Ar jēdzienu „kultūra medijos” tiek raksturoti ne tikai tematiskie kultūras raidījumi, bet arī izrādes, koncertu ieraksti, kvalitatīvas filmas.
Līdzdalība kultūras pasākumos krīzes apstākļos sarūk, jo to apmeklēšana prasa resursus. „Tuvākajā nākotnē to kompensēs kultūras patēriņš medijos mājas apstākļos,” norāda antropologs. Tāpēc medijos demonstrētais atstās īpašu iespaidu uz cilvēku prātiem.
Patlaban 85% televīzijas skatītāju vismaz vienu reizi mēnesī skatās izklaides šovus. 2007.gadā kultūras raidījumus vismaz reizi mēnesī skatījušies 75% skatītāju.
Kultūras raidījumu elektroniskie mediji iedzīvotāju vidū ir izplatītāki kā grāmatu lasīšana, koncertu apmeklēšana un Latvijas apceļošana.
Kā atzīmē R.Ķīlis, interneta lietotāju auditorija vairs neatšķiras no pārējiem lietotājiem – internets ir kļuvis par tikpat plaši izmantotu mediju kā prese un televīzija.
"Lejupslīdes apstākļos cilvēki alkst patverties mediju radītā pseidorealitātē."
Arī vēsturiski ekonomiskās krīzes ietekmējušas cilvēku kultūras patēriņa paradumus. Piemēram, ASV Lielās depresijas laikos cilvēki vairāk tiecās patērēt kultūru, kas bija saistīta ar fantāzijas elementiem, tādējādi cenšoties atslēgties no skarbās realitātes.
Vēl viena parādība, ko piefiksējis R.Ķīlis, ir tā dēvētais „anticikliskums” krīzes apstākļos – tās ir rīcības, kuru mērķis ir pēc iespējas aizvietot sarūkošo patēriņu. „Lejupslīdes laikā tiem, kuri var, kuriem ir līdzekļi, jādarbojas pretī šai lejupslīdei,” uzskata antropologs. „Ja visi taupa un atsakās no pasūtījumiem, tas var novest pie kolektīva sastinguma.” Pēc viņa teiktā, Latvijā uzkrājumi koncentrējas 6-7% bagātāko iedzīvotāju rokās, tāpēc tieši viņiem vajadzētu tērēt vairāk, lai „iekustinātu” biznesu. „Anticikliski” var rīkoties arī publiskā sektora spēlētāji un mediji.
Antropologs arī aicināja, par spīti ekonomiskajiem apstākļiem, neatstāt novārtā Latvijas kultūras aktīvus, jo tie var izsīkt un, noslīdot zem zemākās kritiskās vērtības, vairs neatjaunoties.
