Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Lienes Miķelsones ilustrācija
Testamentu var aprobežot ar nosacījumiem, termiņiem, uzlikumiem, lietošanas ierobežojumiem, kā arī uzliekot pienākumu atdot to, kas saņemts, citai personai vai tā vietā izdarīt kādu darbību.
Testamentā var būt
Ja nosacījums testatora noteiktā laikā un norādītā kārtā netiek izpildīts, mantinieks zaudē mantojuma tiesību.
Testamentam nevar pievienot nosacījumus, ar kuriem aprobežo apveltītā personiskās tiesības.
1937.gada atjaunotajā Civillikumā ir normas, kas mantiniekam liek rēķināties, ka testators caur mantojumu var ietekmēt viņa privāto dzīvi.
Tā, piemēram, daudzi testatori nevēlas tāpat vienkārši atdot savu mantu mantiniekam, bet grib, lai iespēja saņemt mantojumu pēc testatora nāves būtu atkarīga no kādu konkrētu darbību jeb nosacījumu izpildīšanas. Testamentā jau iepriekš var atrunāt kaut vai to, ka mantinieks mantojuma tiesībās iestājas pēc kāda noteikta laika posma, pēc augstākās izglītības saņemšanas utt. Dažreiz testatora prasības var skart pat mantinieka privāto dzīvi. Kaut arī Latvijā visai reti var saskarties ar pēdējās gribas rīkojumu aprobežojumiem, praksē tādi gadījumi pastāv un personai, sastādot testamentu, parasti rodas virkne jautājumu saistībā ar šo tiesību institūtu.
Pēdējās gribas rīkojumu aprobežojumu tiesiskais regulējums ir iekļauts Civillikuma 584.-603.pantā. Saskaņā ar Civillikuma 600.panta nosacījumiem pēdējās gribas rīkojumus var aprobežot ar nosacījumiem, termiņiem, uzlikumiem, lietošanas ierobežojumiem, kā arī uzliekot pienākumu atdot to, kas saņemts, citai personai, vai tā vietā izdarīt kādu darbību. Uzreiz jānorāda, ka aprobežojumu tiesiskais regulējums ir ļoti sarežģīts, tāpēc apskatīsim tikai populārākos aprobežojumu veidus – nosacījumu un termiņu. Legāta tiesībās, substitūcijā un tamlīdzīgos jautājumos neiedziļināsimies.
Praksē visbiežāk ir izplatīti nosacītie pēdējās gribas rīkojumi, kad mantinieks var saņemt viņam novēlēto mantu tikai tad, ja izpildīs testatora noteiktos nosacījumus, piemēram, rūpēsies par testatora mājdzīvnieku. Nosacījumu veidi ir ļoti dažādi, bet attiecībā uz pēdējās gribas rīkojumu aprobežojumiem ir jāizšķir divi:
Atliekošs nosacījums parasti tiek formulēts šādi – ja tas un tas notiks, tad mantinieks iegūs mantojumu. Piemēram, testators testamentā atrunā, ka visu savu mantu novēl dēlam, tomēr dēls mantojumu saņems tikai tad, ja pabeigs augstskolu.
Savukārt atceļošs nosacījums ir tāds, kurā paredzēts: ja iestāsies tāds un tāds notikums, tad mantinieks mantojumu nedabū. Piemēram, testators visu savu mantu novēl dēlam, bet testamentā atrunā, ka dēls mantojumu nesaņems, ja nerūpēsies par testatora sešiem sunīšiem.
Mantiniekus var iecelt tiklab ar atliekošiem, kā arī ar atceļošiem nosacījumiem, turklāt tie var būt ne tikai tieši izteikti testamentā, bet arī izsecināmi no citiem testamenta noteikumiem. Tā testators var skaidri atrunāt, ka dēls mantojumu saņem tikai tad, ja paturēs testatora mājdzīvniekus, kā arī vienkārši norādīt, ka mantojumu novēl dēlam, bet mājdzīvniekiem ir jāpaliek dzīvot dzīvoklī.
Parasti praksē ne tik daudz jautājumu rodas par nosacījumu veidiem, cik daudz saistībā ar nosacījumu saturu. Kaut arī personai ir tiesības pēc saviem ieskatiem rīkoties ar mantu, tostarp noteikt testamentā kādu ierobežojumu, šādas tiesības nav absolūtas un ir dažas lietas, ko testators tomēr no sava mantinieka nav tiesīgs prasīt.
"Testators testamentā atrunā, ka visu savu mantu novēl dēlam, tomēr dēls mantojumu saņems tikai tad, ja pabeigs augstskolu."
Civillikuma 587.pants paredz, ka mantiniekam nav jāievēro fiziski vai tiesiski neiespējami, kā arī nepareizi, netikumīgi un citādi neatļauti nosacījumi. Ir loģiski, ka testators nevar noteikt testamentā, ka mantinieks neiegūs mantojumu, ja neaizlidos uz Marsu, neveiks valsts apvērsumu, nestrādās par cirka klaunu utt. Pat tad, ja testators šāda rakstura nosacījumu ir paredzējis, mantiniekam tas nebūs saistošs un mantojumu viņš saņems, to neievērojot.
Pēdējās gribas rīkojumam nevar pievienot arī tādus nosacījumus, ar kuriem aprobežo apveltītā personiskās tiesības, tomēr Civillikumā no vēsturiskajiem laikiem joprojām ir saglabāta iespēja saistīt mantinieku ar šādiem nosacījumiem:
Ir jānorāda, ka 20.gadsimta sākumā Latvijā liela nozīme tika piešķirta vecāku varai, līdz ar ko arī pieaugušajiem bija jāklausa, ko saka vecāki. Tas bija attiecināms arī uz došanos laulībā. Atjaunojot 1937.gada Civillikumu, likumdevējs nav atbrīvojies no šādiem nosacījumiem, neskatoties uz to, ka šodien vecāku vara pār pilngadīgajiem vairs nepastāv. Šajā skaidrojumā neskatīsim šādu arhaisku nosacījumu atbilstību cilvēka konstitucionālajām tiesībām. Pašlaik tādi nosacījumi ir likumīgi un mantiniekam ir jārēķinās ar to, ka testators caur mantojumu var ietekmēt viņa privāto dzīvi.
Tāpat kā nosacījumu saturs, arī tā izpildīšana rada dažus jautājumus. Ja kādu nosacījumu iespējams izpildīt tikai pa daļai, tad mantiniekam ir jāizpilda vismaz šī daļa, bet, ja nosacījumu izpildīt pat pa daļai nav iespējams, tad viss nosacījums jāuzskata par neizpildāmu un tādēļ nav jāievēro. Uzreiz ir jānorāda, ka nespējai izpildīt kādu nosacījumu ir jābūt objektīvai un no mantinieka gribas neatkarīgai. Piemēram, tāds nosacījums kā pārvākšanās dzīvot uz testatora dzīvokli nebūs uzskatāms par neizpildāmu tikai tāpēc, ka mantiniekam ir grūti pārvest uz to savas mantas. Par neizpildāmu varētu uzskatīt tikai tādu nosacījumu, kuru mantinieks izpildīt nevar, pat pieliekot visas pūles.
Turklāt ir jāatceras, ka nosacījums, kas tikai pagaidām ir neiespējams, jāizpilda, ja vien šo pagaidu šķērsli kādreiz var novērst. Tā gadījumā, ja testamentā kā nosacījums atrunāta nepieciešamība mantiniekam saņemt augstāko izglītību, taču mantinieks ilgstoši atradās slimnīcā un nevarēja nosacījumu izpildīt, tad viņam izveseļojoties ir jāpieliek visas iespējamās pūles, lai tomēr izpildītu testatora vēlmi un augstāko izglītību iegūtu.
"Ja testamentā kā ierobežojums ir noteikts kāds termiņš, tad mantinieks mantojumu noteikti saņems, tikai jāsagaida, kad termiņš iestāsies."
Praksē mēdz gadīties arī tā, ka testators ir atrunājis alternatīvus nosacījumus (vai nu, vai nu). Likums nosaka, ka tad, ja starp alternatīvajiem nosacījumiem kaut viens ir neiespējams vai nepielaižams, tad neviens no tiem nav jāievēro un testaments būs uzskatāms par nenosacītu. Tātad, ja testamentā ir atrunāts, ka "mantinieks mantu dabū tikai tad, ja pabeidz augstskolu vai apprecas ar kādu, vai rada bērnu", bet bērnu radīt nepastāv iespēja kādas slimības dēļ, tad arī pārējie nosacījumi mantiniekam nav saistoši.
Ja kāds nosacījums nevar iestāties nejauša šķēršļa dēļ, tāds nosacījums atzīstams par izpildītu, ja vien izpildīšana, kas bijusi iespējama vēl pirms minētā šķēršļa, nav palaista tieši minētās personas nokavējuma dēļ. Tā, piemēram, testamentā ir iekļauts nosacījums mantiniekam pārvākties dzīvot uz testatora dzīvokli, taču dzīvoklis sadedzis, vēl pirms mantiniekam radusies iespēja to izdarīt.
Par izpildītu šāds nosacījums tiks uzskatīts tikai tad, ja mantiniekam pirms ugunsgrēka patiešām nebija nekādas iespējas izpildīt testatora norādījumu. Savukārt, ja tiks pierādīts apstāklis, ka mantiniekam bija reāla iespēja nosacījumu izpildīt pirms nelaimes, tas nosacījums tiks uzskatīts par neizpildītu un mantinieks mantojumu nedabūs.
Likums atļauj gan iekļaut vairākus nosacījumus attiecībā uz vienu personu, gan arī iekļaut vienu vai vairākus nosacījumus attiecībā uz vairākiem mantiniekiem. Ja viena nosacījuma izpildīšana ir uzlikta vairākām personām, visām tām nosacījums arī ir jāizpilda. Ja viens mantinieks nosacījumu izpildīja, bet otrs – ne, tad tikai pirmais dabū savu daļu.
Visbeidzot ir jānorāda, ka tad, ja nosacījums testatora noteiktā laikā un norādītā kārtā netiek izpildīts, mantinieks zaudē mantojuma tiesību, ja vien, kā norādīts iepriekš, nosacījums izņēmuma kārtā nav atzīts par izpildītu.
Bez nosacījuma pēdējās gribas rīkojumus var aprobežot arī ar termiņiem. Termiņa apzīmējums atšķiras no nosacījuma ar to, ka pirmais atliek tikai iespēju tiesību izlietot, bet otrais – pašu tiesību spēku. Citiem vārdiem sakot, ja testamentā kā ierobežojums ir noteikts kāds termiņš, tad mantinieks mantojumu noteikti saņems, tikai jāsagaida, kad iestāsies termiņš. Savukārt, ja testamentā ir atrunāts nosacījums, mantinieks mantojumu var saņemt, izpildot nosacījumu, taču var arī nesaņemt, ja nosacījums netiks izpildīts.
Tā, piemēram, testators var norādīt, ka visu savu mantu novēl kaimiņam, tomēr viņš mantojumu iegūs tikai pēc gada. Tātad pašam kaimiņam, lai saņemtu mantojumu, nekas nav jādara, kā vien jāgaida, kamēr paies testamentā noteiktais laiks. Šajā situācijā atšķirībā no nosacījuma kaimiņš mantu iegūs jebkurā gadījumā.
Nobeigumā vēlētos norādīt, ka, sastādot testamentu, testators parasti vēlas novērst iespējamos konfliktus starp potenciālajiem mantiniekiem. Tāds mērķis varētu tikt sasniegts tikai tādā gadījumā, ja testators mantojuma tiesību instrumentus piemēros un kombinēs atbilstoši likuma garam. Tieši tāpēc, atrunājot pēdējās gribas rīkojuma aprobežojumus, testatoram ir jābūt ļoti uzmanīgam un aprobežojumi jāformulē tā, lai tie būtu izpildāmi. Citādi zūd to jēga un pēdējā griba varētu tikt nepareizi interpretēta un izpildīta pretēji testatora patiesām vēlmēm.
