NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Viktors Strunskis
Kādreizējais “Radio Brīvā Eiropa” redaktors, LV portālam
14. decembrī, 2018
Lasīšanai: 11 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Ārlietas
29
29

Austrumvācijas valsts drošības dienesta “maisu” stāsts

Līdz šai dienai izdevies saglābt tikai mazu daļu – priekšā vēl vismaz 45 miljoni saplēstu dokumentu aptuveni 15 500 maisos.

FOTO: Štāzī dokumentu centrs (BStU)

Ministerium für Staatssicherheit (MfS), Staatssicherheitsdienst, iestāde, kas vairāk pazīstama ar nosaukumu Stasi (latviskā izrunā – Štāzī), bijušajā Austrumvācijā (Vācijas Demokrātiskajā Republikā, VDR) būtībā bija SEPG (Vācijas Sociālistiskās vienības partijas) slepenpolicija un galvenais instruments komunistiskās diktatūras uzturēšanai, kā arī nodarbojās gan ar iekšzemes, gan ārzemju izlūkošanu un spiegošanu. Šajā rakstā – par Vācijas pieredzi, nododot atklātībai Štāzī arhīvus.

īsumā
  • Steigā saplēstās aktis tika sabāztas aptuveni 16 000 maisos, kurus pilsoņu tiesību aktīvistiem izdevās paglābt no iznīcināšanas.
  • Dokumentu atjaunošanas process norit tik gausi, ka daudzi cietušie sākuši bažīties, vai vispār būs iespējams sagaidīt skaidrību daudzos jautājumos.
  • Ar saglabāto Štāzī dokumentu palīdzību izdevies panākt daudzu notiesāto cilvēku reabilitāciju. Joprojām daudzi pieprasa tiesības ieskatīties saglabātajos dokumentos.
  • Saskaņā ar likumā paredzētajiem upuru atlīdzības noteikumiem 2019. gada beigās iestāsies atlīdzības un reabilitācijas pieprasījumu noilgums.
  • Rolands Jāns jau ilgāku laiku iestājas par to, lai likumdevējs Austrumvācijas diktatūras upuru atlīdzības gadījumos noilgumu atceļ.

Kopumā 1989. gadā šajā iestāžu konglomerātā darbojās ap 91 000 pilna laika darbinieku un – šeit skaitļi variē – starp 110 000 un 189 000 tā dēvēto neoficiālo darbinieku. Termins, ko lietoja līdz 1968. gadam, bija – slepenais informators.

1990. gada martā tika pieņemts lēmums Štāzī likvidēt.

Aptuveni 400 līdz 600 miljoni papīra drisku

Bija sākusies drudžaina dokumentu iznīcināšana, neparasti lielā materiālu daudzuma dēļ talkā ņemot gan papīra smalcinātājus, gan papīra dzirnavas, bet beigās plēšot pat ar rokām. Steigā saplēstās aktis tika sabāztas aptuveni 16 000 maisos, kurus pilsoņu tiesību aktīvistiem izdevās no iznīcināšanas saglābt. Taču vēl aizvien, līdz pat šodienai, šo saplēsto dokumentu atjaunošana nav pavirzījusies neko tālu uz priekšu.

Neskatoties uz piešķirtajiem naudas līdzekļiem un digitalizācijas programmām, dokumentu atjaunošanas process norit tik gausi, ka daudzi cietušie sākuši bažīties, vai vispār būs iespējams sagaidīt skaidrību daudzos jautājumos.

Saglābtās Štāzī aktis tika steigā saplēstas ar rokām, katrā maisā atrodas aptuveni 2500 līdz 3500 strēmelēs saplēsti fragmenti, pēc ekspertu aplēsēm, aptuveni 400 līdz 600 miljoni papīra drisku, kas veido 40 līdz 50 miljonus rakstāmpapīra lapu.

Lielākā daļa šo maisu tika aizvesta 1995. gadā uz Bavāriju, kur tagadējā Bēgļu un migrācijas pārvaldē tika uzsākts aktu atjaunošanas darbs. Uz lieliem galdiem vidēji no viena maisa tika izklātas 3000 papīra driskas, kuras mēģināja atkal sarežģītā atsevišķu fragmentu salikšanas gaitā atjaunot. Process bija neparasti darbietilpīgs. Pagājis ievērojams laiks, bet līdz šai dienai izdevies saglābt tikai mazu daļu – priekšā vēl vismaz 45 miljoni saplēstu dokumentu aptuveni 15 500 maisos.

2008. gadā Vācijas parlaments deva rīkojumu Fraunhofera institūtam attīstīt iekārtas, kas spētu ar automatizētiem paņēmieniem elektroniski atjaunot datus. Tika izstrādāta programma “ePuzzler“, ar kuru sāka skenēt dokumentus Berlīnē, uz kurieni tika nogādāti pirmie 400 maisi.

Kas atrodas šajos maisos?

Pēc pieredzes ar atjaunotajiem dokumentiem ir skaidrs, ka iznīcināšanai nebija paredzēti Štāzī darbinieku atvaļinājuma plāni vai iekšējās ēdnīcas ēdienkartes. Līdz šim rekonstruētajos dokumentos atrodas ziņas par Rietumvācijas Sarkanās armijas frakcijas (RAF) teroristes Silkes Meieres-Vitas (Silke Maier-Witt) patveršanos Austrumvācijā, atrasti pārskati par austrumvācu opozicionāriem – Robertu Hafemani (Robert Havemann), Jirgenu Fuksu (Jürgen Fuchs), rakstnieku Štefanu Heimu (Stefan Heym).

Atrasti materiāli, kas liecina par Austrumvācijas iedzīvotāju politisko vajāšanu, miera kustības aktīvistu izspiegošanu un vajāšanu Vācijas austrumos un rietumos. Izdevies rekonstruēt konkrētus pasākumus daudzu cilvēku vajāšanas programmu izveidē.

Starp upuriem ir arī sportisti, kuriem piespiedu kārtā trenera uzraudzībā jau no bērnības doti medicīniski preparāti fizisko spēju kāpināšanai.

Kādreizējā austrumvācu vingrotāja Karīna Franke (Karin Franke) atceras, ka viņai kā pusaudzei brokastīs trenera uzraudzībā bija jāieņem zilas tabletes. Šodien sieviete ir pārliecināta, ka viņai tika dots dopinga līdzeklis Oral Turinabol. Štāzī dokumentos viņa cer atrast iespējamus pierādījumus vēlākām slimībām, kurām ir neskaidra izcelsme, un vairākiem dabīgajiem abortiem kā masīvas farmaceitiskās iedarbības sekām.

Oficiāli par stingri slepeno dopinga programmu bija atbildīgs austrumvācu sporta medicīniskais dienests, taču nekur citur neoficiālo Štāzī informantu skaits nebija tik liels kā starp treneriem, sporta ārstiem un sportistiem.

Štāzī dokumentu centra arhīvs Berlīnē – Lihtenbergā.

Foto: Štāzī dokumentu centrs (BStU)

Iestāsies noilgums

Pēdējos 27 gados kopš Austrumvācijas sabrukšanas ar saglabāto Štāzī dokumentu palīdzību vien izdevies panākt daudzu notiesāto cilvēku reabilitāciju. Joprojām daudzi pieprasa tiesības ieskatīties saglabātajos dokumentos – Meklenburgā-Priekšpomerānijā pagājušā gada laikā šādu prasību iesniedza aptuveni 1000 cilvēku. Daži tikai tagad cer uzzināt faktus no savas “iepriekšējās dzīves”. Citi cer, ka būs beidzot atrasti jauni dokumenti. Saskaņā ar likumā paredzētajiem upuru atlīdzības noteikumiem 2019. gada beigās iestāsies atlīdzības un reabilitācijas pieprasījumu noilgums.

Lai saņemtu atlīdzību par veselībai nodarītajiem kaitējumiem, kuru cēlonis meklējams jau agrā bērnībā, ir nepieciešami pierādījumi, kurus daudzi cer atrast slepenā dienesta dokumentos.

Taču cerības nav gluži pamatotas – šī gada sākumā Štāzī dokumentu centra – Bundesbeauftragter für die Stasi-Unterlagen (BStU) – vadītājs Rolands Jāns (Roland Jahn) izteicās, ka pašreiz nekāda virtuāla rekonstrukcija nenotiek. Faktiski dokumentu digitalizācija ir apstādināta!

Tāpēc vairāki Štāzī dokumentācijas iestādes nodaļu pilnvarotie aicinājuši vēl šī gada sākumā veltīt vislielākās pūles maisos savākto papīra strēmeļu virtuālajai rekonstrukcijai. Pirms četriem gadiem – 2014. gadā – bija noslēdzies Berlīnes Fraunhofera institūta restaurācijas darbs – no apsolītajiem 400 maisiem pilnībā tika apstrādāti tikai 23. Iemesls tam bija tīri tehnisks – izrādījās, ka parastie skeneri ar šo digitalizācijas darbu nespēj tikt galā. Atziņa noveda pie procesa apturēšanas, un uzreiz sāka runāt par iespējamu politisko spiedienu...

Gaidīt vēl 600 gadus?

Kādreizējā austrumvācu sprintere Inese Geipele (Ines Geipel), kas šodien vada dopinga upuru palīdzības biedrību, uzsvērusi, ka kopš 1995. gada apkopoti 523 maisu dati, tātad 15 500 maisu saturs vēl nav apstrādāts. Citiem vārdiem, uz to apstrādi pie šāda ātruma nāksies gaidīt vēl 600 gadus.

Un tas viss, neskatoties uz naudas līdzekļu pieejamību – līdz 2014. gadam dokumentu virtuālās atjaunošanas vajadzībām Vācijas Iekšlietu ministrija izdalīja 6 miljonus eiro, bet 2015. gadā Bundestāgs piešķīra vēl 2 miljonus eiro skenēšanas tehnikas tālākas pilnveides vajadzībām. Taču nauda netika izmantota.

Iemesls – saplēstie papīra fragmenti vispirms ir manuāli skenēšanai jāsagatavo – priekšstats, ka piltuvē ieber maisa saturu un apakšā iznāk atjaunots dokuments, ir tālu no realitātes.

Dokumentācijas centra vadītājs Rolands Jāns, kurš pats ir bijis Štāzī ieslodzītais, tomēr grib un tiecas īstenot viņa iestādei likumā paredzēto pienākumu – apstrādāt apkopotos dokumentus un dot tos izvērtēšanai diktatūras upuriem.

“Tā nedrīkst būt, ka Štāzī ar dokumentu iznīcināšanu ir guvusi novēlotu uzvaru. Mums ir jādara viss, lai austrumvācu diktatūras upuriem tiktu sniegta visa nepieciešamā palīdzība, tieši ar šo dokumentu palīdzību pierādot, ka notikušas politiskās vajāšanas, izraisot paliekošas sekas. Mēs gribam, lai rekonstrukcija turpinās un arhīvs ar virtuālās rekonstrukcijas palīdzību aizvien vairāk paplašinās.”

Rolands Jāns jau ilgāku laiku iestājas par to, lai likumdevējs Austrumvācijas diktatūras upuru atlīdzības gadījumos atceļ noilgumu.

Katrā maisā atrodas aptuveni 2500 līdz 3500 strēmelēs saplēsti Štāzī dokumentu fragmenti, pēc ekspertu aplēsēm, aptuveni 400 līdz 600 miljoni papīra drisku, kas veido 40 līdz 50 miljonus rakstāmpapīra lapu.

Foto: Štāzī dokumentu centrs (BStU)

Kas svarīgāks – upuru vai vajātāju aizsardzība

Spiediens attiecībā uz bojāto dokumentu ātrāku atjaunošanu nāk ne vien no upuru, bet arī žurnālistu, vēsturnieku un zinātnieku puses, kas cer pēc iespējas drīz izvērtēt šo aptuveni 45 miljonus dokumentu aptverošo saplēsto aktu krājumu. Tiek meklēti pierādījumi arī sadarbībai starp Austrumiem un Rietumiem farmaceitiskajos pētījumos. Rekonstrukcijas darba apstādināšana varētu būt signāls, ka svarīga ir nevis upuru, bet gan vajātāju aizsardzība.

Vācijas parlamenta zemju kameras – Bundesrāta – juridiskā komisija tikai tagad ir nākusi pie slēdziena, ka valdībai ir jārada priekšnoteikumi, lai atceltu reabilitācijas noilgumu Austrumvācijas diktatūras politiskās vajāšanas upuriem.

Paredzēts, ka arī pēc 2019. gada ir jābūt iespējai “pārbaudīt valsts pārstāvju iesaistīšanos valdības nodarītajā noziedzīgajā netaisnībā Austrumvācijā”.

Interesants fakts

Štāzī arhīvos nupat uzieta pašreizējam Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam savulaik Austrumvācijas Valsts drošības ministrijas izdota caurlaide (attēlā). Kā liecina Štāzī dokumentu centra publicētā informācija, šādi dokumenti tika izsniegti Krievijas VDK sakaru virsniekiem, kuri darbojās VDR teritorijā. Tas attiecas arī uz caurlaidi Putinam, kurš laikā no 1985. līdz 1990. gadam kā VDK sakaru virsnieka padotais pildīja dienesta pienākumus Drēzdenē.

VDR apgabalos PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) pārstāvji ieguva piekļuvi Austrumvācijas Valsts drošības ministrijas rajona administrācijām. Tā tas bijis arī Putina gadījumā, kurš minētajā laikā strādāja VDK birojā Drēzdenes rajonā un saņēma vietējās valsts drošības iestādes caurlaidi. Saskaņā ar pašreizējiem pētījumiem caurlaides izsniegšana nenorāda uz to, ka Putins būtu strādājis VDR Valsts drošības ministrijas uzdevumā.

Foto: Štāzī dokumentu centrs (BStU)

Labs saturs
29
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU