Svešzemnieki, kam tagad piederēja vara pār latviešu tautu, bija solījuši visas pasaules darba cilvēku vienlīdzību neatkarīgi no to rases un tautības. Tāpat kā daudzi citi padomjzemes lozungi, tie bija tikai vārdi, un kā nekrievi, neslāvi un politiski neuzticama tauta latvieši patiesībā bija kļuvuši par ceturtās šķiras PSRS pilsoņiem. Padomju režīma atbalstītāji, kas cerēja, ka velnu var izdzīt ar Belcebulu un uzticamiem komunistiem būs atļauts būt arī latviešiem, piedzīvoja rūgtu vilšanos 1959.jūnijā. Uz dažām dienām ieradies Latvijā, tā laika PSRS līderis Ņikita Hruščovs bargi vērsās pret visiem partijas un valdības darbiniekiem, kas bija centušies saglabāt pamattautas ietekmi varas orgānos un lēmumu pieņemšanā. Vadoņa dusmu lēkmei sekoja trīs gadus ilga nacionālismā apsūdzētu amatpersonu „tīrīšanas” kampaņa, kas uz ilgu laiku padzina latviešu valodu no daudzām iestādēm. Ar augstām nozarēm nesaistīti ļaudis izjuta pārmaiņas līdz ar nerakstītu aizliegumu pieņemt krievu valodas nepratējus darbā lielpilsētu uzņēmumos. Bija nepieciešama vēl gandrīz desmitgade, līdz, uzklausot ņirgas un pārmetumus, lielākā daļa latviešu apguva šo saziņas līdzekli.
Padomju režīmam bija vajadzīga pavisam citāda Latvija – ražotne, kur visi dod prasīto produkciju un neuzdod nevajadzīgus jautājumus. Ņemot līdzi kukulim Latvijas balzāma pudeles, trestu un fabriku direktori ceļoja uz senču dzimteni, lai izlūgtos atļauju aicināt darbā savas tautības viesstrādniekus. No 1959. līdz 1968.gadam Latvijā iebrauca aptuveni 130 tūkstoši migrantu, atrodot darbu rūpnīcās un papildinot lielo būvobjektu celtnieku skaitu. Bez lielākās no celtnēm – Pļaviņu HES – industriālā būvniecība notika gandrīz katrā rajona centra lieluma pilsētā. Šajos gados Latvija tika aplaimota ar Daugavpils ķīmisko šķiedru, Valmieras stikla šķiedras un Olaines ķīmisko reaktīvu rūpnīcām, gandrīz visas lielākās Latvijas fabrikas tika pārbūvētas un modernizētas. Pat Kandavā, kur līdz tam rūpnīcu nebija, tika ierīkota radio detaļu ražotne. Lai uzturētu Latvijai normālos tirgus ekonomikas apstākļos neiespējamus ražošanas apjomus, padomju režīms bija spiests nodrošināt rūpnīcas un pilsētu mājokļus ar lētu gāzi un elektrību un līdz 60.gadu vidum elektrificēt lielāko daļu lauku apvidu.
Pēc varu maiņām, kara, represijām un bezgala daudzām citām dzīves grūtībām Latvijas iedzīvotājiem vairs nebija spēka cerēt uz pārmaiņām un par kaut ko cīnīties. Visi padomju impērijas pavalstnieki, pēc kāda krievu rakstnieka vārdiem, „tobrīd vēlējās tikai atgulties un atjēgties”. Paaudze, kas neatcerējās karu, bija vēl bērna gados, pieaugušie labi pazina badu un trūkumu un bija gatavi novērtēt pat pieticīgus dzīves priekus. Pēc ilgstošiem vispārēja trūkuma gadiem dzīves līmenis 60.gadu PSRS beidzot sāka augt. Latvijas strādnieku vidējās algas ap 1968.gadu sasniedza 100 rubļu mēnesī, ievadot tā saucamo „Brežņeva laiku” – mērenās pārticības posmu. Visā Latvijā vecie pilsētu centri apauga ar vienveidīgiem trīs un piecu stāvu namu masīviem. Lielpilsētās, it īpaši Rīgā, tie lielā mērā bija paredzēti rūpniecībā nodarbināmajiem migrantiem un militārpersonām, taču, tā kā civilās dzīvokļu celtniecības apmēri 60.gadu vidū pārsniedza 10 tūkstošus gadā, savs atsevišķs mājoklis sāka kļūt par parastu lietu arī pilsētā dzīvojošam latvietim. Milzu industriālās pārbūves apstākļos plānotā lauku rajonu pārveidošana aizkavējās līdz nākamajam gadu desmitam.
Tautas atmiņā periods pēc 1959.gada ir cieši saistīts ar diviem cilvēkiem Latvijas komunistiskās partijas pirmo sekretāru amatos. 1959.gadā Hruščova vizītes rezultātā augstāko partijas amatu Latvijā ieguva Arvīds Pelše, ko 1966.gadā sakarā ar Pelšes ievēlēšanu par Politbiroja locekli nomainīja Augusts Voss. 20.gadsimta vēsturē ir grūti atrast vēl neizteiksmīgākas personas kādas valsts vai teritorijas priekšgalā. Ja neskaita porcelāna kolekcionēšanu, Pelšem nebija noteiktu interešu par apkārtējo pasauli ārpus partijas direktīvu ietvariem. Neskatoties uz izcelsmi no cienījamas Zemgales dzimtas, viņš izrādīja vienaldzību kā pret paša radiem, tā arī savu tautu. Savas attīstības gaitā cilvēce, lai arī reti, taču sastopas ar indivīdiem, kas ne tikai noliedz paša saknes, bet arī cenšas panākt savas tautas izzušanu no zemes virsas, un Pelše, ļoti iespējams, piederēja pie šādu personu skaita. Augusta Vosa senču latviskā pagātne nav noliedzama, taču viņa sabiedriskā un privātā darbība nedod nopietnus iemeslus apsūdzēt viņu piederībā mūsu tautai. No Maskavas instrukciju izpildes brīvo laiku šis cilvēks centās veltīt dzīrēm un medībām, neizrādot publisku interesi par augstākas dabas jautājumiem. Valstī, kur atsevišķa apgabala vai republikas labklājību noteica reģionālo līderu prasme panākt privilēģijas vai pabalstus, Maskavas iecelto vadītāju vienaldzība nozīmēja Latvijas pārvēršanos par bezpalīdzīgu koloniju.
Šādos apstākļos faktiskā augstākā vara Latvijā piederēja militārpersonām – Baltijas kara apgabala komandierim un viņa deleģētajiem pārstāvjiem. Jebkur citur Padomju Savienībā armija bija spiesta vismaz sadarboties ar civilo administrāciju un lūgt tās piekrišanu ārkārtas darbībām, Latvijā militāristi ignorēja pat tos saistošos padomju likumus. Publiskos pasākumos 50. un 60.gados bija incidenti, kad augstākās militārpersonas atteicās sēdēt kopā ar vietējo partijas vadību un apveltīja šos cilvēkus ar nievājošiem epitetiem. Rīgā blakus pilsētas iedzīvotājiem jau dzīvoja savrup daudzus desmitus tūkstošus cilvēku liela kara apgabala virsnieku, amatpersonu un to ģimenes locekļu kopiena, kas uzskatīja Latviju par sev lietošanā piešķirtu teritoriju un tās tautu par mežoņu baru. Hruščova militārās reformas, kas izpaudās masu atlaišanā, bija nodarījušas padomju virsniecībai nelabojamu psiholoģisku traumu. Nespējot atriebties savas partijas līderiem, viņi izgāza naidu pret latviešu tautu, ko it kā bija solījušies aizsargāt. Hruščova ideologu radītā mācība par slāvu tautu pārākumu, lēnām atdzimstošais lielkrievu šovinisms un armijas iekšējie aizspriedumi un leģendas, kas cēlās no slēptām bailēm iziet kaujas laukā pret līdzvērtīgu pretinieku, kļuva par audzēju, kurš sāka saindēt Latvijā uz dzīvi apmetušos cilvēku prātus.
"Valsts bērnudārzos un skolās bija uzaugusi jauna cilts, kas pazina Ļeņinu, nevis Ulmani un svinēja 7.novembri, nevis Ziemassvētkus."
Līdz ar to tas, ko padomju ideologi kautrīgi dēvēja par nacionālo jautājumu, 60.gados samilza un kļuva par gandrīz neatrisināmu problēmu. Kopienu attiecības Latvijā, lai arī ne nevainojamas, parasti bija balstījušās uz pragmatisku līdzāspastāvēšanu. Tūlīt pēc kara vēl bija cerības, ka šeit ienākušo svešzemnieku tūkstoši drīz dosies mājup, tāpat kā jebkura iekarotāju armija pirms viņiem. Taču iebraucēju plūsma neapsīka, un pēc 1959. gada latvieši ar izbrīnu atklāja, ka viņiem atņemtas pēdējās tiesības iebilst pret pašu tautas zaimošanu. Līgo svētku svinēšana tika aizliegta, un ar Arvīda Pelšes svētību no latviskās preses tika metodiski padzītas nacionālās simbolikas izpausmes. Vietējo savdabību nomainīja bezpersoniskais starptautiskais funkcionālais stils, kas 60.gadu vidū bija vienāds visās valstīs un kontinentos. Vietējie un migranti nesaprata viens otru ne tiešā ,ne pārnestā nozīmē. Latvijā ienāca un iesakņojās uzvedības normas un paradumi, kas līdz tam bija uzskatīti par mazizglītotu aprindu dīvainībām. Ikdienā starp blakus dzīvojošiem ļaudīm izauga neredzamas sienas, kas daudz neatšķīrās no Berlīnes mūra. Atkal kā pirms astoņdesmit gadiem latviešu valoda bija kļuvusi par iemeslu, lai liegtu apkalpošanu Rīgas veikalā. Sāpīgāka par visu bija apziņa, ka pretēji pašas radītajiem likumiem pastāvošā iekārta atbalsta noteiktu svešzemju nacionālismu jebkurās tā izpausmēs, nenosodot un nesodot nevienu pret pamattautu vērstu vārdu un darbību.
Pēc tam, kad pēdējā lielā 60.gadu sākuma antireliģiskā kampaņa lika daudziem un it īpaši jaunajai paaudzei atteikties no ticības un cerība uz drīzu Latvijas atdzimšanu bija zaudēta, latviešiem atlika vienīgi mīlēt to, ko viņiem spēja dāvāt ikdiena. Kara un pēckara pieticības laiki beidzot bija pagājuši, un tiem, kas spēja pieņemt jaunos spēles noteikumus, dzīve ar katru gadu kļuva nedaudz, bet rožaināka. Sākot ar 1965.gadu, beidzot bija novērstas nopietnākās pārtikas deficīta problēmas, kas lika ierobežot baltmaizes tirdzniecību un ražot desu no maltas vaļu gaļas. Veikalos sāka parādīties pietiekami moderni apģērbu un apavu modeļi par cenu, ko varēja atļauties arī strādnieku ģimenes. Par parastu pilsētas mājokļa sastāvdaļu kļuva sadzīves tehnika – veļas mašīna, ledusskapis un it īpaši televizors. Pirmās televīzijas pārraides Rīgā bija uzsāktas 1954.gadā, un līdz 1968.gadam televizoru bija iegādājusies katra otrā Latvijas ģimene. Rīgas televīzijas studijas raidījumus 60.gadu beigās jau varēja uztvert lielākajā daļā Latvijas un īpaši interesantu pārraižu laikā mazpilsētu sabiedriskā dzīve pamira.
Padomju varai bija vajadzīgi veseli pavalstnieki, un līdz ar jaunu slimnīcu celtniecību mēreni kvalitatīva bezmaksas ārstniecība 60.gados kļuva par realitāti visā Latvijā. Valsts bērnudārzos un skolās bija uzaugusi jauna cilts, kas pazina Ļeņinu, nevis Ulmani un svinēja 7.novembri, nevis Ziemassvētkus.
Līdz ar Hruščova atstādināšanu 1964.gadā padomju režīms atmaiga. Cilvēkus turpināja vajāt par apzinātu pretošanos, taču dzēruma runas un pat publiski stāstītas anekdotes drošības iestādes vairs neinteresēja. Tie, kas nevēlējās cīnīties par karjeru un nesteidzās veidot ģimeni, varēja netraucēti baudīt personisko ilūziju pasauli. 50.gadu beigās tādi bija Maskavas jaunos uzdzīvotājus atdarinošie „stilīgie”, desmit gadus vēlāk hipiji, kas pārsteidza Latviju tikai pārdesmit mēnešu pēc šīs miera, brīvās mīlestības un narkotiku piekritēju kustības aizsākšanās Kalifornijā. Rietumu pasaule bija lielais aizliegtais auglis tepat pāri labi apsargātajai jūras robežai. Par to rakstīja kopš 1958.gada brīvi pasūtāmie sociālisma valstu žurnāli, no turienes nāca svešumā devušos radinieku sūtījumi un jūrnieku atvestās mantas un skanēja traucētāju kropļotās pretpadomju radiostacijas. Atļaujot brīvi iegādāties īsviļņu radioaparātus, galvenokārt ar nolūku izplatīt oficiālo propagandu Sibīrijas tautu vidū, padomju režīms bija panācis, ka katrs sevi cienošs latvietis laiku pa laikam klausījās „Amerikas balsi”.
1961.gadā no Maskavas bija nācis solījums divdesmit gadu laikā uzcelt komunismu. Kas ir vai būs komunisms, tā arī netika izskaidrots, dodot vienīgi cerību, ka jaunizgudrotas ierīces saīsinās darba dienu un bez maksas apgādās ar visu nepieciešamo. Padomju režīmam un tā solījumiem vairākums latviešu neticēja, taču cerība uz tehnikas progresu bija saprotama un pieņemama. Pirmā kosmonauta lidojums Latvijā izraisīja ne mazāk sajūsmas kā Maskavā, „Zinātne un tehnika” kļuva par vienu no populārākajiem žurnāliem. 60.gadi visā pasaulē bija milzīgu, bet nepiepildāmu projektu laiks, kad fantastikas romānos aprakstītā nākotne šķita esam tik tuvu. 1968.gadā ilūziju laiks beidzās līdz ar padomju karaspēka iebrukumu Čehoslovākijā. „Dzelzs priekškars” atkal pacēlās augstāk, un nākamais gadu desmits vairs nedeva iemeslu sapņiem.
Izmantotā literatūra.
1. Strods H. Latvijas lauksaimniecības vēsture.= Rīga,1992.
2. Latvijas PSR strādnieku šķira 1940-1980.- Rīga,1985.
3. Rīga sociālisma laikmetā 1917-1975.- Rīga,1980.
4. Latvija – PSRS karabāze 1939-1998.- Rīga,2006.
5. Latvijas vēsture 20.gadsimts.- Rīga,2005.
