Jautājums par darba braucieniem un komandējumiem ir svarīgs ikvienam darbiniekam, kura pienākumos ietilpst došanās šādos braucienos. Līdz ar to ir būtiski, ka darbinieki zina savas tiesības.
FOTO: Ieva Leiniša, LETA.
Strādājošie, kuri darba devēja uzdevumā dodas uz citu valsti, visbiežāk atrodas darba komandējumā. Tā kā cilvēks ir neikdienišķā situācijā – ārpus mājas un ģimenes komforta –, rodas papildu izdevumi, tāpēc tiek maksāta komandējuma nauda. Taču Eiropas Savienībā darbaspēka mobilitātes nodrošināšanai ar direktīvām tiek regulēts vēl viens nodarbinātības veids – darbinieka nosūtīšana darbam citā valstī –, kam ir atšķirīgi darba samaksas nosacījumi. Savukārt Latvijā nodokļu maksātāju disciplinēšanai ir ieviests darba brauciens, tāds kā “komandējuma izstrādājums”. Šajā publikācijā skaidrojam, ar ko tie atšķiras un kā tiek noteikta darba samaksa, tostarp atvelkamie nodokļi dažādās situācijās.
Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” (MK noteikumi Nr. 969) no 2011. gada tika ieviests atsevišķs regulējums darba braucieniem. Toreiz tika skaidrots: komersantiem darba braucieni tiek reglamentēti, lai nerastos situācija, ka darbiniekam maksā minimālo algu vai vēl mazāk un pamatā visu atalgojumu nodarbinātais saņem kā papildizdevumu kompensāciju par darba braucieniem (t. s. komandējuma naudu), kas nav jāapliek ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (VSAOI).
No 2021. gada Darba likumā pārņemot vēl vienu Eiropas Savienības direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu, arī tika skaidrots, ka mērķis ir izveidot līdzsvarotu regulējumu attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un darbā norīkoto darbinieku aizsardzību, kurš ir nediskriminējošs, pārredzams un samērīgs, lai nosūtītais darbinieks saņemtu viņam pienākošos atlīdzību. Tāpat direktīvas mērķis ir nodrošināt to, ka netiek samazināts šī darbinieka sociālās aizsardzības līmenis, kas ir tieši saistīts ar nomaksāto nodokļu apmēru.
Tomēr no LV portālam iesūtītajiem jautājumiem secināms, ka cilvēki ne vienmēr saprot, kādas sociālās sekas ir tam, ka viņiem tiek maksāta minimālā alga un par darba braucienu atsevišķa samaksa, kura netiek aplikta ar nodokļiem, kas nozīmē – no tās netiek veiktas arī sociālās iemaksas.
Parakstot darba līgumu, ir jāzina, ka no minimālās algas tiks aprēķināts slimības, maternitātes, paternitātes, vecāku un bezdarbnieka pabalsts, tāpat no tās veidosies pensijas kapitāls un pensija.
Jautājums par darba braucieniem un komandējumiem ir nozīmīgs ikvienam darbiniekam, kura darba pienākumos ietilpst došanās šādos braucienos. Līdz ar to ir būtiski, ka darbinieki zina savas tiesības, uzsver Labklājības ministrijas (LM) Darba attiecību un darba aizsardzības politikas departamenta vecākā eksperte Līga Klemere.
LM eksperte skaidro būtiskās atšķirības, kad ar darba pienākumu veikšanu saistīts brauciens uzskatāms par komandējumu, darba braucienu vai darbinieka nosūtīšanu darbam citā valstī.
Pirmkārt, Darba likums neregulē darba brauciena un komandējuma jēdzienus. Tie sīkāk paskaidroti MK noteikumos Nr. 969.
Saskaņā ar MK noteikumu Nr. 969 2. punktu par komandējumu ir uzskatāms ar komersanta, organizācijas, iestādes vai citas institūcijas vadītāja vai viņa pilnvarotas personas rakstisku rīkojumu apstiprināts darbinieka* brauciens uz citu apdzīvotu vietu Latvijas Republikā vai ārvalstī (ja darbinieka pastāvīgā darbavieta ir ārvalstī) vai uz ārvalstīm, kā arī no ārvalstīm uz Latvijas Republiku (ja darbinieka pastāvīgā darbavieta ir ārvalstī), lai pildītu darba vai dienesta uzdevumus; papildinātu zināšanas un paaugstinātu kvalifikāciju, izņemot gadījumu, ja darbinieks nosūtīts uz izglītības iestādi amata (darba) pienākumu izpildei nepieciešamās izglītības iegūšanai.
* Darbinieks šī noteikumu punkta izpratnē var būt arī ierēdnis, karavīrs, militārais darbinieks, Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi, valsts drošības iestādes amatpersona vai cita fiziskā persona, kura nav darba attiecībās ar institūciju, kas sūta to komandējumā, un kura savu darbu nepilda savas saimnieciskās darbības ietvaros, ja personas komandējums ir saistīts ar tādu mērķu sasniegšanu un uzdevumu veikšanu, kuri paredzēti attiecīgās institūcijas statūtos (nolikumā).
Atbilstoši MK noteikumu Nr. 969 3. punktam par darba braucienu uzskatāms darbinieka darbs vai dienests, ja tas saskaņā ar noslēgto darba līgumu vai amata aprakstu norisinās ceļā (piemēram, autosatiksmes, dzelzceļa, jūrniecības vai aviācijas nozarē) Latvijā vai ārvalstīs vai ja darbs saistīts ar regulāriem un sistemātiskiem izbraukumiem un pārvietošanos (piemēram, celtniecības vai mežizstrādes nozarē).
|
Svarīgi! Katru darbinieka nosūtīšanas un komandējuma gadījumu ieteicams vērtēt atsevišķi, ņemot vērā faktiskos apstākļus. Darbiniekam, kas nosūtīts komandējumā vai darba braucienā, tā laikā saglabājas darba samaksa. Savukārt MK noteikumi Nr. 969 nosaka kārtību, kādā atlīdzināmi izdevumi, kas saistīti ar komandējumiem, kā arī komandējumu un darba braucienu izdevumu kompensācijas normas.
|
Darbinieka nosūtīšanas jēdziens ir skaidrots Darba likuma 14. panta pirmajā daļā.
Proti, darbinieka nosūtīšana ir tie gadījumi, kad saistībā ar starptautisko pakalpojumu sniegšanu:
1) darba devējs, pamatojoties uz līgumu, ko viņš noslēdzis ar personu, kuras labā tiks veikts darbs, nosūta darbinieku uz citu valsti;
2) darba devējs nosūta darbinieku uz citā valstī esošu filiāli vai koncernā ietilpstošu uzņēmumu;
3) darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs kā darba devējs nosūta darbinieku darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmējam, kura labā un vadībā tiks veikts darbs, ja tā uzņēmums atrodas citā valstī vai arī tas veic savu darbību citā valstī.
Valsts darba inspekcijas Klientu atbalsta nodaļas vadošā juriskonsulte Laura Akmentiņa atbild uz LV portāla jautājumiem.
Saskaņā ar Darba likumu darba devējs un darbinieks darba tiesiskās attiecības dibina ar rakstveidā abpusēji parakstītu darba līgumu, kurā ietverta Darba likuma 40. panta otrajā daļā noteiktā informācija, tostarp darbinieka arods, amats, specialitāte (profesija) atbilstoši Profesiju klasifikatoram un vispārīgs nolīgtā darba raksturojums, darba samaksas apmērs un izmaksas laiks, nolīgtais dienas vai nedēļas darba laiks, darba vieta (ja darba pienākumu veikšana nav paredzēta kādā noteiktā darba vietā, jānorāda, ka darbinieku var nodarbināt dažādās vietās vai ka darbinieks var brīvi noteikt savu darba vietu).
Darba tiesisko attiecību ietvaros darba devējs var darbinieku nosūtīt komandējumā vai darba braucienā.
Tādējādi, ja atbilstoši darbiniekam noteiktajiem amata pienākumiem darbs norisinās ceļā, piemēram, autosatiksmes nozarē, tad darba līgumā var norādīt, ka darbinieka darbs norisinās ceļā, t. i., ir saistīts ar darba braucieniem, un ka darbinieks var tikt nodarbināts dažādās vietās.
Atbilstoši Darba likumam darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu.
Savukārt komandējuma (darba brauciena) dienas nauda jebkurā gadījumā uzskatāma par izdevumu kompensāciju, bet ne darba samaksas daļu, līdz ar to, ja darbinieka darbs saistīts ar darba braucieniem, tad darba līgumā nav norādāms dienas naudas apmērs, jo tā nav vērtējama kā viena no darba samaksas sastāvdaļām.
Darba samaksas aprēķinā, ko atbilstoši Darba likuma 71. pantam darba devējs izsniedz, izmaksājot darba samaksu, nav norādāma izmaksājamā dienas nauda. Dienas nauda ir norādāma galīgajā norēķinā, kas veicams pēc katra darba brauciena.
Komandējuma un darba brauciena definējums noteikts MK noteikumu Nr. 969 2. un 3. punktā, un atbilstoši šiem noteikumiem komandējumi un darba braucieni ir nodalāmi.
Turklāt darba braucienu izdevumu kompensēšanā piemēro speciālās normas, kas noteiktas šo noteikumu 4., 5., 6., 11., 12., 13., 16., 17. un 20. punktā, 25.3., 25.4. un 25.5. apakšpunktā un VI nodaļā.
Darbiniekam darba brauciena laikā atlīdzināmie izdevumi uzskaitīti 41. punktā (komandējuma laikā atlīdzināmie izdevumi uzskaitīti 8. punktā), kā arī atbilstoši noteikumu 42. punktā noteiktajai kārtībai darbiniekam tiek segti papildu izdevumi, kas darba specifikas dēļ rodas darba brauciena laikā, par katru darba brauciena dienu šajos noteikumos noteiktajā komandējuma dienas naudas apmērā.
Papildu izdevumi, kas var rasties kā komandējuma, tā darba brauciena laikā, ir saistāmi, piemēram, ar ēdināšanu un dažādiem pakalpojumiem, un dienas naudas mērķis ir šādu papildu izdevumu kompensēšana.
Ja konstatējama darbinieka nosūtīšana, tad Latvijas darba devējiem, nosūtot darbinieku veikt darbu citā Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī, ir pienākums (nevis tiesības) nosūtītajam darbiniekam nodrošināt tādus nodarbinātības noteikumus, tai skaitā darba samaksu un darba apstākļus, kuri atbilst attiecīgās valsts normatīvajiem aktiem vai darba koplīgumiem, kas atzīti par vispārsaistošiem (Darba likuma 14.2 pants), uzsver L. Akmentiņa.
Savukārt, ja nav konstatējamas pazīmes darbinieka nosūtīšanai, tad būtībā tas ir darba brauciens, un darba devējam attiecīgā darba brauciena laikā ir jāievēro darba līguma noteikumi par nolīgto darba samaksu (jāmaksā darba līgumā nolīgtā darba samaksa).
Saskaņā ar Darba likuma 14.2 panta ceturto, piekto un sesto daļu, nosūtot darbinieku veikt darbu citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī, piemērojami normatīvie akti, kas regulē ar komandējumiem saistīto izdevumu atlīdzināšanu, ciktāl šajā likumā nav noteikts citādi. Līdz ar to darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu ārpus Latvijas, ir jāpiemēro MK noteikumi Nr. 969.
Ņemot vērā to, ka darba devējiem ir pienākums nodrošināt nosūtītajiem darbiniekiem tādu samaksu, kāda ir uzņemošajā valstī, komandējuma naudas izmaksa pilnā apmērā radītu papildu finansiālo slogu. Līdz ar to Darba likuma 14.2 panta piektajā daļā ir ietverts noteikums, ka darba devējam ir pienākums nosūtītajam darbiniekam izmaksāt komandējuma dienas naudu 30% apmērā no komandējuma dienas naudas normas, kas noteikta MK noteikumos Nr. 969.
Vienlaikus Darba likuma 14.2 panta sestajā daļā noteikts: ja darba līgumā vai darba koplīgumā nav noteikts citādi, tad darba devējam nav pienākuma darbiniekam izmaksāt komandējuma dienas naudu 30% apmērā no komandējuma dienas naudas normas, ja:
vai
** Latvijas normatīvajos aktos jēdziens “salīdzināms darbinieks” nav tiešā veidā definēts, tomēr no Darba likuma 14.2 panta sestās daļas 2. punkta izriet, ka ir nepieciešams salīdzināt darbiniekus, kas atrodas līdzīgā tiesiskā un faktiskā situācijā. Parasti ar to tiek saprasts tāds pats vai identisks darbinieks, kas tiek nodarbināts uzņēmumā, uz kuru darbinieks nosūtīts, un kam ir noteikti tādi paši nodarbinātības noteikumi un darba apstākļi vai arī tie ir ar augstu līdzības pakāpi.
Ja kāds no diviem iepriekšminētajiem nosacījumiem netiek izpildīts, tad darba devējam jāizmaksā darbiniekam komandējuma dienas nauda 30% apmērā.
Savukārt darba brauciena gadījumā (kad nav konstatējamas pazīmes darbinieka nosūtīšanai) darba devējam dienas naudas apmēra noteikšanā jāievēro vispārīgie noteikumi atbilstoši MK noteikumiem Nr. 969, proti, dienas nauda izmaksājama 100% apmērā no komandējuma dienas naudas normas.
|
Apkopojot īsumā:
|
Darbiniekam, kas atrodas darba braucienā, tiek segti papildu izdevumi, kas darba specifikas dēļ rodas darba brauciena laikā, par katru darba brauciena dienu MK noteikumos Nr. 969 noteiktajā komandējuma dienas naudas apmērā, bet mēnesī kopā nepārsniedzot 70% no attiecīgajā mēnesī aprēķinātās darba algas un aprēķināto papildu izdevumu summas.
Ja darbiniekam mēnesī aprēķināto papildu izdevumu apmērs pārsniedz 70% no mēnesī aprēķinātās darba algas un aprēķināto papildu izdevumu summas, tad tiek uzskatīts, ka aprēķinātajai papildu izdevumu pārsnieguma summai nav kompensācijas rakstura, norāda Valsts ieņēmumu dienesta nodokļu speciālisti.
Ar nodokli apliekamajā ienākumā ietver papildu izdevumu pārsnieguma summu:
Tā kā netiek pārsniegta kompensācijas norma (1300 < 1400), tad neveidojas ar nodokli apliekams ienākums, paskaidro VID.
Savukārt, ja papildizdevumi šo 70% apmēru pārsniedz, tad pārsnieguma summa tiek aplikta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli kā darba alga un no pārsnieguma summas ir jāveic arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI).
Par darba braucienu kompensācijas maksu ir bijušas tiesvedības. Piemēram, par to, ka darba devējs darbiniekam par katru darba brauciena dienu ir aprēķinājis papildu izdevumus dienas naudas apmērā, taču izmaksājis tikai 70% apmērā no mēnesī aprēķinātās darba algas un aprēķināto papildu izdevumu summas. Tiesa atzinusi, ka noteikumos noteiktās normas kalpo tam, lai novilktu robežu starp apliekamiem un neapliekamiem ienākumiem, nevis lai ierobežotu papildizdevumu kompensācijas izmaksu darbiniekam (Augstākās tiesas 30.09.2019. spriedums Nr. SKA-20/2019 (A420397914)).
Nākamajā publikācijā – par to, ko paredz speciālais likums uz citu valsti nosūtītajiem autopārvadātājiem.
