Noslēdzoties „Brežņeva laikiem”, padomju impērija sāka pazudināt sevi pašas spēkiem. Privileģētās nomenklatūras kopskaits un prasības ik gadu pieauga un vairs nebija apmierināmas pastāvošās valsts iekārtas ietvaros. Brežņeva pēcteča Jurija Andropova izmisīgais mēģinājums pakļaut varas aprindas Valsts Drošības Komitejai (VDK) un atjaunot Staļina disciplīnas un hierarhijas tradīcijas izrādījās neveiksmīgs, un Maskavā sākās slēpta, bet tādēļ ne mazāk nežēlīga cīņa par varu ar absolūti neprognozējamām sekām. Varas kliķu pretstāve galu galā noveda pie reformu piekritēju uzvaras un M.Gorbačova ievēlēšanas PSRS līdera amatā. Tomēr ne Gorbačovam, ne arī viņa piekritējiem un padomniekiem nebija noteikta priekšstata, kā glābt valsti no saimnieciskās un politiskās krīzes. Līdz 1988.gadam viņam bija izdevies panākt vienīgi samierināšanos ar Rietumiem, tai pašā laikā turot savus pavalstniekus nepārtrauktu pārmaiņu saspīlējumā bez redzamiem praktiskiem rezultātiem.
Augusta Vosa ilgstošā atrašanās Latvijas kompartijas vadītāja un līdz ar to faktiskā impērijas vietvalža amatā bija izskaidrojama ar viņa tuvību Brežņeva komandai. Laikiem mainoties, blakus partijai un armijai kā trešā latviešu tautas likteņu lēmēja sevi aizvien vairāk pieteica VDK. 1984.gadā A.Voss tika pārcelts darbā uz Maskavu augstā, bet dekoratīvā parlamentārā amatā. Viņa vietu ieņēma VDK priekšsēdētājs Boriss Pugo, kas prata izpatikt kā saviem čekas priekšniekiem, tā partijas nomenklatūrai un visdrīzāk bija izvēlēts kā kompromisa figūra, lai balansētu abu kliķu intereses. Pēc padomju birokrātiskās klasifikācijas B.Pugo tika uzskatīts par latvieti un tādējādi tā saucamo „nacionālo kadru”, taču jāšaubās, vai viņam bija kaut minimālas zināšanas par latviešu valodu un kultūru. Pugo vectēvs bija tik nikni cīnījies pret savu tautu, ka 1924.gadā izrādījās spiests bēgt no tās austrumu virzienā. Padomju zemē viņš kļuva par čekistu, un šo tradīciju no viņa pārmantoja kā dēls, tā arī mazdēls Boriss. Pateicoties klusēšanai, prasmei ļaut citiem pieņemt atbildīgus lēmumus un komunistiski godīga cilvēka reputācijai, B.Pugo būtu valdījis Latvijā vēl ilgi, ja vien 1986.gadā Kazahijā nebūtu notikuši toreiz pirmie nemieri pret padomju okupāciju, ko, kā par brīnumu, vadīja vietējie partijas līderi.
"Pēc miegainajiem 70.gadiem nākamais gadu desmits izrādījās neprognozējams un pārspēja vistālejošākās cerības un bailes."
80.gadu sākumā partijas aprindās „latvietis” vairs nebija tas lamuvārds, kas pārdesmit gadus iepriekš. Pa karjeras kāpnēm veiksmīgi virzījās Augusts Brigmanis, Alfrēds Čepānis, Anatolijs Gorbunovs, Alfrēds Rubiks un vēl citi ne mazāk talantīgi ļaudis. Šādos apstākļos B.Pugo nereti cieta no tā, ka runas partijas saietos vismaz paretam skanēja latviešu valodā. Vietvaldis mēģināja izlīdzēties, lietojot austiņas, taču galu galā latviešu valodas atdzimšanas sākums un viņa nevēlēšanās sadzīvot ar nesaprotamu tautu piespieda B.Pugo lūgt pārcelšanu uz Maskavu. Viņa vēlme sakrita ar Kremļa plāniem nostādīt republiku partiju priekšgalā vietējo tautību ļaudis, un 1988.gada oktobrī vietvalža amatu pārņēma Jānis Vagris, kura latvietību atšķirībā no trim viņa priekšgājējiem neviens nespētu apšaubīt. Pakāpeniski, tuvojoties 80.gadu beigām, VDK un daudz mazākā mērā arī armijas kontrole pār Latvijas ikdienu sāka atslābt, lielā mērā pateicoties intrigām Maskavā, kas lika šīm varas struktūrām sākt zaudēt interesi par reģioniem.
Septiņdesmito gadu paaudze bija noskaņota nopelnīt savu vietu zem saules, taču desmit gadus vēlāk šādas ilūzijas jau bija retums. Līdz ar padomju ekonomikas krīzi no veikalu plauktiem jau 70.gadu beigās sāka pazust vairs ne importa mantas, bet ikdienā nepieciešami padomju ražojumi. Apskatāmās desmitgades laikā daudzās profesijās algu apjoms pieauga par trešdaļu, taču slēptā inflācija, vismaz attiecībā uz rūpniecības precēm, bija vēl lielāka. 1985.gadā visā PSRS tika pārtraukta daudzu elektropreču modeļu brīva tirdzniecība, un jau trīs gadus vēlāk no veikaliem pazuda cukurs. Divus gadu desmitus padomju režīma stabilitāte Latvijā bija balstījusies uz apņēmīgākās iedzīvotāju daļas pārliecību, ka, centīgi strādājot, iespējams iekārtot mājokli, iegādāties automašīnu vai pat kļūt par nelielas mājas īpašnieku. 80.gadu vidū šis sapnis joprojām bija piepildāms, taču nepieciešamais naudas apjoms krietni pārsniedza jebkuru legāli maksātu algu.
Kā rezultāts visā padomju zemē un arī Latvijā sākās neapzināta pasīvā pretošanās pastāvošajai iekārtai. Lielā mērā tas notika, pateicoties liekulīgajai alkohola tirdzniecības ierobežošanas kampaņai, kuras iniciators bija padomju politbiroja lielākais staļinists Jegors Ļigačovs. Alkohols bija kalpojis par vienu no galvenajiem padomju sistēmas stabilizatoriem, un bez tā cilvēki bija atstāti vieni ar savām rūpēm un neapmierinātību. Padomju ideologi bija mēģinājuši radīt nākotnes cilvēku, kas veltīs mūžu darbam un kārtējo lozungu pielūgšanai, tā vietā radot kroplu sabiedrību, kas darīja tieši pretējo un neticēja nekam, kas nāca no valsts un bija likumīgs. Vēl 70.gados blats un pieeja importa vai deficīta mantām ne mazāk, bet arī ne vairāk bija prestiža stāvokļa pazīme. 80.gados deficīta lietotāji pilnā mērā bija pārvērtušies par atsevišķu vidusšķiras pusaristokrātijas slāni, lai gan pēc reālā statusa ne ar ko neatšķīrās no citiem ne tik veiksmīgiem ļaudīm. Galu galā padomju Latvijas cilvēki vai nu darīja visu iespējamo likumīgi un nelikumīgi, lai iegūtu kārotās vai vienkārši dzīvei nepieciešamās lietas, vai arī apstākļu spiesti ignorēja materiālas dabas problēmas, tai skaitā arī darba pienākumus savas valsts labā. Visi Latvijas sabiedrības slāņi izrādījās sašķelti mazās veiksminieku un krietni lielākās neveiksminieku grupās, kas sāpīgi lika par sevi manīt jau nākamajā desmitgadē.
"PSRS un ASV attiecības pasliktinājās, līdz 1983.gadā nonāca uz kara robežas un pasaules gals pārstāja būt reliģisks jēdziens – bailes no atomkara kļuva par neizbēgamu ikdienas sastāvdaļu."
Aizvien paplašinot vārda un sapulču brīvību, Gorbačova reformu rezultātā padomju režīms bija pieļāvis pēdējo nenovēršamo kļūdu. Okupācijas vara balstījās uz pavalstnieku bailēm, iespaidojot pat tos, kas tiešām ticēja pasakai par komunismu. Stabilitāti nodrošināja precīzi balansētu balvu un sodu kopums, taču, sākot ar 1986. gadu, vēlākais 1987.gadu, režīma iespējas uzpirkt un iebiedēt bija izsmeltas un latviešu neapmierinātība ar aizvien trūcīgāko ikdienu un apspiesto stāvokli pašu zemē beidzot izlauzās.
Latviešu radošās inteliģences aprindas 1986.gada vasarā pirmās apjauta, ka drīkst publiski kritizēt režīmu vismaz savās slēgtajās sapulcēs. Vienlaikus 10.jūlijā trīs liepājnieki izveidoja grupu cilvēktiesību aizstāvībai un tās nosaukums –„Helsinki - 86” – gadu vēlāk kļuva pazīstams visā Latvijā. Drošības struktūras sakarā ar pavēlēm no Maskavas bija ievērojami ierobežojušas politiskās represijas, tādēļ aresti izpalika. Par nozīmīgākajiem pēc Černobiļas atjaunotāju mobilizācijas togad kļuva divi citi notikumi. Lai veicinātu turpmāku tuvināšanos ar ASV, 1986. gada septembrī Jūrmalā notika tā saucamā PSRS un ASV sabiedrības pārstāvju tikšanās, ko par pārsteigumu visiem translēja Latvijas Televīzija. Neskatoties uz VDK centieniem aizpildīt Jūrmalu ar uzticamiem ļaudīm, kas deva ārzemniekiem tikai pareizas atbildes, ASV nostāja uzskatīt Latviju par neatkarīgu un nelikumīgi okupētu kļuva zināma pat tiem, kas nekad nebija klausījušies „Amerikas balsi”. Mēnesi vēlāk līdz ar publikāciju avīzē „Literatūra un māksla” žurnālisti Dainis Īvans un Artūrs Snips, izmantojot preses tiesības mēreni kritizēt pārkāpumus dabas aizsardzības jomā, aizsāka kampaņu, kas beidzās ar pēckara Latvijā vēl nepieredzētām sekām – PSRS valsts plānā iekļautās Daugavpils spēkstacijas celtniecības pārtraukšanu.
1987. izrādījās robežšķirtnes gads. Padomju režīms un tā vietvalži Latvijā turpināja lemt, vai apturēt reformas vai arī turpināt tās, riskējot ar nemieriem. Gorbačova vizīte Latvijā 1987.gada februārī gandrīz sakrita ar Maskavas Zālamana lēmumu – atļaut lielāku saimniecisko brīvību, bet ierobežot etnisko protestu izpausmes. Neviena negaidīts, Latvijā sākās kooperatīvu laiks. Jaundibinātie privātie uzņēmumi cepa šašlikus, šuva valsts fabriku ignorētus apģērbu modeļus un izgatavoja dažādus pieprasītus modes nieciņus. Par nelaimi, padomju plāna ekonomika paredzēja tikai ierobežota, iepriekš noteikta izejvielu un preču daudzuma piegādi tirdzniecības tīklam, un tā vietā, lai ražotu, kooperatori ņēma un pārstrādāja daudz dārgākās precēs to, kas jau sākotnēji bija paredzēts visam ierindas pilsoņu kopumam. Līdz ar to visaptverošs preču deficīts jau tuvāko pāris gadu laikā kļuva neizbēgams.
28.februārī tika dibināts Vides aizsardzības klubs, kas kļuva par vienu no briestošās Atmodas kadru kalvēm. Jaunā organizācija, kas sākotnēji vērsās tikai pret nopietnākajiem vides piesārņojuma un apdraudējuma incidentiem, ātri vien sāka balansēt uz tā laika politiskās legalitātes robežas, faktiski nodarbojoties ar to pašu, ko zaļās partijas Rietumos. Taču, ja ekoloģisko kustību režīms bija ar mieru paciest, nacionālās atdzimšanas centieni joprojām bija nepieņemami.1987.gada 14.jūnijā notika pirmais pēckara masu gājiens ziedu nolikšanai pie Brīvības pieminekļa, ko organizēja „Helsinki – 86”. Pasākums izrādījās tik negaidīts, ka varas iestādes pat nepaguva parūpēties par tā pārtraukšanu. Nākamo manifestāciju 23.augustā jau sagaidīja milicijas kordons un čekistu pretdarbība. Taču pat šādā situācijā pārmaiņas bija acīmredzamas – spēka pielietošana izrādījās minimāla un bija aizturēts tikai viens pasākuma dalībnieks. Varas un tautas pretstāve sasniedza kulmināciju 18.novembrī, kad, iesaistot lielāko daļu pieejamo milicijas un čekistu spēku, manifestāciju tomēr izdevās izjaukt. Par vienu no oficiālās pretpropogandas sastāvdaļām todien kļuva Latvijas PSR atbalsta mītiņš, kur sabiedrībā pazīstami ļaudis teica runas, ko vēlāk negribēja atcerēties.
"Alkohols bija kalpojis par vienu no galvenajiem padomju sistēmas stabilizatoriem, un bez tā cilvēki bija atstāti vieni ar savām rūpēm un neapmierinātību."
1988.gada sākumā Maskavā tomēr izlēma izrādīt lielāku labvēlību okupēto provinču nacionālās patstāvības centieniem. Pēkšņas noskaņojuma pārmaiņas iemesls acīmredzami bija lielkrievu šovinistu aizvien pieaugošā pretestība Gorbačovam, kas lika tam meklēt reģionu atbalstu. Par politisko mehānismu, kas ļautu komunistiem vismaz Baltijā kontrolēt iespējamās nacionālās patstāvības un radikālisma izpausmes, tika izraudzīta tā saucamā „tautas fronte”. Visas līdzšinējās organizācijas ar tādu nosaukumu Francijā, Brazīlijā un vairākās citās valstīs bija apvienojušas komunistus un virkni kreisi orientētu kustību un oficiāli tika uzskatītas par progresīvām un ideoloģiski pieņemamām. 1988.gadā šāds politiskais eksperiments tika izvērsts Baltijā un, pateicoties varas nemākulībai un latviešu, igauņu un lietuviešu elites aprindu apņēmībai, ātri vien kļuva nekontrolējams un devās Maskavā neparedzētā virzienā.
1988.gadā Latvija pēc ļoti ilga laika atkal sāka kļūt latviska. Oktobra sākumā trīs tā laika augstākos varas amatus ieņēma latvieši – Jānis Vagris kā partijas, Anatolijs Gorbunovs kā Augstākās Padomes un Vilnis Edvīns Bresis kā Ministru Padomes vadītāji. Līdz 18.novembrim bija atgūtas tiesības publiski izmantot neatkarīgās Latvijas karogu, himnu un svinēt zaudētos valsts svētkus. Vairākās tautas manifestācijās, kas pulcēja desmitiem tūkstošu cilvēku, tika demonstrēta ilgstoši nepieredzēta masu patriotisma apziņa, kas cēlās nevis no noteiktas politiskās pārliecības, bet gan nevēlēšanās turpināt dzīvot latviešiem naidīgas valsts iekārtas apstākļos. 1988.gadā Latvija pieredzēja daudzu organizāciju dibināšanu vai atjaunošanu, taču par svarīgāko kļuva Latvijas Tautas frontes Pirmais kongress 8.-9.oktobrī. Atmoda bija sākusies, un Tautas fronti gaidīja līkloču ceļš, ko dibināšanas dienā nebūtu varējis paredzēt neviens no dalībniekiem.
Literatūra
Latvijas valsts atjaunošana 1986 – 1993. Rīga,1998.
1. Strods H. Latvijas lauksaimniecības vēsture.= Rīga,1992.
2. Latvijas PSR strādnieku šķira 1940-1980.- Rīga,1985.
3. Rīga sociālisma laikmetā 1917-1975.- Rīga,1980.
4. Latvija – PSRS karabāze 1939-1998.- Rīga,2006.
5. Latvijas vēsture 20.gadsimts.- Rīga,2005.
