Valsts izglītības satura centra Sociālo zinību mācību satura speciāliste Sandra Falka daudz mierīgākā tonī skaidro, ka dzimumizglītība skolās notiek. Tiesa, vienlaikus viņa tomēr aicina nevalstiskās organizācijas veidot informatīvus materiālus par šiem būtiskajiem jautājumiem. Savukārt sabiedrības veselības speciāliste Irēna Kondrāte ar nožēlu atzīst, ka vēl arvien lielākā daļa Latvijas pedagogu nav gatavi runāt par šīm tēmām ar saviem audzēkņiem, jo pašiem trūkst izpratnes un pozitīvas pieredzes. Kā otru būtisku problēmu viņa izceļ to, ka dzimumizglītības procesos pēc Latvijas neatkarības atgūšanas aktīvi iesaistījās kontracepcijas ražotāji, kā rezultātā „iznāca tā, ka vispirms pie jauniešiem nonāca informācija, kurā galā, piedodiet, to visu likt, un tikai pēc tam centās runāt par pašām attiecībām, kuru rezultātā vajag izvairīties no sekām”.
Dzimumizglītība skolās
Dzimumizglītība Latvijas skolās tiek īstenota divos mācību priekšmetos. Vecuma grupā no 1. līdz 9. klasei dzimumizglītība ir integrēta priekšmetā „Sociālās zinības”. 2005./2006. mācību gadā tas tika ieviests 1., 4. un 7. klasē, 2006./2007. mācību gadā – 1., 2., 4., 5., 7. un 8. klasē, bet 2008./2009. mācību gadā – jau visās klasēs. Sociālo zinību priekšmetam ir noteikta viena stunda nedēļā. Izņēmums ir 4.–6. klase, kurām ir divas stundas nedēļā. Savukārt vidējā vispārējā izglītībā dzimumizglītības jautājumi ir iekļauti priekšmetā „Veselības mācība”. Par šīm tēmām pedagogi var un ir aicināti runāt arī klases audzināšanas stundās.
"2008. gadā Latvijā gandrīz katru dienu tika veikts viens aborts pusaudzei vecumā līdz septiņpadsmit gadiem."
Valsts izglītības satura centra speciāliste S. Falka uzsver, ka dzimumizglītības jautājumi abu priekšmetu programmās ir integrēti ļoti rūpīgi. Tas nozīmē, ka par šīm tēmām tiek runāts dažādos aspektos un kontekstos. Pedagogam ir jābūt spējīgam šīs tēmas sasaistīt ar citiem priekšmetiem – literatūru, vēsturi, ķīmiju, bioloģiju un arī matemātiku.
Dzimumizglītības saturs
Saturiski dzimumizglītību skolās nosaka mācību priekšmetu programmas standarts, kurā ir norādītas galvenās tēmas, kas, katru klasi beidzot, bērnam ir jāzina. Piemēram, beidzot 3. klasi, bērnam pēc sociālo zinību priekšmeta apguves ir jāapzinās īpašības, kas veicina labvēlīgu saskarsmi, jāzina, kas nepieciešams fiziskai un garīgai attīstībai, kā saglabāt savu un citu cilvēku drošību mājās, kas ir vardarbība u.c. Beidzot 6. klasi, skolēnam ir jāizprot augšanas un attīstības norises cilvēka dzīvē, jāzina par pārmaiņām zēnu un meiteņu ķermenī pusaudža vecumā; jāizprot, kā izpaužas savstarpējās rūpes un atbildība ģimenē, kā mainās pienākumi, atbildība un savstarpējās attiecības, augot un attīstoties.
9. klases audzēknim jārespektē cilvēka dzīvības vērtība, jāzina, ka ir dažādi uzskati par abortu pieļaujamību, pusaudzim jau ir jābūt savai nostājai šajā jautājumā; jāizprot fizioloģiskās pārmaiņas pusaudža un jaunieša organismā, seksualitātes būtība, dzimumu lomas, dzimumu līdztiesības vērtība; jāzina par seksuālajām novirzēm un seksa industriju; jāizprot ģimenes partnerattiecību būtība un savstarpējā atbildība; jāzina ģimenes plānošanas nozīme un iespējas, kā arī jābūt informētam par infekciju izplatīšanās mehānismu un transmisīvo infekciju un HIV/AIDS profilakses nozīmi.
Priekšmeta „Veselības mācība” standarts nosaka, ka vidusskolēni apgūst tādas tēmas kā dažādi ģimenes modeļi, jūtu izpaušanas veidi un iespējas; represīvi, liberāli un „zelta vidusceļa” uzskati seksuālo attiecību jautājumos; iespējas izvairīties no nevēlamas grūtniecības, seksuāli transmisīvajām un HIV infekcijām; seksuālie pāridarījumi un Krimināllikumā noteiktā atbildība par tiem; HIV inficēto cilvēku stigma un diskriminācija.
Uzsvars uz attieksmes veidošanos
S. Falka uzsver, ka jaunajā Veselības mācības standartā, kas tika pieņemts 2008. gada 2. septembrī, faktu zināšanas nav izvirzītas par mērķi, bet gan tikai līdzekli, ar kuru palīdzību jaunietim izprast lietas un rast padomu, kā rīkoties savai un līdzcilvēku veselībai vislabvēlīgākajā veidā. „Vidusskolas kurss nesniedz pamācības, bet piedāvā izglītojamam iespēju, aktīvi iesaistoties mācību procesā, nonākt pie argumentētiem secinājumiem. Atšķirībā no vienkārša veselīga dzīvesveida skaidrojuma pamatskolā vidusskolas veselības mācības kursā lielāka uzmanība tiek pievērsa personīgo lēmumu veidošanās procesam un priekšnosacījumiem, kā arī sociālās vides ietekmei uz lēmumu pieņemšanu un īstenošanu,” norāda S. Falka.
"Latvijā vēl arvien nav atbilstoši sagatavotu pedagogu, kas varētu runāt par dzimumaudzināšanas tēmām."
Kā priekšnosacījumus šī priekšmeta izvirzītā mērķa – sekmēt izglītojamā gatavību īstenot dzīvē savai un līdzcilvēku fiziskajai, garīgajai un sociālajai veselībai labvēlīgus lēmumus – sasniegšanai Valsts izglītības satura centra speciāliste min šos: 1) savu veselību un savu dzīvi pieņemt par patiesu vērtību; 2) labi pazīt sevi, paļauties uz sevi izvēles situācijās un spēt tikt galā ar nepatīkamām emocijām un negatīvu stresu; 3) viņam ir pietiekama izpratne par veselīgiem paradumiem; 4) apgūt prasmes, kas nepieciešamas, lai pieņemtu atbildīgus lēmumus un šādus paradumus realizētu dzīvē. Veselības mācības saturam – atbilstošām zināšanām, prasmēm un attieksmēm – ir jānodrošina minētie priekšnosacījumi.
Mācību materiāli
Valsts noteikto standartu dzīvē ir jāiedzīvina pedagogam. Palīglīdzeklis darbā viņam ir Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts izglītības satura centra izveidotais mācību priekšmeta programmas paraugs, kurā ir norādītas gan tēmas, gan iespējamie diskusiju jautājumi un uzdevumi. Veselības mācības priekšmeta programmas paraugā – arī ieteicamā literatūra katras tēmas padziļinātai apguvei. Otrkārt, pedagogi var izmantot izdevniecību „Zvaigzne ABC” un „RAKA” sagatavotos mācību materiālus šajā priekšmetā, kas veidoti saskaņā ar valsts standartu. Tajos daudzas situācijas un uzdevumi balstās uz pašu bērnu rakstītām vēstulēm un uzdotiem jautājumiem.
Treškārt, pedagogiem ir pieejami nevalstisko organizāciju sagatavotie mācību materiāli par atsevišķām tēmām. Tā, piemēram, gatavojoties Pasaules kontracepcijas dienai, biedrība „Papardes zieds” sarūpējusi piecas īsfilmas par tēmām: „Jā vai nē intīmām attiecībām?”; „Kas īsti notiek pie ginekologa?”; „Par kontracepciju jādomā abiem”; „Kāpēc mamma mani nesaprot?”; „Par ko uztraucas puiši?”. Biedrība izdos 1000 filmu komplektus, kurus bez maksas saņems visas Latvijas skolas.
Pedagogu (ne)sagatavotība
Tā tas izskatās Izglītības un zinātnes ministrijas skatījumā. Nedaudz atšķirīgi uz šo problēmu raugās sabiedrības veselības speciālisti. I. Kondrāte norāda uz vairākām problēmām. Kā pirmo min to, ka Latvijā vēl arvien nav atbilstoši sagatavotu pedagogu, kas par šīm tēmām varētu runāt.
„Kad tika nolemts veselības mācību integrēt sociālo zinību blokā, tika pārapmācīti sociālo zinību pedagogi,” stāsta I. Kondrāte, kas Sabiedrības veselības aģentūrā ilgstoši strādāja ar veselības veicināšanas un profilakses jautājumiem. „Ar biologiem bija vienkāršāk, viņiem vismaz ir kaut kāds teorētiskais pamats. Bet 80% gadījumu šos kursus, kuru mērķis bija metodiski sagatavot dzimumizglītības pasniegšanai, pedagogi izmantoja, lai noskaidrotu lietas, kas ir aktuālas viņiem pašiem. Mēs runājam par metodiku, bet viņi novērsās no tēmas un jautāja par to, kas pašiem ir sāpīgs jautājums. Protams, arī tas ir ieguvums, jo mēs ceram, ka, atradis atbildi uz sev svarīgu jautājumu, pedagogs „nemaitās” bērnus klasē. Tomēr ļoti maz bija tādu pedagogu, tikai kādi 20%, kuri pēc tam meklēja kontaktu, meklēja metodiskos materiālus un par kuriem mēs zinājām, ka viņi turpina darbu un skolās kaut ko dara. Visbiežāk šie jautājumi tika risināti tādā veidā, ka skolas direktors zvana uz Sabiedrības veselības aģentūru un saka: „Klausieties, mums te skolā ir problēma, atbrauciet, parunājiet ar mūsu bērniem.” Es atbildu: „Mīļie cilvēki, jums tas neko nedos. Mēs varam atbraukt, parunāt, bet patiesībā mums vajadzētu runāt ar jums, jo jums ir jāstrādā ar bērniem. No tā, ka atbrauc tante no Rīgas un sadod pa galvu, nekas nemainās.””
"Dzimumizglītības procesos pēc Latvijas neatkarības atgūšanas aktīvi iesaistījās kontracepcijas ražotāji."
Jautāta, kas ir galvenās problēmas, kuru dēļ aicina uz skolām, I. Kondrāte atzīst: aktuālas ir tās pašas tēmas, kas pirms divdesmit, desmit gadiem – personiskā higiēna, fizioloģiskās izmaiņas pusaudžu un jauniešu organismā, attiecību veidošana.
Kontracepcijas biznesa ietekme
Kā vēl vienu problēmu I. Kondrāte akcentē to, ka dzimumizglītības saturs pirms divdesmit gadiem sāka veidoties informācijas vakuumā. Padomju gados dzimumizglītības pasniegšanas veids jauniešiem, īpaši meitenēm, drīzāk bija traumējošs. Gandrīz vienīgā iespēja, kā pilnvērtīgi izprast jautājumus saistībā ar seksualitāti, bija mācoties par vecmāti. Kad pēc Latvijas neatkarības atgūšanas par šiem jautājumiem sāka runāt atklāti, nebija nekādas informatīvās un uzskates līdzekļu bāzes.
Tajā brīdī izglītošanas procesos aktīvi iesaistījās kontracepcijas ražotāji, kam bija sava biznesa interese. Latvijas sabiedrības augsne bija ļoti pateicīga, jo pēc šiem līdzekļiem radās pieprasījums. Tāpat Starptautiskā ģimenes plānošanas asociācija iesaistījās informācijas sniegšanā. „Šajā informācijas vakuumā viņi salika vajadzīgos uzsvarus – kā veidojas ģimenes atbildība, partneru attiecības utt. Diemžēl informācija par kontracepciju „skrēja” pirms informācijas par attiecībām. Pēc tam, kad cilvēki to pamanīja, radās tāds negatīvs piesitiens, sāka runāt, ka veselības mācība ir tāda seksa mācība.”
Šādā situācijā radās nepieciešamība diferencēt jēdzienus, nošķirot dzimumizglītību no dzimumaudzināšanas. I. Kondrāte skaidro, ka dzimumaudzināšana ir tā, kas pamatā notiek ģimenē, kur bērns apgūst dzimumu uzdevumus, kā veidot attiecības. Tajā ir skaidra vērtību orientācija. Un vēlāk seko dzimumizglītība, kuras laikā bērns saņem informāciju un izvērtē to, balstoties uz savu pieredzi un vērtībām. „Tomēr šis modelis īsti neiedzīvojās, jo nāca citi projekti un izveidojās pamatīgas cīņas ar „Papardes ziedu”, kas ilgus gadus finansējumu saņem no kontracepcijas ražotājiem un Starptautiskās ģimenes plānošanas asociācijas. Šīs organizācijas uzskata, ka jaunieši neko nezina, iedzīvojas problēmās un tāpēc vienīgais, kā var palīdzēt, ir – vēlreiz sniegt to pašu seksuālo izglītību un iedot tableti vai prezervatīvu. Diemžēl neakcentējot to, ka jaunietim varbūt nevajag uzsākt attiecības, kurām viņš vēl nav nobriedis.”
Interesanti, ka arī jaunizveidotajās biedrības „Papardes zieds” īsfilmiņās šāds skatījums parādās pavisam nedaudz. Filmiņas autori jaunietim, kas ir ieinteresēts īslaicīgās attiecībās, iesaka lietot prezervatīvu, jo tā vislabāk var pasargāties no seksuāli transmisīvajām slimībām, kas viņu apdraud, veidojot seksuālas attiecības ar mazpazīstamu partneri. Jaunietim, kam ir pastāvīgs partneris, filmiņas veidotāji iesaka hormonālo kontracepciju, ne ar vārdu nepieminot par tās ietekmi uz veselību. Savukārt tiem, kam vēl nav partnera, iesaka izmantot laiku, lai uzzinātu par kontracepciju.
I. Kondrāte turpina: „Mēs runājām ar jauniešiem, vai 12–14 gadu vecumā būtu jānodarbojas ar seksu. Viņi varēja minēt kādas piecas lietas, kādēļ sekss ir baigi labais. Apzinājās arī iespējamās problēmas. Kad tēmu par intīmām attiecībām turpinājām, izrādījās, ka jaunieši bērnus negrib, slimības arī ne, tuvība padsmit gados arī īpaši neveidojas. Pašapliecināties? Arī tāds šķobīgs arguments. Līdz nonācām līdz pamatiemeslam – bauda. Puiši, protams, saka: jā! Meitenes? Es stāstu: „Meitenes mīļās, ne velti daba ir parūpējusies par to, lai sieviete patiesas izjūtas sasniegtu ap 23–25 gadiem, kad tai ir nobriedušas atbilstošas erogēnās zonas. Tad sieviete ir pilnībā nobriedusi arī mātes funkcijai.”
Meitenes teic: „Man ar to čali ir šausmīgi labi, tāds sekss.” „Nu labi, sekss. Bet kas ir labi tev?” „Nu, viņam labi.” „Bet tev?” Un tas bērns apjūk... „Man labi, ka viņam labi.” „Bet tev?” „Nu man.... nu es tā elpoju, kā tai filmā...”
Bieži ir dzirdēts apgalvojam, ka jaunieši jau visu zina. Jā, viņi ir kaut ko dzirdējuši, bet nezina, kā to attiecināt uz sevi, kā šīs zināšanas izmantot. Tāpēc tik svarīga ir saruna ar viņiem.”
