Lai demokrātiskā sabiedrībā iegūtu politisko varu, nepieciešama publicitāte, jo ar publicitātes palīdzību tiek darbinātas politisko spēļu sviras un manipulēts ar sabiedrības apziņu. Mediji ir tie, kas izvirza autoritātes, kam tauta seko, un politiķi, zinot to, izmanto medijus savas popularitātes celšanai.
Ziņu aģentūra LETA kopš februāra ik mēnesi veic Latvijas politiķu publicitātes izpēti masu medijos (17 nacionālajos, 39 reģionālajos laikrakstos un 32 žurnālos) un ir izveidojusi speciālu sadaļu „Publicitātes reitingi”, kurā vizuāli pārskatāmā formā aplūkojami šie rādītāji, uzskaitot, cik bieži katrs no politiķiem medijos pieminēts. Pētījumā ir iekļauti kopumā vairāk nekā 170 politiķi.
Priekšējās rindās – Godmanis, Zatlers, Segliņš
Pētījums par septembri parāda, ka vispopulārākais Latvijas politiķis ir premjers Ivars Godmanis (pieminēts 581 preses publikācijā), otrajā vietā ir Valsts prezidents Valdis Zatlers (pieminēts 308 publikācijās), bet trešajā – iekšlietu ministrs Mareks Segliņš, kurš pieminēts 164 publikācijās.
Visbiežāk minēto politiķu TOP 30 2008. gada septembrī
Avots: Nacionālās ziņu aģentūras LETA sadaļa „Publicitātes reitingi”
MK ministru publicitātes reitings 2008. gada septembrī
Avots: Nacionālās ziņu aģentūras LETA sadaļa „Publicitātes reitingi”
Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra „SKDS” direktors, sociologs Arnis Kaktiņš uzskata, ka LETA mediju monitorings rāda, kuri politiķi šobrīd ietekmē politisko domu Latvijā. Premjers I.Godmanis ir centrālā persona publiskajā telpā, un viņa popularitāte veidojusies jau kopš 90.gadiem. Turklāt tradicionāli mediji lielāko uzmanību pievērš tieši izpildvarai, skaidro A.Kaktiņš.
Uzņemdamies visu darba smagumu un „sitienus” uz saviem pleciem, premjers septembrī masu medijos nenogurstoši skaidrojis budžetu, valsts ekonomisko situāciju un valsts nākotnes prognozes. Tai pašā laikā otrs atbildīgais par valsts budžetu – finanšu ministrs Atis Slakteris – ir guvis četras reizes mazāku publicitāti. Tas nozīmē, ka citi politiķi šajā laikā jūtas komfortabli, uzveļot šo grūto tēmu I.Godmanim. Viņi paiet malā, un premjers viens cīnās un taisnojas, kaut gan ne jau viņš viens ir vainīgs par notiekošo, secina sociologs.
"Mediji ne vienmēr pirmie uzzina (un var arī nemaz neuzzināt!) par slepeniem, globāliem politiskiem un ekonomiskiem darījumiem pasaulē, jo klusēšana modernajā sabiedrībā ir plašāka un daudzveidīgāka nekā iepriekšējos laikos."
Tomēr, pēc A.Kaktiņa domām, šāda veida publicitāte ministru prezidentam I.Godmanim nenāk par labu, jo spiedienu uz valdību saistībā ar algām izdara policisti, pedagogi, mediķi un viņi pārstāv lielu daļu vēlētāju. Ministru prezidents, lai arī cik dziļi izprastu problēmas būtību, viens pats nevar panākt kardinālu pavērsienu valsts pārvaldē un ekonomikā, ja ministri publiskajā telpā I.Godmaņa entuziasmu aktīvi neatbalsta.
Sociologs norāda arī uz otru spilgtu Latvijas politikas iezīmi – sabiedrības zemo uzticēšanos opozīcijai un opozīcijas vājumu. Publicitātes reitingi liecina, ka politiķu popularitātes augšgalā vienīgā opozīcijas pārstāve ir Sandra Kalniete. Starp 30 vispopulārākajiem politiķiem S.Kalniete ieņem 22.vietu (pieminēta 54 preses publikācijās).
Šis ir laiks, kad opozīcija varētu piedāvāt savas alternatīvas, vākt sev atbalstītājus, būt mediju uzmanības centrā, un tas viņiem nebūtu grūti izdarāms, tomēr opozīcijas zemie reitingi zināmā mērā norāda, ka tai nav, ko teikt, un šīs personālijas acīmredzot neizraisa mediju uzticību, norāda A. Kaktiņš.
Ziņām ir savi scenāriji
Lai arī Latvijas vēsturē bijuši gadījumi (1991.gada barikāžu notikumi u.c.), kad žurnālistika tiešām virzījusi vēsturi, tomēr jāsaprot, ka ne viss pasaulē pakļaujas mediju varai. Patiesā, reālā dzīve rit citā gultnē, un tā neatklājas mediju telpā. Turklāt mūsdienās mediji ne vienmēr pirmie uzzina (un var arī nemaz neuzzināt!) par slepeniem, globāliem politiskiem un ekonomiskiem darījumiem pasaulē, jo klusēšana modernajā sabiedrībā ir plašāka un daudzveidīgāka nekā iepriekšējos laikos.
Mūsdienās, kad cilvēki bieži vien akli pakļaujas masu mediju klonētām autoritātēm, tā ir mediju atbildība un spēks – piesaistīt sabiedrības uzmanību patiesām, nevis neīstām autoritātēm. Daudzums, cik bieži kāds cilvēks parādās plašākas auditorijas priekšā, nosaka viņa popularitāti sabiedrībā, savukārt žurnālistu interpretācija veido sabiedrības attieksmi pret popularitāti ieguvušajiem.
Informācijas laikmetā cilvēkiem aizvien vairāk ir nepieciešami argumentēti līdzekļi orientācijai apkārtējā sociālajā vidē ne tikai lai izdzīvotu un atrastu savu vietu dzīvē, bet arī lai viņi ik pa brīdim saprastu, ka kāda vara atkal mēģina manipulēt ar cilvēka apziņu.
