1989.gads Latvijā aizsākās ar tā saucamās Interfrontes dibināšanu. Kremļa konservatīvo aprindu produkts, šī organizācija, kas bija radīta, lai pamatotu plānotās represijas pret latviešiem, nespēja paveikt neko pašas spēkiem un pēc diviem gadiem pārtapa klusi snaudošā Maskavas „piektajā kolonnā”. 1989.gada 18.februārī Ogrē par apvienošanos Nacionālās neatkarības kustībā (LNNK) paziņoja sabiedriski aktīvi ļaudis, kas nebija iekļuvuši Rīgas latviešu izcelsmes nomenklatūrā un no Tautas frontes strauji izaugošās tradicionālās elites aprindās. Tuvāk vasarai mūsu zemi pārsteidza tā saucamās pilsoņu komitejas, kur neviena neievēlētas un neatzītas personas piedēvēja sev tiesības lemt, kurš ir vai nav īstens pilsonis. Neko nepanākuši, komiteju dibinātāji kļuva par aktīviem publiskiem politiķiem un uzņēmās pārstāvēt valsti, ko nekad nebija atzinuši un lieguši to darīt saviem piekritējiem. Latvijas politiskajā dzīvē 1989.gads kļuva par izšķiršanās brīdi – par vai pret turpmāku sadarbību ar Maskavu. Tā kā no Latvijas ievēlētie pirmā un vienīgā PSRS demokrātiskā parlamenta deputāti nevarēja panākt izmaiņas mierīgā ceļā un Kremlis vairs nespēja apspiest pat bruņotus nemierus dienvidu apgabalos, mūsu zemes atšķelšanās no impērijas turpinājās un kļuva aizvien straujāka.
1989.gada pavasarī pati no sevis izzuda cenzūra un sakaru ierobežojumi ar Rietumiem. Kontakti ar dažādām trimdas biedrībām kļuva regulāri, un tos vainagoja „Čikāgas piecīšu” koncerts Mežaparkā. Līdz jūlija beigām Latvijas PSR Augstākā Padome, izmantojot Maskavas vājumu, bija pasludinājusi savu likumu prioritāti pār PSRS likumiem.
23.augustā notikusī plašākā demonstrācija Baltijas vēsturē – cilvēku ķēde no Viļņas līdz Tallinai – izrādījās lūzuma moments, kad turpmāka atrašanās padomju impērijā kļuva neiespējama.
Oktobrī par to izšķīrās arī nacionālā elite, Tautas frontes otrajā kongresā izlemjot cīnīties par Latvijas neatkarību. Tiesa gan, konkrētu rīcības plānu nebija, un Latvija peldēja pa straumi līdz ar citām padomju provincēm. Bija sācies visaptverošs sadales ekonomikas sabrukums, un PSRS vārda tiešā nozīmē bija nosaimniekojusies līdz pēdējam ziepju gabalam un miltu pakai. Par spilgtāko ikdienas dzīves iezīmi bija kļuvuši iedzīvotājiem izsniegtie taloni un nedaudz vēlāk arī pieraksta vizītkartes niecīgu pārtikas un rūpniecības preču daudzumu ikmēneša iegādei. Ar 1990.gada sākumu, kad pat Komunistiskā partija pasludināja savā rīcībā esošo „tautas mantu” par privātīpašumu, tirgus ekonomikas ieviešana kļuva neizbēgama.
1990.gada 18.marta vēlēšanu rezultātā Tautas fronte kļuva par Latvijas valdošo partiju. Tūlīt pēc tam notiek Anatolija Gorbunova tikšanās ar Mihailu Gorbačovu, kurā Tautas frontes pārstāvjiem tiek piedāvāts ieņemt komunistu vietu un izlikties, ka nekas nav noticis. Latvijas elitei tas jau ir krietni par maz, un sākas konfrontācija. Aktīvākā pretdarbība nelikumīgu manevru un rekrūšu gūstīšanas formā nāca no padomju armijas, kas bija kļuvusi nekontrolējama. Aprīlī sašķēlās un faktiski sabruka Latvijas Komunistiskā partija. Promaskaviskais grupējums Alfrēda Rubika vadībā palika kā partijas īpašumu turētājs, un tā sauktie „gaišie spēki” pakāpeniski piestāja pie citām kreisām un centriskām organizācijām. 1990.gada 4.maijā Augstākā padome pieņēma deklarāciju par neatkarības atjaunošanu un paziņoja Gorbačovam, ka Latvija uzskata sevi par neatkarīgu valsti pārejas periodā. 7.maijā Ivars Godmanis uzņemās Ministru padomes priekšsēdētāja pienākumus. Sākās pusotru gadu ilgs dīvainas, pusneatkarīgas eksistences periods, kas tā laika Padomju Savienībā neizraisīja īpašu izbrīnu, jo, lai arī bez speciālām deklarācijām, šādi 1990 – 1991.gadā dzīvoja daudzi brūkošās impērijas reģioni.
1990.gada otro pusgadu Latvija atradās savdabīgā paralēlā pasaulē.
Darbojās trīs varas centri – nacionālā valdība, kas veicināja aizvien jaunu neatkarības gadu atribūtu atjaunošanu un dibināja pastāvīgas varas struktūras, padomju kompartija un čeka, kas gaidīja norādījumus no Maskavas, nesaprotot, ka ir izsvītroti no lielā un ienesīgā Padomju Savienības pašlikvidācijas procesa, un, protams, arī armija, kas tā arī nevarēja apspiest tieksmi mācīt dzīvot latviešu mežoņus. Dīvainais periods, kad rietumu preses brīvība sadzīvoja ar padomju apgādi, kas aizvien pasliktinājās, pēkšņi aprāvās 1991.gada janvārī, kad, saniknots par Baltijas republiku politiskās elites atteikšanos bez ierunām atzīt Maskavas virskundzību, Gorbačovs atļauj Pleskavas desanta divīzijai par brīdinājumu nepaklausīgajiem ieņemt un izlaupīt Viļņas televīzijas centru. Šī akcija sakrita ar brīdi, kad instinktīvā patriotisma uzplūdi iedzīvotāju vidū bija sasnieguši visaugstāko līmeni un visas trīs Baltijas tautas vairs nebija gatavas sadzīvot ar pastāvošo iekārtu jebkādos apstākļos. Sekoja tā saucamais barikāžu laiks, kam padomju režīms nebija gatavs un vairs nespēja izstrādāt pretdarbību. Pēc dažām nedrošām nedēļām un sešu cilvēku bojāejas iestājās tikpat nedrošs pamiers. Līdz vasaras beigām saimnieciskie sakari starp Latviju un citiem Padomju Savienības reģioniem jau bija uz sabrukuma robežas.
1991.gada 19.augustā, nezinot vai ignorējot citu padomju nomenklatūras kliķu plānus, vairāki Gorbačova tuvākie līdzgaitnieki, armijas un VDK vadītāji paziņoja par varas pārņemšanu PSRS. Baltijas kara apgabala komandierim sazvērnieki piešķīra reģiona vietvalža pilnvaras. Uz divām dienām Rīgā iegāja karaspēks, kas tika atsaukts tūlīt pēc tam, kad visnotaļ dīvainā veidā apvērsuma mēģinājums Maskavā beidzās pats no sevis. Tiklīdz Rīgā sāka pienākt ziņas par notikumu veiksmīgu pavērsienu, 21.augustā Augstākā padome pasludināja Latvijas faktisko neatkarību. 24. augustā Latvijas neatkarību atzina PSRS, un līdz 2.septembrim arī ASV un visas vadošās Rietumu valstis. 18.septembrī Latviju uzņēma Apvienoto Nāciju Organizācijā un dažu turpmāko nedēļu laikā arī citās vadošajās neprivileģētajās vispasaules organizācijās. Līdz rudens beigām Latvijas sākotnējā iekļaušanās pasaules sabiedrībā bija notikusi. Par nelaimi, neatkarība mūsu zemei bija nākusi viegli, apstākļu sakritības rezultātā. Tā kā Latvijas brīvības koks, amerikāņa Tomasa Peina vārdiem runājot, netika aplaistīts ar patriotu asinīm, pilsoņi ātri zaudēja prasmi godāt un ienaidnieki – spēju cienīt mūsu valsts patstāvību.
Tikpat pēkšņi un nejauši bija veidojusies Latvijas jaunā varas elite.
Tās sākotnējie plāni kļūt par ne pārāk ietekmīgu PSRS reģiona nomenklatūras sastāvdaļu izrādījās daudzkārt pārsniegti, izpaliekot nepieciešamajai savstarpējās konkurences cīņai. Taču, kā pienākas augstos amatos strauji nonākušiem latviešiem, jaunieceltās augstākās aprindas neizrādīja ne mazākās šaubas par savu atbilstību un kompetenci līdz brīdim, kad tas tika pārbaudīts praksē. Tāpat kā visur citur Austrumeiropā, par jaunās valsts neoficiālo pārvaldē pielietojamo ideoloģiju kļuva antimarksisms. Šis salīdzinoši vienkāršais uzskatu kopums paredzēja, ka viss, kas saistās ar PSRS un komunisma mantojumu, ir neglābjami slikts, un viss, kas nāk no Rietumiem, ir nevainojams. Tādēļ, lai pārvarētu pagātnes mantojumu un iedibinātu tirgus ekonomiku, ir jārīkojas tieši otrādi, nekā to darīja padomju laikos, – nekavējoties jānodod privātās rokās valsts uzņēmumi un kolhozi un jāpieņem, ka jebkurš privātuzņēmējs rīkosies ar iegūto mantu pēc labākās sirdsapziņas. Nedaudzās saprāta balsis no ārzemju latviešiem netika uzklausītas, un latvju zeme pilnā sparā devās pretī dižākajiem mērnieku laikiem tās vēsturē.
"Pasaule bija apgriezusies ar kājām gaisā, un pēc četrām vēlēšanām astoņu gadu laikā tauta joprojām nebija noskaidrojusi, kas īsti ir tās varasvīri un ko pārstāv nepārtraukti mainīgās partijas."
Atbilstoši vēl vienai Latvijas partiju tradīcijai Tautas frontes frakcija vispirms šķēlās jau 12.septembrī un krietni pamatīgāk novembra vidū, kad izveidojās frakcija –Satversme. Pēc neatkarības atgūšanas Tautas frontes pārstāvjiem kļuva pagrūti atrast kopīgus mērķus starp viņu dažādajiem nākotnes redzējumiem, ja neskaita īpaši dzīvespriecīgas dejas pirmā neatkarības jaungada sarīkojumā, ko televīzijā redzēja visa pārsteigtā Latvija. 1992. kļuva par bada gadu ar nepārtraukti augošām cenām, sagrauto tirdzniecības sistēmu, kas ne īpaši veiksmīgi sāka pāriet privātās rokās, un nedrošību katrā darbavietā. Latvijas iedzīvotāji uzsāka neatkarības gadus ar ienākumiem, kas, pārrēķināti ārzemju valūtā, nostādīja to Haiti vai kādas citas pasaules nabadzīgākās valsts līmenī. Ja nebūtu nabadzības, kas liedza iespēju nopirkt pat vienu banānu vai limonādes pudeli, 1992. gads varētu likties pat komisks. Ārlietu ministrs Jānis Jurkāns atzina Taivānu un sanaidoja mūs ar Ķīnu, Krievijas armija uz laiku okupēja Dobeli, un Latvijā ieradās īpaši atpalikušām valstīm domātais ASV miera korpuss, lai glābtu mūs no angļu valodas nezināšanas. Turklāt Latvija uz brīdi kļuva par ievērojamu krāsaino metālu eksportētāju. Visā šai juceklī Latvijas rubļa ieviešana izpelnījās tikai īslaicīgu uzmanību.
1993. gads ieiet vēsturē ar lata ieviešanu un 5. Saeimas vēlēšanām – pirmajām atjaunotās neatkarības gados. Atkal atkārtojas Latvijas 20.gadu politiskās dzīves prakse, ka latviešu „labākajām famīlijām” vajadzīga viena spēcīga partija, kas kārto šajās aprindās aktuālos jautājumus. Savukārt citi aktīvi, bet ne tik cienījami ļaudis atbalsta nedaudz mazākas partijas, kas slēdz kompromisa vienošanos ar lielāko. Par lielo partiju šoreiz kļuva bijušās nomenklatūras un antikomunistisko emigrantu apvienība „Latvijas ceļš”, turklāt pēdējiem šīs politiskās laulības izrādījās mazāk veiksmīgas nekā pirmajiem, jo ātri vien noskaidrojās, ka Latvijas klimats ne vienmēr ir tīkams ļaudīm bez dziļām saknēm tēvu zemē. Otrās lielpartijas lomā šoreiz nonāca LNNK.
1993.gada jūlijā Saeima ievēlēja prezidentu Gunti Ulmani un izteica uzticību Valda Birkava sastādītajam kabinetam.
Neskatoties uz visiem labajiem nodomiem, ļaudis, kas bija uzņēmušies Latvijas valsts vadību, drīz vien nonāca nepārvaramas problēmas priekšā.
Latvijas ļaudīm nebija ne mazākās legālās saimnieciskās darbības pieredzes un gatavības uzņemties tirgus ekonomikas risku. Cilvēki ar komerciālo pieredzi bija guvuši to padomju režīma apstākļos, kad blats zināmās aprindās deva garantētu peļņu par gandrīz jebkuru rūpalu. Neskatoties un valsts iekārtas maiņu, Latvijas komersanti joprojām uzvedās kā nelikumīgi spekulanti un turpināja ieviest biznesā kriminogēno morāli. Ievērojamu ienākumu gūšanai šādos apstākļos bija divas iespējas – izmantojot tirgus un likuma nepilnības, dārgi pārdot mazvērtīgu preci vai iegūt noguldītāju naudu līdz ar tās neizbēgamu faktisku piesavināšanos; vai arī, izmantojot privatizācijas procesa nepilnības, par velti iegūt materiālas vērtības, ko pārdot tālāk. Jebkuras valsts vadošajām aprindām šāda prakse dod dažus patīkamus gadus, kam seko niecīgs blakus efekts tautas uzticības un patriotisma zuduma formā. Pārticību gaidošajiem cilvēkiem par izbrīnu Latviju satricināja divas finanšu zemestrīces – 1993. gada novembrī-decembrī, kad izputēja dažas sīkākas noguldījumu firmas, un 1995.gada pavasarī, kad citu kredītiestāžu vidū bankrotēja „Banka Baltija”.
Šo notikumu iespaidā Latvijas ļaudis uzzināja, ka divi izcilākie 90. gadu valsts sabiedriskie darbinieki ir uzņēmēji Ivans Haritonovs un Aleksandrs Lavents. Lai ievērotu viņu intereses, mainījās likumu pielietošanas kārtība, visas politiskās partijas mobilizēja spēkus to aizstāvībai, un tika veikti atklājumi, kas tikai ārstu kautrības dēļ nedeva mūsu zemei Nobela prēmiju medicīnā. Acīmredzami tikai šo cilvēku pieticība neļāva viņiem uzņemties valsts politisko vadību, taču savu vietu vēsturē viņi jau ir ieguvuši.
1994.gadā kļuva manāmas pirmās stabilizācijas pazīmes – Latviju pameta Krievijas karaspēks un sākās sertifikātu ēra. Līdz dzīvokļu privatizācijas sākumam vēl bija jāgaida vairāki gadi. 1995. gada Saeimas vēlēšanas notika kā aizejošo mērnieku laiku kulminācija. Neviens nevarēja paredzēt, ka brāļi Kaudzītes izrādījušies pareģi ne tikai Piebalgas, bet arī Latvijas mērogā un Švauksts dibinās partiju, Oļiņiete noteiks parlamentāro procesu, bet Pietuka Krustiņš bīdīs politikas klintis, līdz galu galā kāds negaidīts Prātnieks ne tikai piepildīs savu šķūni, bet arī pārvaldīs pagastu, vārdā Latvija.
Starp 1995. un 1998.gadu iedzīvotāju interese par sabiedrisko dzīvi mazinājās. Ikdiena nebija viegla, bet jau pierasta. Politiskā dzīve pēc populistu ievēlēšanas, neparasti biežas deputātu „staigāšanas” starp partijām un vairāku valdību maiņām kļuva stipri vienmuļas. Notiekošais valstī tautai netika izskaidrots, un atlika vien brīnīties, kas dzen naidā latviešus un lietuviešus nezināmu naftas atradņu dēļ, kā tiek organizēta 1997.gadā uzsāktā lielo uzņēmumu privatizācija un kāpēc augsts amats Latvenergo nozīmē risku mirt no lapsenes kodiena. Neskaidrību nogurdināti, latvieši devās uz 1998.gada Saeimas vēlēšanām ar krietni skaidrākiem nodomiem un pārliecību. Tas, kas notika tālāk, vairs nav vēsture, bet mūsu pašu tagadne.
Literatūra:
1. Latvijas valsts atjaunošana 1986 – 1993. Rīga,1998.
2. Strods H. Latvijas lauksaimniecības vēsture.= Rīga,1992.
3. Latvijas PSR strādnieku šķira 1940-1980.- Rīga,1985.
4. Rīga sociālisma laikmetā 1917-1975.- Rīga,1980.
5. Latvija – PSRS karabāze 1939-1998.- Rīga,2006.
6. Latvijas vēsture 20.gadsimts.- Rīga,2005.
7. Latvija 1985 – 1996. gadā. Notikumu hronika .- Rīga,1996.
