā un zinātnes un inovācijas izaugsmes nodrošināšanā. Bet, raugoties gaišajā nākotnē, mēs nedrīkstam aizmirst savas saknes! Un tās ir mūsu zinātnieku, tostarp LZA akadēmiķu un korespondētājlocekļu, vecākā paaudze, no kuriem daudzi joprojām gaida iespēju saņemt emeritēto zinātnieku grantiem paredzēto finansējumu. Šai problēmai rast risinājumu, manuprāt, ir LZA cieņas un goda jautājums.
LZA līdzšinējais prezidents Ojārs Spārītis ir piedāvājis iniciatīvu veidot “Jauno akadēmiju”. Vai ir nepieciešama šāda akadēmija situācijā, kad jau pastāv LJZA?
Tas ir diskutējams jautājums. Protams, ka, piesaistot perspektīvākos gados jaunos zinātniekus, LZA tikai iegūtu. Tomēr noteicošais ir tas, vai zinātnieki, kas ir pārsnieguši LJZA biedru vecuma cenzu, paši vēlas iesaistīties LZA aktivitātēs. Šobrīd viņi var iegūt LJZA vecbiedru statusu un turpināt sadarboties ar LJZA. Ne mazāk svarīgi ir arī tas, vai gados jaunie LZA locekļi ir gatavi uzņemties šādas Jaunās akadēmijas izveidi un tās patronāžu. Man svarīgs šķiet LJZA redzējums šajā jautājumā, vai Jaunā akadēmija ir īstā forma jauno zinātnieku iesaistei LZA darbībā un, ja tā, tad kā šāda struktūra būtu pārvaldāma.
Laikraksts “Zinātnes Vēstnesis” un LZA tīmekļvietne ir uz šo brīdī galvenie zinātniskās un arī plašākas sabiedrības informēšanas kanāli. Kādus jūs gribētu redzēt šos kanālus un arī citus LZA rīkus publiskā viedokļa veidošanai, informēšanai?
Šobrīd “Zinātnes Vēstnesis” zināmā mērā dokumentē LZA aktivitātes un publicē galvenokārt LZA locekļiem būtisku informāciju. Tāpēc mūsu laikraksts pārsvarā ir interesants pašiem LZA locekļiem un zinātniekiem, kas par tādiem vēlas kļūt. Manuprāt, līdztekus šai informācijai nepieciešams veidot populārzinātnisku rakstu sēriju par zinātnes sasniegumiem ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē, it īpaši laikraksta digitālajā versijā. Šādām publikācijām galvenā auditorija būtu skolu jaunatne un studenti, kas veicinātu jauniešu interesi par zinātni. Toties zinātnes un inovācijas politikas veidotājiem būtu adresējami raksti, kas atspoguļo Latvijas zinātnes ieguldījumu inovācijā, jaunu produktu un tehnoloģiju izstrādē, kā arī analītiskus rakstus par sociāli nozīmīgiem jautājumiem.
Vai tikai viedās specializācijas jomas ir spējīgas sekmēt valsts ekonomisko izaugsmi un radīt starptautiski konkurētspējīgus zinātniskus sasniegumus?
Viedā specializācija ir nepieciešama galvenokārt tāpēc, ka nav iespējams starptautisko konkurētspēju nodrošināt visās tautsaimniecības nozarēs. Augsto tehnoloģiju nozares ir tās, kuras nodrošina augstākās pievienotās vērtības produktu ražošanu un konkurētspējīgu tehnoloģiju izstrādi, un tā nav iespējama bez augstākā līmeņa zinātniskās pētniecības attiecīgajā nozarē. Tas tomēr nenozīmē, ka valstī nebūtu jāuztur zināms zinātniskais līmenis visās tajās nozarēs, kurās Latvijā tiek nodrošināta studentu apmācība. Tāpēc ir jāatrod sabalansēts izglītības, zinātnes un kultūras attīstības modelis. Manuprāt, nav pieļaujama situācija, kad valsts nerūpējas par to, lai speciālisti un zinātnieki būtu arī nozarēs, kam nav tieša sakara ar ražošanu, bet kas ir svarīgi nacionālas valsts ilgtspējai, tās iedzīvotāju veselībai un garīgo vajadzību apmierināšanai. Ar to es domāju humanitāro un sociālo zinātņu un mākslas pilnvērtīgas attīstības nodrošināšanu.
Kāds ir jūsu viedoklis par valsts intervences loģiku atbalstot vienu vai otru zinātnes nozari?
Kā maza valsts, mēs nevaram būt vienlīdz stipri visās zinātņu nozarēs. Tomēr apstiprinātais prioritāro zinātņu saraksts nozīmē to, ka praktiski visas zinātņu nozares ir atzītas par prioritārām, un tas nekorelē nedz ar RIS–3 jeb viedās specializācijas nozarēm, nedz ar industriālās politikas prioritātēm. Arī “Zinātnes, tehnoloģijas attīstības un inovācijas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam” uzstādījumi joprojām ir pārāk izplūduši un ir klajā pretrunā ar visām ES, Pasaules Bankas un dažādu starptautisko ekspertu rekomendācijām specializēties uz 2–3 tautsaimniecības jomām un koncentrēt līdzekļus to prioritārajai attīstībai.
Kādi ir jūsu zinātniskās karjeras šī brīža izaicinājumi – pie kā šobrīd strādājat?
Šobrīd vadu LZP finansēto projektu, kā arī projektu VPP Covid–19 seku likvidēšanai. Tie abi ir mērķorientēti, nolūkā atrast vielas, kas varētu būt noderīgas kā pretvīrusu un pretvēža aģenti. Sadarbojos arī ar industriju, meklējot Latvijas augu izcelsmes izejvielu izdalīšanas un apstrādes metodes, lai radītu asinsvadu un sirds veselību uzlabojošas kompozīcijas.
Kas ir dzīve no ķīmijas viedokļa raugoties?
Formāli gandrīz viss, kas notiek mūsos un ap mums, balstās uz ķīmisko pārvērtību virknēm. Tomēr, manuprāt, tā ir tikai aisberga redzamā daļa, un galvenais ir mūsu dzīves jēga. Katram no mums aizejot, paliks tikai mūsu veikums, gan pozitīvais, gan negatīvais. Ja esam iecerējuši ko labu paveikt, ir jāmēģina to īstenot. Ja mēģināsim, tas var neizdoties, ja nemēģināsim, tas noteikti neizdosies! Lai mums visiem kopā izdodas tas, uz ko mēs tiecamies – ar zinātni padarīt mūsu dzīvi un mūs pašus labākus! Tad arī būsim paveikuši savu misiju šajā dzīvē!
