Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Ivars Soikāns, LETA
Klāt vasara – tradicionālais atvaļinājumu laiks. Uzturoties dabā, vēlamies celt teltis un piknikot. Kādi noteikumi jāievēro, atrodoties īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, ko tajās drīkst un ko nedrīkst darīt?
Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) mājaslapā norādīts, ka ir izveidotas 682 īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT), neskaitot dižkokus un dižakmeņus. Katra atbilst kādai no astoņām aizsargājamo teritoriju kategorijām (nacionālais parks, biosfēras rezervāts, dabas parks, aizsargājamo ainavu apvidus, dabas liegums, dabas rezervāts, dabas piemineklis, aizsargājama jūras teritorija).
Vispopulārākās apmeklētāju aizsargājamās dabas teritorijas ir Ķemeru un Gaujas nacionālie parki, dabas parki “Piejūra”, “Engure” un “Ragakāpa”, Ogres zilie kalni un dabas liegums “Lielie Kangari”, atklāj DAP Dabas aizsardzības departamenta vadītāja vietnieks Jēkabs Dzenis.
Aizsargājamās dabas teritorijas izmantošana un aizsardzība galvenokārt tiek regulēta ar Ministru kabineta noteikumiem. Daļai īpaši aizsargājamo dabas teritoriju ir izstrādāti individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi, ar kuriem iespējams iepazīties Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā.
Piemēram, speciāli Ministru kabineta noteikumi Nr. 317 nosaka Gaujas nacionālā parka individuālos aizsardzības un izmantošanas noteikumus. Bet Ministru kabineta noteikumi Nr. 601 nosaka Ķemeru nacionālā parka individuālos aizsardzības un izmantošanas noteikumus. Savukārt to, ko drīkst darīt Ziemupes dabas liegumā, var izlasīt Ministru kabineta noteikumos Nr. 238 “Dabas lieguma “Ziemupe” individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi”.
Teritorijās, kurām individuālie noteikumi nav izstrādāti, tiek piemēroti Ministru kabineta noteikumi Nr. 264 “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi”.
Vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi parāda galvenās nosacījumu atšķirības starp dažādu kategoriju aizsargājamām dabas teritorijām, skaidro J. Dzenis. Savukārt individuālajos aizsardzības un izmantošanas noteikumos tiek noteikti jau konkrētās dabas teritorijas specifikai (tajā sastopamajām dabas vērtībām un tās izmantošanas veidam) pielāgoti nosacījumi.
LV portāls jau rakstīja, ka atļautās un aizliegtās darbības īpaši aizsargājamās dabas teritorijās atkarīgas no teritorijas kategorijas un zonējuma. Visstingrākie ierobežojumi ir noteikti dabas rezervātos un ĪADT dabas rezervāta stingrā režīma un regulējamā režīma zonās, kur ir aizliegta uzturēšanās un pārvietošanās, kā arī saimnieciskā un cita veida darbība ar atsevišķiem izņēmumiem, kas katrā aizsargājamā teritorijā var nedaudz atšķirties.
Dabā īpaši aizsargājamo dabas teritoriju robežas tiek atzīmētas ar informatīvo zīmi – ozollapas piktogrammu uz zaļa fona. Šādas zīmes tiek izvietotas vietās, kas ir vispiemērotākās, lai informētu potenciālo teritorijas apmeklētāju, piemēram, tur, kur aizsargājamo teritoriju robežu šķērso ceļi, dabiskās brauktuves, takas vai stigas.
Savukārt pie tūrisma objektiem vai stāvlaukumiem tiek izvietoti informatīvie stendi, kuros sniegta informācija gan par konkrētās teritorijas dabas vērtībām, gan būtiskākajiem teritorijas izmantošanas ierobežojumiem, kā arī ieteikts, kā atpūsties dabai draudzīgi.
“Tos, kuri plāno atpūtas braucienus dabā, aicinām iepazīties ar DAP mājaslapā un dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols” pieejamo informāciju par konkrēto dabas teritoriju un izmantot lietotni “Dabas tūrisms”, lai noteiktu savu atrašanās vietu konkrētā īpaši aizsargājamās dabas teritorijas zonā,” iesaka J. Dzenis.
Īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un piejūras kāpu zonās vēlamies arī atpūsties – piknikot, celt teltis.
1. piemērs. Vienu nakti vēlējāmies uzcelt un iekarināt kokos teltis netālu no jūras, Ziemupes dabas liegumā. Vai to drīkst darīt?
Atbilde. Teltis ĪADT drīkst celt tikai īpaši iekārtotās vietās, kas ir viegli atpazīstamas pēc norādēm un labiekārtojuma.
J. Dzenis skaidro: atrodoties īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, ar transportlīdzekļiem ir aizliegts nobraukt no ceļiem, kā arī pārvietoties, apstāties vai stāvēt ārpus tiem. Tāpat nedrīkst ierīkot apmetnes, tostarp celt teltis, un kurināt ugunskurus ārpus tam speciāli norādītajām vietām. Ugunskuru kurināšanai nedrīkst iegūt atmirušo koksni, cirst kokus vai atzarot tos, bojāt zemsedzi, piegružot.
Savukārt krasta kāpu aizsargjoslas izmantošanas nosacījumus nosaka Aizsargjoslu likums. Atbilstoši tam krastu kāpu aizsargjoslas platums ir atkarīgs no kāpu zonas platuma, bet nav mazāks par 300 metriem sauszemes virzienā, skaitot no vietas, kur sākas dabiskā sauszemes veģetācija. Šaurāka aizsargjosla, pieņemot, ka tā nav mazāka par 150 metriem un ietver aizsargājamos biotopus, var tikt noteikta pilsētu un ciemu teritorijās.
2. piemērs. Piejūras zona – cik tālu drīkst iebraukt ar mašīnu? Vai var celt teltis?
Atbilde. Līdzīgi kā aizsargājamā dabas teritorijā, arī pludmalē un krastu kāpu aizsargjoslā ir aizliegts nobraukt no ceļiem un pārvietoties, apstāties un stāvēt ārpus tiem ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem. Tāpat nedrīkst kurināt ugunskurus ārpus īpaši norādītajām vietām, kā arī celt teltis ārpus šādām vietām, ja tas nav saskaņots ar zemes īpašnieku vai valdītāju.
Kāds sods paredzēts, ja īpaši aizsargājamā dabas teritorijā dara kaut ko neatļautu? Likuma “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” 45. pants noteic, ka par transportlīdzekļu izmantošanas nosacījumu pārkāpumiem aizsargājamās teritorijās var tikt piemērots sods 30–350 eiro apmērā.
Par normatīvo aktu prasību pārkāpšanu piemēro brīdinājumu vai naudas sodu: fiziskajai personai – no 30 līdz 1000 eiro, bet juridiskajai personai – no 280 eiro līdz 2400 eiro.
Savukārt, ja ar izdarīto pārkāpumumu ir bojātas aizsargājamo sugu atradnes vai biotopi, personai ir jākompensē valstij nodarītie zaudējumi, kuru apmērs ir atkarīgs no nodarītā kaitējuma būtiskuma.
