Dzimis Pabažos, viņš beidza Jūrskolu 1943. gadā Rīgā un ieguva mašīnista diplomu. Uz kuģa nostrādāja tikai jūrskolas prakses laiku, kamēr karš vēl nebija pārņēmis Latviju. Tallinā no kuģa nobēga, lai nepaliktu pie krieviem. Negribēdams karot ne vienā, ne otrā pusē, viņš izvēlējās ceļu pāri jūrai. Un pēc tam glāba citus, iesaistoties Latvijas Centrālās padomes organizētajā bēgļu laivu pārvešanā.
Pateicoties viņa jaunībai un azartam, daudziem latviešiem izdevās izkļūt no Otrā pasaules kara un nonākt miera ostā Zviedrijā. 1943. gada 5. novembrī, tikko nosvinējis 21. dzimšanas dienu, viņš pirmoreiz šķērsoja jūru. Aizbrauca vairāki puiši iesaucamajos gados. Laivu viņi vadīja divatā ar jūrskolas biedru Eduardu Andersonu, kuru pēc pāris gadiem Latvijas krastā notvēra un čekā nobendēja. Pētera Jansona liktenis bija laimīgāks.
Pēteris Jansons pāri jūrai veica vairāk nekā 28 braucienus, daudzreiz riskēja. Nenoteiktajā un briesmu pilnajā laikā, viņš bija atradis savu sargeņģeli – Gotlandes meiteni Ingu, ar kuru kopā pēc tam uzaudzināja dēlu, meitu un mazmeitu.
Dzīvodams Zviedrijā, viņš vadīja privāto termoelementu ražošanas uzņēmumu, ko aizejot pensijā, atstāja mantojumā bērniem. Abi ar sievu no Stokholmas atgriezās Gotlandē, lai mūža nogali dzīvotu 300 gadus vecajā sievas senču namiņā, ko atjaunoja pats saviem spēkiem.
Nekad Pēteris nesamierinājās ar dzimtenes zaudējumu. Viņš bija izgudrojis paņēmienu, kā sūtīt vēstis uz okupēto Latviju – ievietojis plastmasas vāciņos mazā formāta avīzīti “Brīvība”, piestiprināja to ar ūdeņradi pildītiem baloniņiem un pie vajadzīgā vēja virziena laida pāri jūrai uz Kurzemi. Vai kāds sūtījumus saņēma – nav zināms. Tomēr tas šķietami saistīja ar dzimteni, kur palika māte, tēvs, divas māsas, un kur viņš nekad dzīvot vairs neatgriezās.
Latvijā viņu godināja 1999. gadā, kad trim bēgļu laivu vadītājiem - Pēterim Jansonam kopā ar Laimoni Pētersonu un Ēriku Tomsonu pasniedz Triju zvaigžņu ordeni. Pēteris Jansons viesojās Latvijā arī 2000. gada 10. augustā, kad piedalījās piemiņas zīmes “Cerību bura” svinīgā atklāšanā Jūrkalnes krastā, no kura kādreiz tumsā atīrās laivas.
Zviedrijā aizritēja viņa lielākā mūža daļa, un vislabāk viņš jutās savas dzīvesbiedres Ingas dzimtajā Gotlandē: “Pie mums jau rozes zied līdz Ziemassvētkiem. Vasarā uzsilst visa tā sala, ūdens apkārt ir silts. Kamēr tas atdziest, Visbijā zied rozes līdz Ziemassvētkiem. Gotlande ir ļoti jauka vieta, kur dzīvot.”
Pirmā mutvārdu vēstures pētnieku intervija ar Pēteri Jansonu notika 1996. gadā Stokholmā, turpinājās 2010. un 2011. gadā Gotlandē. Pēteris Jansons ilgus gadus nevienam savu pieredzi nebija stāstījis. Bēgļu laivu vedējus saistīja Zviedrijas izlūkdienestu slepenības noteikums. Mēs tikāmies tad, kad pēc 50 gadiem bija iestājās noilgums, un Pēteris Jansons varēja savas atmiņas uzticēt. Viņš jutās atguvis savu vietu dzimtenē, atdāvināja ilgi glabāto jūrnieka cepuri, frenci un no Latvijas saņemtās vēstules. Tuvinieku Latvijā viņam vairs nebija. Piemiņas lietas nonāca muzejā un pētniecības centrā “Latvieši Pasaulē”. Pētera Jansona atmiņu stāsts lasāms dzīvesstāstu pētnieku veidotajā grāmatā “Mēs nebraucām uz Zviedriju, lai kļūtu par zviedriem”, (sast. Baiba Bela, 2010). Tagad Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā tiek gatavots izdošanai atmiņu krājumā “Bezbailīgie”, kurā būs lasāms arī Pētera Jansona dzīvesstāsts.
Savā mūžā viņš nepiedzīvoja lielu slavu un godināšanu, kādu būtu pelnījis par nesavtīgo cilvēku glābšanu jaunībā. Tomēr viņam laimējās nodzīvot garu mūžu mīlestībā un mierā, kāds nebija lemts tiem laivu pārcēlājiem, kas atgriezās Latvijā.
Zviedrijā vēl dzīvo cilvēki, kas atceras savu pārcēlāju. Gaišu Aizsaules ceļu Pēterim Jansonam, kura piemiņa nezudīs.
Līdzjūtību tuviniekiem izsaka Latvijas mutvārdu vēsture pētnieku asociācija “Dzīvesstāsts”, muzejs un pētniecības centrs “Latvieši Pasaulē”, Andreja Eglīša Latviešu Nacionālais fonds Zviedrijā.
Māra Zirnīte, Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas «Dzīvesstāsts» vārdā
Foto: Nacionālās mutvārdu vēstures krājums (2011)
