Kā atļaut vai aizliegt izmantot savu ķermeni pēc nāves

Likums „Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā” nosaka, ka miruša cilvēka ķermeni, audus un orgānus aizliegts izmantot pret viņa dzīves laikā izteikto gribu.

 Cilvēka griba, ja vien tā nav pretrunā ar spēkā esošiem likumiem, obligāti ir jāievēro visām ārstniecības, izglītības un zinātnes iestādēm neatkarīgi no to darbības veida un pakļautības. Katrs rīcībspējīgs cilvēks ir tiesīgs, noformējot to dokumentāri, aizliegt vai atļaut sava ķermeņa izmantošanu pēc nāves.

Savas gribas izteikšanai personai Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) jāiesniedz noteiktas, ļoti vienkāršas formas iesniegums, kas ir atrodams iestādes mājaslapā www.pmlp.gov.lv. Iesniegumā jānorāda personas vārds, uzvārds, personas kods un aizliegums vai atļauja izmantot ķermeni, audus un orgānus pēc nāves. Par šo pakalpojumu valsts nodeva nav jāmaksā.

Iesniegumus klātienē var iesniegt PMLP vai pastu tās teritoriālajās nodaļās; kā arī Iedzīvotāju reģistra departamentā Rīgā vai elektroniski portālā www.latvija.lv. Taču šim nolūkam nepieciešams drošs elektroniskais paraksts.

Iesniedzot iesniegumu, personai PMLP teritoriālajā nodaļā jāuzrāda personu apliecinošs dokuments.  Persona iesniegumu var nosūtīt pa pastu vai iesniegt ar pilnvarotās personas starpniecību, ja personas paraksts uz iesnieguma ir apliecināts notariāli. Šīs ziņas tiek uzkrātas Iedzīvotāju reģistrā, kurā pēc rakstiska pieprasījuma Ministru kabineta noteiktā kārtībā tās saņem ārstniecības, izglītības un zinātnes iestādes, kurām normatīvajos aktos ir noteiktas tiesības nodarboties ar dzīva vai miruša cilvēka audu un orgānu izņemšanu un izmantošanu.

"Ja reģistrā nav datu par konkrēto cilvēku, parasti uzrunā piederīgos, jautājot, vai viņi piekristu ziedot mirušā radinieka orgānu. Parasti cilvēki atsakās."

Miruša cilvēka audu un orgānu izņemšanu nolūkā tos pārstādīt citiem cilvēkiem slimību un traumu ārstēšanai var veikt, ja ir konstatēts iespējamā donora smadzeņu vai bioloģiskās nāves fakts. Ja pastāv nepieciešamība izmantot kādas personas orgānus vai audus pēc tās nāves, attiecīgā ārstniecības, izglītības vai zinātnes iestāde no Iedzīvotāju reģistra vispirms pieprasa ziņas par personas dzīves laikā izteikto vēlmi.

Ja Iedzīvotāju reģistrā ziņu par mirušā izteikto aizliegumu vai atļauju izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves nav, šā cilvēka laulātajam, vecākiem, pilngadīgajiem bērniem, brāļiem vai māsām ir tiesības rakstveidā informēt ārstniecības iestādi (audu un orgānu ieguves centrus) par viņa dzīves laikā izteikto gribu.

 To iedzīvotāju, kas dzīves laikā nav izteikuši nekādu savu vēlmi, tuviniekiem medicīnas iestādes var lūgt dot atļauju izmantot mirušā ķermeni. Mirstīgās atliekas var izmantot tikai tad, ja radinieki tam neiebilst.

„„BaltTransplant” Latvijas nodaļas vadītājs Sergejs Truškovs skaidro: gadījumos, ja reģistrā datu par konkrēto cilvēku nav, parasti uzrunā piederīgos, jautājot, vai viņi piekristu ziedot mirušā radinieka orgānu. Parasti tuvinieki atsaka. Gadās arī, ka sākotnējam atteikumam vēlāk seko piekrītošs lēmums. S. Truškovs lēš, ka agrāk ziedot mirušā tuvinieka orgānus atteicās apmēram ceturtā daļa mirušā radinieku, tagad tie ir jau 80 procenti. S. Truškovs tomēr aicina piederīgos būt labvēlīgākiem.

„Neļautu, un viss”

"Eurobarometer" pētījuma dati liecina, ka salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm Latvijas iedzīvotāji ir visnegatīvāk noskaņoti pret orgānu transplantāciju. Pēc savas nāves atļauju izmantot orgānus transplantācijā dotu tikai 25% aptaujāto iedzīvotāju. Savukārt atļauju izmantot sava mirušā radinieka orgānus, lai glābtu kāda cita dzīvību, dotu 36% iedzīvotāju. Ievērojams skaits Latvijas iedzīvotāju aptaujā atbildējuši, ka nezina, vai dotu šādu atļauju, un, ja neļautu, tad pat nezina, kāpēc – neļautu un viss.

"10% no nieres gaidītājiem mirst viena gada laikā, bet sirds gaidītāju rindā - aptuveni 30% gadā."

 „Eurobarometer” pētījums atklāj, ka galvenie iemesli, kāpēc Latvijas cilvēki nepiekrīt atļaujai, ir bailes par manipulācijām ar cilvēka ķermeni un neticība veselības aprūpes sistēmai.

Pētījums vēl apliecina, ka citās Eiropas valstīs gandrīz puse aptaujāto ģimenēs ir runājuši par orgānu ziedošanu vai transplantāciju. Latvijā šādu ģimeņu ir tikai 15 procenti.

Atsaucīgākie ir mediķi

Iedzīvotāju reģistrā kopš 2002. gada ievadītas ziņas par 831 personas izdarīto izvēli. No tām 247 Latvijas iedzīvotāji devuši atļauju pēc nāves izmantot savus audus vai orgānus, taču krietni vairāk - 584 - ir to, kas šādu darbību nevēlas pieļaut.

Pēc Iedzīvotāju reģistra ziņām, pagājušajā gadā kopumā saņemti 78 iesniegumi – no tiem ir 45 aizliegumi un 33 atļaujas to darīt. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem kopējais saņemto iesniegumu skaits ir saglabājies. Atšķirībā no 2009. gada pērn pieaudzis to iedzīvotāju skaits, kas pauduši aizliegumu izmantot savus orgānus pēc nāves.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes sabiedrisko attiecību vadītājs Andrejs Rjabcevs skaidro: „Esam novērojuši, ka ir izdalāmas vairākas iesniegumu rakstītāju grupas, kuri pēc nāves atļauj izmantot savu ķermeni, audus un orgānus. Viena daļa iesniedzēju ir vai nu mediķi, vai saistīti ar medicīnas jomu, līdz ar to viņiem ir profesionāla motivācija šādi rīkoties. Otra grupa ir cilvēki, kas dzīvē ir saskārušies ar kādu traģēdiju, tādēļ ar savu rīcību pēc nāves vēlas palīdzēt citiem. Trešā daļa ir cilvēki, kas pārvaldē ieradušies kārtot citas lietas, piemēram, noformēt pasi vai saņemt kādu izziņu no Iedzīvotāju reģistra. Stāvot rindā, viņi informācijas stendā ierauga šo atļaušanas/aizliegšanas iespēju, kuras noformēšana tiek piedāvāta bez maksas.”

Mēs varam izglābt citu

“BaltTransplant” S. Truškovs atļauju par sava ķermeņa izmantošanu pēc nāves pats ir jau sen uzrakstījis, jo, viņaprāt, tas ir vajadzīgs citiem. Pats strādādams transplantācijas jomā, S. Truškovs ir simtprocentīgi pārliecināts par orgānu ziedošanas atbilstību ētikai, medicīnai. Latvijas nodaļas vadītājs atklāj: „Latvijā pērn rindā uz nieru transplantāciju gaidīja ap 160 cilvēku, uz sirds transplantāciju - astoņi cilvēki un divi – uz aknu transplantāciju. Statistika sniedz bēdīgas ziņas: 10% no nieres gaidītājiem mirst viena gada laikā, bet sirds gaidītāju rindā - aptuveni 30% gadā.”

2008. gadā Latvijā veiktas 53, 2009. gadā – 69, bet 2010. gadā – 66 nieru transplantācijas operācijas. 2010. gadā tika veiktas 64 transplantācijas operācijas no miruša cilvēka un divas šādas operācijas no dzīviem donoriem. 2010. gadā nav veikta neviena sirds transplantācija, jo trūkst donoru.

"Galvenie iemesli, kāpēc Latvijas cilvēki pēc nāves neļautu izmantot savus orgānus, ir bailes no manipulācijām ar ķermeni un neticība veselības aprūpes sistēmai."

Speciālisti atzīst, ka iedzīvotājiem ir pieejama pārāk skopa informācija – ir nepieciešams plašs izskaidrošanas darbs, veidojot sociālās reklāmas, sadarbojoties ar ģimenes ārstiem, kas saviem pacientiem varētu izstāstīt par šo iespēju, lai veicinātu cilvēku izpratni, kā arī kliedētu negatīvos stereotipus par orgānu pārdošanu un neuzticību medicīnai kopumā.

Gan dzīva, gan miruša cilvēka ķermeņa audu un orgānu izņemšana un izmantošana kalpo medicīnas attīstībai, un tai ir bezpeļņas raksturs. Jebkura dzīva vai miruša cilvēka ķermeņa audu un orgānu izņemšana notiek, stingri ievērojot izteikto piekrišanu vai nepiekrišanu, un šo audu un orgānu atlase, nosūtīšana un izmantošana kā komercdarījums ir aizliegta. Cilvēku labprātīgi ziedoto un likumīgā ceļā iegūto audu un orgānu uzkrāšana un izmantošana pieļaujama vienīgi Ministru kabineta noteiktajā kārtībā īpašā sarakstā minētajos audu un orgānu ieguves un uzglabāšanas centros.