To arvien pastiprina ES dalībvalstu lauksaimniecības ministru pagājušajā nedēļā pieņemtais lēmums pašreizējo subsīdiju sistēmu pārskatīt tikai 2013.gadā.
Pagājušajā nedēļā ES dalībvalstu lauksaimniecības ministri vienojās par atteikšanos no vairākām līdzšinējām zemkopju atbalsta shēmām, tostarp par subsīdiju orientēšanu no ražošanas stimulēšanas uz vides aizsardzības projektiem.
Turpmāk subsīdijas, kas bija paredzētas lauksaimnieciskajai ražošanai, tiks novirzītas lauku attīstībai. ES nevis maksās vairāk zemniekiem par ražošanu, bet drīzāk prasīs, lai zemnieki ievēro tīras vides standartus un uztur savu zemi labā stāvoklī. Vides uzlabošanai tiks novirzīti 10% subsīdiju, tas ir divreiz vairāk kā iepriekš.
Atšķirības tiešo maksājumu sistēmā tiks pārskatītas tikai 2013., nevis 2010.gadā, kā bija cerējuši Latvijas lauksaimnieki.
Šīs ir visnopietnākās lauksaimniecības reformas pēdējo piecu gadu laikā, un tās ilgs no 2009. līdz 2013.gadam.
Latvijas lauksaimnieki iestājas par to, ka lauksaimniecības politika jāveido uz citiem principiem – jābūt vienlīdzīgai konkurencei. No 2007.-2013.gadam tiešie maksājumi par lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru Latvijai ir vidēji 63 eiro (44 lati), bet, piemēram, Grieķijai tie ir 441 eiro (310 lati).
Tā ir pārāk liela atšķirība, vairākkārt uzsvērusi biedrības “Zemnieku saeima” priekšsēdētāja Maira Dzelzkalēja. Zemo subsīdiju līmenis Latvijai savulaik tika skaidrots ar nelielajām resursu un ražošanas izmaksām un zemo vidējo algu valstī. Taču divu, trīs gadu laikā lauksaimnieciskās ražošanas izmaksas Latvijā ir praktiski pietuvinājušās ES vidējam līmenim. Arī darba algas Latvijā vairs neatpaliek no ES vidējā līmeņa desmitkārt, turklāt daudzi cilvēki ir aizbraukuši peļņā uz rietumvalstīm. “Ražošana šeit nav lētāka,” uzsver M.Dzelzkalēja. Situācija rada problēmas ne tikai eksportam, bet arī iekšējam tirgum, jo Latvijas iekšējā tirgū dominē lētāki, subsidētie ražojumi no citām valstīm. Pat Lietuvā un Polijā lauksaimniekiem piešķir kaut nedaudz, taču lielākus tiešākos maksājumus.
"Ražošanas izmaksas ir izlīdzinājušās, taču subsīdijas Latvijai ir desmitkārt mazākas."
Valsts nevar tiešā veidā subsidēt lauksaimniecību, jo to ierobežo ES regulas, taču atbalsts ir iespējams netiešā veidā. “Valstis, kuras apzinās lauksaimniecības nozīmi savā ekonomikā, netiešā veidā dara daudz, lai palīdzētu vietējiem ražotājiem. Kaut vai uzliek lielākas pārbaudes importa produktiem, savukārt Latvijā vairāk pārbauda tieši vietējo ražotāju, mazāk – importa preces, kas vairumā atrodas veikalu plauktos.”
M.Dzelzkalēja ir pārliecināta: Latvijas patērētājiem būtu jāizvēlas latviešu prece, pat ja tā ir nedaudz dārgāka, jo katrs par to samaksātais santīms aiziet atpakaļ Latvijas ekonomikā, nevis ārvalstu ražotājam.
Latvijas zemniekiem bažas rada arī lēmums pārdalīt tiešos maksājumus – no 2013.gada daļa tiešo maksājumu tiks pārdalīta uz tā dēvētās lauku programmas pasākumiem: klimata pārmaiņu mazināšanai, atjaunojamai enerģijai, ūdens resursu apsaimniekošanai, bioloģiskajai daudzveidībai. Aktuāls ir jautājums, ko tieši iegūs Latvija no šādas līdzekļu pārdales. “Mums vajag konkurētspējīgu ražošanu, vide mums vēl ir gana saglabājusies,” uzskata M.Dzelzkalēja. Nosacījumi subsīdiju piešķiršanai vides uzturēšanai arī pagaidām nav skaidri, nav zināms, kurām programmām naudu varēs novirzīt.
Zemkopības ministrija gan norāda, ka situācija Latvijas lauksaimniecībā turpmāk būs stabila, un naudas Latvijas lauksaimnieku atbalstam mazāk nekļūs.
Taču lauksaimnieku atbalsta organizācija uzskata, ka valstij būtu konsekventāk jāaizsargā vietējo ražotāju intereses. “Jāizmanto visi kanāli: atašeji, vēstnieki, Eiroparlamenta deputāti,” ir pārliecināta M.Dzelzkalēja. “Mūsu vienu balsojums neko neizšķirs, ir jāveido koalīcijas un tās jāveido savlaicīgi.”
