Domāsim labas un cerību pilnas domas!
Negāciju visapkārt ir daudz. Pirms pāris dienām radio ziņās pārraidīja, ka valsts iestādēs aizliegts izmaksāt prēmijas un sūtīt Ziemassvētku kartiņas, aprobežojoties tikai ar elektroniskiem apsveikumiem. Man līdzās tobrīd esošie cilvēki sāka purpināt. Nokritizēja gan valdības lēmumu šādā veidā taupīt, gan arī apšaubīja, vai tiešām šādi taupītā nauda kaut ko atrisinās, un cik tas ir godīgi, ja tie, kas sēdēja padomēs un saņēma algas par neko, turpat vien paliek un taupības režīmu uz savas ādas neizjūt, ja no darba tiek atlaisti tie, kuriem nav politiskas aizmugures. Pie reizes pasmējās par Drošības policijas bargo izturēšanos, aizturot tos, kas izteikuši šaubas par finansiālās situācijas stabilitāti. Pačīkstēja un paņirgājās vēl par šo to. Vienīgā iebilde, kas vispārējo kritizēšanas un ņirgāšanās noskaņojumu nedaudz mazināja, bija kāda pasniedzēja piebilde, ka patiesībā tā kartiņu sūtīšana par valsts naudu no vienas nodaļas otrai ik gadu esot bijusi smieklīga.
"Tie, kas kritizē, kurn un ir neapmierināti, droši un uzbāzīgi izsaka savu viedokli, jo pie mums vēl joprojām modē ir skepticisms un neticība labajam. Savukārt tie, kas publiski nepiekrīt šim iznīcinošajam, kritizējošajam tonim, tiek uzskatīti par naiviem ideālistiem vai rafinētiem liekuļiem, kas slēpjas aiz svētulīgās maskas. Sastopoties ar šādu attieksmi, tie, kas nekurn, izvēlas neko neteikt, lai izvairītos no nicinošas attieksmes."
No tādas runāšanas nekāda labuma. Tikai uzkurina negatīvas emocijas un atņem vēlēšanos kaut ko darīt. Tiesa, poļi, kuriem šāda veida runāšana ir vēl plašāk izplatīta, man skaidroja, ka pēc kārtīgas visu nolamāšanas paliekot vieglāk. Tomēr, manuprāt, tāda runāšana atņem ticību un cerību. Šai kontekstā īpaši uzrunājoši ir Džanetas Stjuartes vārdi, ar kuriem viņa vērsās pie kāda grūtībās nonākuša drauga: „Tu nespēj aptvert, cik ļoti mūsu dvēsele ir atkarīga no tā, ko mēs tai sakām savās domās. Centies vienmēr teikt cerības pilnas un iedrošinošas domas, jo tas ir liels un patiess princips, ka katras drosmi atņemošas domas pamatā ir nepatiesība, bet katras palīdzīgas domas pamatā – patiesība”.
Sēsim ticību labajam!
Atmiņā spilgti ir iegūlies kāds apzīmējums, kuru saņēmu no lasītāja par savu pirmo publicēto komentāru laikrakstā „Diena”. Viņam rakstā paustais pozitīvisms nepilsoņu integrācijas jautājumā šķita kā putukrējums uz sabojātas tortes. Tā arī līdz galam nesapratu, ko viņš ar to bija domājis, bet salīdzinājums bija ļoti spilgts. Man, toreiz vēl jaunai žurnālistikas studentei, tā bija kā auksta ūdens šalts sejā un šoks. Kāds mani centās novilkt uz zemes un parādīt, ka nekas nav tik rožains, kā man izskatās cauri brillēm.
To gadu ideālisms ir izplēnējis, bet tajā reizē iegūtā rūgtā atziņa nostiprinājusies. Tie, kas kritizē, kurn un ir neapmierināti, droši un uzbāzīgi izsaka savu viedokli, jo pie mums vēl joprojām modē ir skepticisms un neticība labajam. Savukārt tie, kas publiski nepiekrīt šim iznīcinošajam, kritizējošajam tonim, tiek uzskatīti par naiviem ideālistiem vai rafinētiem liekuļiem, kas slēpjas aiz svētulīgās maskas. Sastopoties ar šādu attieksmi, tie, kas nekurn, izvēlas neko neteikt, lai izvairītos no nicinošas attieksmes.
"Politika ir kaut kas vairāk nekā vienkārša sabiedrības dienas kārtības noteikšanas tehnika: tās avots un mērķis meklējams taisnīgumā, bet tam ir ētiska daba."
Romas pāvests Benedikts XVI
Tomēr dzīve apliecina pretējo – tie, kas tic un dara, arī izdara, bet kritizētāji un melna mālētāji tā arī nodzīvo sev atvēlēto laiku, neko lielu nesasnieguši. Tie, kas sūdzas un kurn, burtiski savelk melnus mākoņus virs savām galvām un vēlāk ēd savas attieksmes rūgtos augļus. Tas ir garīgs likums. Ko sēsi, to pļausi. Sēsi ļaunumu, ļaunumu arī pļausi. Savukārt, tie, kas tic veiksmei, nekritizē par neizdošanos un mudina mēģināt vēlreiz, pievelk labo un ēd saldus sava darba augļus. Viņu ticība labajam ir daudz auglīgāka, par spīti visiem kurnētāju apgalvojumiem, kas šķietami ir daudz pragmātiskāki un reālistiskāki.
Attīrīsim prātu no ētiskā akluma!
Skeptiķi kā galveno argumentu savai neticībai min mūsu valsts politiķu netaisnīgo valdīšanu. Redzot, kā nokļūšana pie varas daudzus ir padarījusi stipri bagātākus par tiem, kuru labā viņiem vajadzēja kalpot, skeptiķi ir zaudējuši spēju ieraudzīt labās lietas un ticēt, ka var būt citādāk. Un daļēja taisnība jau viņiem ir. Diemžēl vara ir liels izaicinājums, un daudzi labas gribas cilvēki tās priekšā cīņu ir zaudējuši.
Benedikts XVI enciklikā „Deus caritas est” (Dievs ir mīlestība) runā par taisnīgumu kā katras politikas mērauklu, uzsverot nepieciešamību rūpēties par prāta attīrīšanu. Pāvests raksta: „Politika ir kaut kas vairāk nekā vienkārša sabiedrības dienas kārtības noteikšanas tehnika: tās avots un mērķis meklējams taisnīgumā, bet tam ir ētiska daba. Tā rezultātā valsts neizbēgami saskaras ar jautājumu: kā realizēt taisnīgumu šeit un tagad? Šis savukārt rada citu, radikālāku jautājumu: kas ir taisnīgums? Šī problēma attiecas uz praktisko prātu; tomēr, lai prāts varētu godīgi funkcionēt, tas ir nepārtraukti jāattīra, jo prāta ētiskais aklums, kas izriet no interešu un varas pārsvara, ir apdraudējums, no kura nekad nevar pilnībā izvairīties.”
Šie Benedikta XVI vārdi neļauj lolot naivas cerības, ka taisnīga valdīšana valstī var rasties pati no sevis. Lai tā būtu iespējama, par instrumentu, kas to nodrošina, ir jārūpējas. Benedikts XVI šeit saskata politikas un ticības saskares punktu. No vienas puses, ticība ir satikšanās ar dzīvo Dievu, bet vienlaikus tā kalpo prātam kā attīrošs spēks. Izejot no Dieva perspektīvas, tā atbrīvo prātu no akluma, palīdz tam labāk izpildīt savus uzdevumus un saskatīt to, kas ir pareizi.
Grūtībās saskatīsim jēgu!
Ticība ir spēks, kas palīdz cilvēkam arī grūtībās. Tas, kā cilvēks pārdzīvo grūtības, lielā mērā ir atkarīgs no viņa attieksmes. Ir gadījumi, kur grūtībās nonākuša cilvēka izturēšanās piemērs rada cieņu un apbrīnu. Savukārt citos gadījumos ar nožēlu jāskatās, kā viņš netiek galā ar salīdzinoši nenozīmīgām grūtībām un uztver tās fatāli, krītot izmisumā.
"Tas, kuram ir ticība, jau ir apdāvināts, jo ticība ir liels spēks, kas palīdz pieņemt un pārdzīvot grūtības, tajās saskatīt jēgu, izturēt un tālāk doties daudzējādā ziņā bagātākam, stiprākam, izturīgākam."
Tas, kuram ir ticība, jau ir apdāvināts, jo ticība ir liels spēks, kas palīdz pieņemt un pārdzīvot grūtības, tajās saskatīt jēgu, izturēt un tālāk doties daudzējādā ziņā bagātākam, stiprākam, izturīgākam. Šo patiesību nevar pieņemt no malas, tai ir jādzimst cilvēka sirdī personīgā pieredzē. Diemžēl tas, kuram nav ticības, grūtību priekšā ir ļoti vientuļš, jo neticība atņem drosmi lūgt palīdzību un cerēt uz labu iznākumu. Un šīs ciešanas ir lielākas nekā grūtības, kas ir to cēlonis.
Adventa laikā
Adventa laikā sev un citiem gribētos novēlēt spēju ticēt labajam, domas, kas ceļ un iedrošina, kā arī vārdus, kas atbalsta. Šīs četras Adventa nedēļas ir lielisks laiks, kad tumšajos vakaros izbrīvēt brīdi pārdomām par dzīvi, izvērtēt paveikto un censties ieraudzīt nākotni, jaunus mērķus, kuriem noticēt. Adventa laiks ir arī ideāli piemērots, lai atvērtu prāta iecirkņus un ticības gaismā tos izvētītu, lūdzot Dievam palīdzību saskatīt, kas ir patiess un taisnīgs un no kā atteikties. Pēc Ziemassvētkiem dienas kļūs arvien gaišākas un būs īstais laiks, kad ķerties klāt pie Adventa laikā sakārtotā īstenošanas. Bet, ja nekas nebūs sakārtots, tad pēc Jaunā gada svinībām var iestāties depresija, jo līdz nākamajiem svētkiem būs tālu.
