Sava nauda savā Latvijas Bankā III

Latvijas Banka pārtop centrālajā

Bez Latvijas Bankas pašas zelta rezervēm tās rīcībā bija nodoti arī valsts zelta krājumi. Kopējais zelta daudzums 1940. gada janvārī bija 71,1 miljons latu, kas glabājas Anglijā (Bank of England), Francijā, Šveicē, bet ārzemju valūta ASV un Anglijas bankās. Zelts joprojām kalpoja lata stabilitātei.

Par Latvijas papīrnaudu runājot ir jāizšķir divu veidu zīmes:

1) bankas zīmes (Ls 10, 20, 25, 50, 100 un 500 vērtībā), kuras izlaida Latvijas Banka un kas bija nodrošinātas ar zeltu;

2) Finanšu ministrijas izlaistās valsts kases zīmes (Ls 5, 10, 20 vērtībā) un valsts kases maiņas zīmes (Ls 5 vērtībā), kas bija nodrošinātas ar valsts īpašumu un vēlāk tās ¼ daļa ar ārzemju valūtu.

Pirmā pēcreformas papīrnauda – kā valsts kases zīme – bija uz 500 rubļu naudas zīmes „zaļās līdaciņas” abās pusēs uzspiests jaunais vērtības apzīmējums sarkanā krāsā - 10 LATU. Uzdrukas meta autors – Rihards Zariņš. Pirmās 100 latu bankas zīmes, pēc R. Zariņa meta Kārļa Krauzes vara gravējuma iespieda uz Līgatnes papīrfabrikā ražotā papīra Valstspapīru spiestuvē. Uz naudas zīmes attēlota tautumeita ar rūpniecības simboliem- veseri un zobratu, pie kājām tai enkurs – jūrniecības simbols - un ar virvi apsiets sainis - tirdzniecības simbols, pa kreisi – zemniece ar labības kuli, pie kājām tai grozs ar augļiem un dārzeņiem (lauksaimniecības simbols). Fonā ozols, rūpniecības dūmeņi, lauku mājas. Apakšā vidū valsts lielais ģerbonis. Tā attēlojums ir uz visām Latvijas naudas zīmēm, tāpēc turpmāk tas aprakstos netiks minēts.

Foto: Leons Balodis

Valstspapīru spiestuves pārvaldnieks un arī Ls 100 naudas zīmes meta autors prof. R. Zariņš uzskatīja, ka tās ir pilnīgi drošas pret viltojumiem, jo esot īsts spiestuves meistardarbs – priekšzīmīgs vara grebums, komplicētas rozetes, fons utt. Tomēr tām trūka raibā aizsargspieduma (iridēšanas metode) un zīmes bija iespiestas tikai divās krāsās – zilā un melnā –, kas atviegloja viltošanu. Drīz vien Zariņa kungam nācās „Valdības Vēstnesī” paziņot par 100 latu naudas zīmju viltojumiem. Aleksandrs Platbārzdis šajā sakarā citē bijušā Latvijas ģenerālkonsula Oslo A. Vanaga vēstulē: „Sevišķi lepns bija Zariņa kungs uz savām 100 latu naudas zīmēm, par kurām viņš teica, ka neviens nevarot tās pakaļtaisīt. To paziņoju Norges Bankai, no kuras Zariņa kungs pēc pāris nedēļām saņēma viltojumu, kuru nosūtīju kopā ar oriģinālo 100 latu zīmi ar lūgumu paziņot, kurš ir viltojums, kurš īstais. Tas Z. kungam bija ķēries pie dūšas, jo atbildi nesaņēmu.”

"Savu naudu jau esam izlaiduši gandrīz no valsts pastāvēšanas pirmās dienas. Līdz šim esam pagatavojuši tikai banknotes, bet tagad sākam kalt paši savu metāla naudu - pirmo reizi pēc ilgajiem nebrīves gadiem."

Finanšu ministrs Ludvigs Ēķis

Turklāt Latvijas Banka nolēma naudas zīmju izgatavošanu pasūtīt Anglijā. Bet arī šeit sākotnēji radās kļūme, jo pirmā pasūtītā Vilhelma Krūmiņa zīmētā 20 latu banknote („Sējējs”) izrādījās Anglijas spiestuves brāķis, pabijusi 2 stundas apgrozībā, tā no apgrozības tika izņemta, kļūdama par retāko Latvijas papīrnaudu. Turpmāk uz Anglijas spiestuvēm tika aizsūtīti dažādi materiāli: latviskā ornamenta elementi, valstsvīru un kultūras darbinieku portreti, Rīgas, Daugavas un citi dabas skati utt. Izmantojot šo materiālu un pieliekot klāt savu fantāziju, spiestuves mākslinieki radīja Latvijas naudu, tādēļ daudzām zīmēm meta autori nav zināmi, jo spiestuve mākslinieku un gravieru vārdus neizpauda. Pasūtījumi tika izdarīti vairākās grafiskās iestādēs: 1) „Waterlow & Sons Limited”, London; 2) „Bradbury, Wilkinson & Co. Ltd.”, New Malden, England; 3) „Thomas de la Rue & Co. Ltd.”, London.

Foto no Latvijas Vēstures muzeja: Māris Kaparkalējs, LV

Piemēram, uz 1924. gada 50 latu bankas zīmes Rīgas panorāma ir nozīmēta no fotoattēla, bet rozete un nomināls – Ls 50 – ir darināti pēc Anša Cīruļa meta; 1925. gada 20 latu bankas zīmei izmantots Jāņa Čakstes portrets; 1929. gada 25 latu zīmes ir ar Krišjāni Valdemāru, burinieku un ledlauzi „Krišjānis Valdemārs”, kurš uzbūvēts 1925. gadā Dalmuirā un bija pats spēcīgākais Baltijas jūrā; uz 1929. gadā izlaistās 500 latu naudas zīmes ir tautumeita Nīcas tautastērpā olīvzaru (!) ietvarā kā rūpniecības, lauksaimniecības, amatniecības un tirdzniecības simbols, reversā vidū – Latvijas lauku ainava ar Merkūra zižļiem pa labi un pa kreisi, nomināla – 500 latu – apzīmējums veidots uz stilizētas Dienvidkurzemes saktas fona. 1934. gadā izlaistie 50 lati ir ar Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa attēlu, bet 1938. gada 25 lati – ar Riharda Maura veidoto Lāčplēša skulptūru, kas atradās Saeimas nama fasādē, reversā – likteņupe Daugava ar plostiem un raudošu Staburagu. Uz plostiem attēloti pieci plostnieki. Tautā bija šāds jautājums: „Kur ir sestais plostnieks?” Atbilde: ”Sestais plostnieks ir ūdenszīmē attēlotais Kārlis Ulmanis.”

Pēdējā Latvijas Bankas izlaistā zīme ir 1939. gada 100 latu, kuras meta autors un gravieris ir mākslinieks Jānis Šternbergs. Tās iespieda Rīgā Valstspapīru spiestuvē un naudas kaltuvē. Šo naudas zīmju fons ir sarkans, un jau toreiz tautā runāts, ka labi nebūs, ka tā neesot laba zīme... Uz naudas zīmes attēlota zemnieku ģimene, daudzi tēva sejā saskatīja līdzību ar ģenerāli Jāni Balodi jaunībā; reversā eksportostas skats – tvaikonis „Laimdota”, krastā sakrauti eksportkokmateriāli u. c.

Kā jau iepriekš bija teikts, Finanšu ministrija iesāka Latvijas valsts kases zīmju izgatavošanu tepat Rīgā, iespiežot tās arī uz Līgatnē ražotā papīra. Taču divdesmitajos gados Līgatnē ražotais papīrs nebija vajadzīgā kvalitātē, un pēc 1925. gada 5 un 10 latu izlaidumiem turpmāk papīru iegādājās angļu uzņēmumā „Portals Ltd.”, bet 1940. gadā izlaistās kases zīmes un maiņas zīmes atkal tika iespiestas uz Līgatnē ražotā papīra, kas tagad jau bija pienācīgā līmenī.

1925. gada 10 latu kases zīmes ar ozolu un Merkūra zizli. 1926. gada 5 latu – ar tirdzniecības un jūrniecības simboliem, 1933. gada 10 latu – ar tautumeitu, 1935. gada 20 latu – ar Rīgas pili ir zīmējis Rihards Zariņš, bet vara grebumu darināja Kārlis Krauze. Pēdējais ir arī autors 1937. gada 10 latu zīmei, uz kuras attēlots sējējs un zvejnieki. 1940. gada 20 latus ar Jelgavas pili un pļāvēju zīmējis Arturs Apinis, bet gravējis Kārlis Krauze, bet 5 latu maiņas zīmes ar Gaujas tiltu Siguldā – Harijs Gricēvičs.

Visus Latvijas Republikas pastāvēšanas gadus latam bija stabils kurss. Piemēram, „Valdības Vēstnesī” publicētajās valūtas tabulās tas bija šāds.

Jau 1922. gada 10. novembrī banka paziņoja, ka no 1. līdz 7. novembrim laistas apgrozība Latvijas Bankas naudas zīmes – lati – par 1 700 000 latu, kas nodrošināti ar 225 700 ASV dolāriem, savukārt no 1. līdz 14. decembrim tika izlaisti 2 550 000 latu ar nodrošinājumu 547 500 sterliņu mārciņās un 225 700 ASV dolāros. Lata un Latvijas rubļa kurss tika noteikts: 1 pret 50.

Foto: Leons Balodis

Bija paredzēts kalt arī zelta monētas 10 un 20 latu vērtībā no 900. raudzes zelta ar svaru attiecīgi 3,225805 g un 6,45161 g. Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā ir saglabājies profesora T. Zaļkalna mets 20 latu zelta monētai, kuru tikai 2008. gadā realizēja Latvijas Banka, ar nosaukumu „Latvija”, pasūtot šo monētu Austrijas monētu kaltuvē. Ir zināms arī prof. R. Zariņa mets 20 latu zelta monētai, vēlāk nedaudz izmainītā veidā tas tika izmantots piecu latu sudraba monētas kalšanai. Finanšu ministrijas Kredītdepartaments „Valdības Vēstnesis” izsludināja „sacensību mazāksolīšanā uz zelta naudas kalšanu”.

Galu galā zelta naudas kalšana tomēr netika uzsākta. Lats bija līdzsvarojies ar zeltu kā vērtības mēraukla, un nebija nekādas nepieciešamības pēc zelta monētas naudas apgrozībā.

Jāatzīmē tāds mazāk zināms interesants fakts Latvijas naudas vēsturē, ka 2 latu sudraba monētas ir izkaltas no izkausētām Norvēģijas monētām. Norvēģija atteicās no turpmākas sudrabu monētu – 10, 25,50 ēru, 1 un 2 kronu – kalšanas. 1925. gadā Norvēģija no apgrozības izņemtās monētas (kopsvarā 139 758 kg) pārdeva angļiem, tālāk tās tika nosūtītas uz Hamburgu, kur tās izkausēja un atdalīja ligatūru. Tālākais ceļš veda atpakaļ uz Angliju. Kaltuve „Royal Mint” no iegūtās izejvielas kala ne tikai Latvijas divlatniekus, bet arī pašas Anglijas, Polijas un Lietuvas monētas.

"Valstspapīru spiestuves pārvaldnieks un arī Ls 100 naudas zīmes meta autors prof. R. Zariņš uzskatīja, ka tās ir pilnīgi drošas pret viltojumiem, jo esot īsts spiestuves meistardarbs - priekšzīmīgs vara grebums, komplicētas rozetes, fons utt."

Tātad Latvijas Republikas metālnauda – 1, 2, 5, 10 un 20 santīmu pirmā un daļēji arī otrā izlaiduma monētas – no 1922. līdz 1925. gadam kalta Šveicē „Huguenin Freres & Le Locle”, 1 santīma trešā un ceturtā un puse sestā izlaiduma monētas – Anglijas kaltuvē „King’s Norton Metal Company, Limited”, 2 santīmu otrā un trešā izlaiduma un puse sestā izlaiduma 1 santīma monētas arī kaltas Anglijā, tikai citā kaltuvē – „Mint Birmingham, Limited”, bet 1 santīma piektā izlaiduma, 2 santīmu ceturtā izlaiduma un visa sudraba nauda kalta Londonas kaltuvē „Royal Mint”.

Sudraba un metāla nauda

Kā palīgnaudu Latvijas Republikā ieviesa apgrozībā arī sudraba latus. 1924. gada 18. februārī – 1 lata monētu, kas izgatavota Anglijas naudas kaltuvē („Royal Mint”) pēc profesora Jāņa Roberta Tilberga zīmējuma. Bija atļauts izgatavot 10 miljonus sudraba viena lata monētu. Monētas saturēja 835 daļas sudraba un 165 daļas vara, tās svars bija 5,0 g, diametrs – 23,0 mm. 1925. gada 30. martā sāka kalt tādas pašas raudzes sudraba 2 latu monētas, to svars bija 10,0 g, diametrs – 27,0 mm. Šo monētu skaits nedrīkstēja pārsniegt 5 miljonus. Pēc pusgada tika izdoti noteikumi par sudraba monētu atkārtotu izlaidumu 2,5 miljonu skaitā. Līdz ar to pieprasījums pēc sudraba naudas kļuva mazāks. Dažas kaimiņvalstis sekoja Latvijas paraugam un arī izlaida apgrozībā sudraba naudu, tādēļ izbeidzās Latvijas sudraba aizplūšana no valsts un nebija vajadzības pēc tās turpmākajiem izlaidumiem.

Bija paredzēts izlaist arī sudraba 5 latu monētas pēc profesora Jāņa Roberta Tilberga zīmējuma, bet, tā kā tobrīd pēc tās nebija lielas vajadzības, šis projekts palika nerealizēts, un 5 latu monētu izlaida tikai 1929. gada 12. martā pēc profesora Riharda Zariņa meta, attēlojot monētas vienā pusē latviešu jaunavas portretu, kuram kā prototips bija Vērtspapīru spiestuves vecākā korektore Zelma Brauere. Monētas svars bija 25,0 g., diametrs – 37,0 mm. Papildus pieclatnieku izlaida 1931. un 1932. gadā. Zelma Brauere ir prototips arī 1933–1934. gadā izlaisto 10 latu un 1935.–1936. gadā izlaisto 20 latu valsts kases zīmēs attēlotajai latvju jaunavai.

1936. gada 29. augustā pieņēma lēmumu par 1 santīma monētu kalšanu Rīgā. Monētu kaltuvi svinīgi atklāja 1937. gada 17. martā, piedaloties finanšu ministram Ludvigam Ēķim, Valsts saimniecības departamenta direktoram Jānim Skujevicam un tās vicedirektoram H. Leimanim, Latvijas Bankas padomes priekšsēdim Ādolfam Klīvem u.c., klātesot arī presei. Laikraksts „Rīts” 1937. gada 18. martā publicēja finanšu ministra teikto runu: „Savu naudu jau esam izlaiduši gandrīz no valsts pastāvēšanas pirmās dienas. Līdz šim esam pagatavojuši tikai banknotes, bet tagad pirmo reizi sākam kalt paši savu metāla naudu – pirmo reizi pēc ilgajiem nebrīves gadiem. Tie būs tikai 1 santīma gabali, bet no santīma krājas lati, no latiem simti, tūkstoši un miljoni.” Valsts papīru spiestuvi (pārvaldnieks Rihards Zariņš no 1919. līdz 1933. gadam) pārdēvēja par Valstspapīru spiestuvi un naudas kaltuvi (pārvaldnieks no 1935. līdz 1940. gadam Ludolfs Liberts).

Foto: Leons Balodis

Rīgā 1937. gadā sāka kalt arī 2 santīmu monētas, bet ar nepareizu diametru 19,5 mm vietā 19,0 mm, kas atbilda 1922. gadā izkaltajiem 10 santīmiem. Nedaudzas izmēģinājuma 2 santīmu monētas (aptuveni 30 līdz 60 gabali) ir kaltas arī 1938. gadā. Šajos divos gados kaltās 2 santīmu monētas ir retākās Latvijas Republikas monētas.

Kādas tad bija cenas neatkarīgajā Latvijā? Piemēram, oficiālajā laikrakstā „Valdības Vēstnesis” 1939. gadā ir minētas siera šķirnes un to cenas par kilogramu:

Akciju sabiedrība „Bekona eksports” savu preci pārdeva par šādām cenām kilogramā:

50 gramu rauga paciņa maksāja Ls 0,13, bet kilogramā raugu varēja nopirkt par Ls 4,95. Sāls cena varēja būt ne vairāk par Ls 0,10 kilogramā. Tukša puslitra parastā tipa degvīna pudele maksāja Ls 0,06, 0,25 litru – Ls 0,04, 0,1 litra – Ls 0,02, litrs gaišā alus, ja to pirka no mucām, – Ls 0,64, bet puslitra pudelē – Ls 0,35. Parastais 40% degvīns puslitra pudelē maksāja Ls 1,80, puslitrs 95% spirta maksāja Ls 4,30. Vidējā strādnieka alga bija ap Ls 125, labs amatnieks varēja nopelnīt arī Ls 200, bet VEF ražotā fotokamera ”MINOX” maksāja Ls 247. Valsts augstākā atzinības velte „Tēvzemes balva” naudas izteiksmē bija noteikta ne mazāka par Ls 3000, bet, saņemot Triju Zvaigžņu ordeni, apbalvotajiem ar I šķiras pilnu komplektu bija jāmaksā Ls 150, par II šķiru – Ls 85, III šķiru – Ls 35, IV šķiru – Ls 22, V šķiru – Ls 20. Likums par Krišjāņa Barona prēmiju noteica, ka tā piešķirama gadskārtēji par kopējo summu Ls 5000.