NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
14. jūnijā, 2008
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
5
5

Desmit gados – trešdaļa tautas...

Latvijas Valsts arhīva dokumentu krājuma „Okupācijas varu politika Latvijā 1939. – 1991.”, kas sastādīts vēsturnieka Elmāra Pelkaua vadībā, pirmajā nodaļā „Represīvais režīms PSRS” rakstīts šādi.

„Lai saprastu komunistiskās jeb padomju okupācijas varas īstenoto politiku Latvijā, nepieciešams ieskats Padomju Krievijas un 1922. gadā nodibinātās PSRS attīstībā laikposmā no 1917. līdz 1940. gadam. Šis laikposms sākas ar kreisi radikālo utopistu – boļševiku – īstenoto 1917. gada Oktobra apvērsumu Krievijā. Turpmāko pāris gadu desmitu laikā bijušās Krievijas impērijas teritorijas lielākajā daļā izveidojās un nostiprinājās galēji ideoloģizēts totalitārs vienpartijas režīms, kas veica neredzēta apjoma represijas pret savas valsts iedzīvotājiem, īstenoja ārkārtīgi plašus sociālos eksperimentus un ārpolitikā apzināti pretstatīja sevi gandrīz visai pārējai pasaulei.

Tiklab 1917. gada Februāra revolūcija Krievijā, kā arī tajā pašā gadā notikušais Oktobra apvērsums sakņojās plašu tautas slāņu neapmierinātībā ar karu un tā izraisītajām saimnieciskajām grūtībām, ar neatrisinātajām sociālajām problēmām. Gan Februāra revolūcija, gan Oktobra apvērsums notika apstākļos, kad valsts vara bija kļuvusi vāja un katastrofāli zaudējusi autoritāti tautas acīs.

Taču Februāra revolūcija bija plašu masu stihiska vēršanās pret novecojušo absolūtās monarhijas iekārtu, bet Oktobra apvērsums – samērā nelielas, bet diezgan labi organizētas kreiso ekstrēmistu kopas un dažu tūkstošu viņus atbalstošo kareivju un sarkangvardu vēršanās pret demokrātiski republikānisko iekārtu, kas vēl nebija paspējusi nostiprināties.

Oktobra apvērsums tika īstenots kā improvizācija. V. Ļeņinam, Ļ. Trockim un pārējiem boļševiku partijas ideologiem nebija skaidra priekšstata par sabiedrības attīstības virzieniem pēc apvērsuma. Taču boļševiki nekautrēdamies solīja visiem visu un tūlīt: zemniekiem – zemi, strādniekiem – maizi un kontroli pār ražošanu, kareivjiem – taisnīgu mieru. Īstenība izrādījās pavisam savādāka. Zemnieki zaudēja arī to zemi, kas viņiem bija, un tika pārvērsti par beztiesīgiem dzimtcilvēkiem kolektīvajās saimniecībās – kolhozos un valsts (padomju) saimniecībās – sovhozos, strādnieki dzīvoja pastāvīgā trūkumā, un viņus nežēlīgi izmantoja militarizētā valsts, bet boļševiku pārvaldītā Krievija (vēlāk PSRS) vai nu nepārtraukti karoja vai arī drudžaini bruņojās un gatavojās karam.

Pēc Oktobra apvērsuma Krievijā tika nodibināta "proletariāta diktatūra", kas patiesībā bija boļševiku partijas diktatūra. Savu varu boļševiku partija sāka saukt par "padomju varu", kaut gan īstenībā dažādu līmeņu padomēm lielākoties bija tikai reprezentatīva loma, bet reālā vara atradās partijas komiteju rokās. 1918. gada 5. janvārī sanāca Krievijas vēsturē visdemokrātiskākajās vēlēšanās ievēlētā Satversmes sapulce, bet jau nākamajā dienā boļševiki to padzina, jo parlaments atteicās nodot savas pilnvaras boļševistiskajai valdībai. Padzīšana tika motivēta ar Satversmes sapulci apsargājošo kara jūrnieku nogurumu. Tādējādi boļševiku pārvaldītajā Krievijā bruņota sardze bija kļuvusi par augstāku institūciju nekā parlaments.

Neapmierinātības pieaugumu inteliģencē, strādniekos un zemniekos boļševiku partijas vadoņi pasludināja par kaitniecību jeb "sabotāžu" un sāka īstenot "kara komunisma" politiku, kuras raksturīgas iezīmes bija īpašumu nacionalizēšana, pārtikas atņemšana zemniekiem (pārtikas repartīcijas) un darba klaušas. V. Ļeņins un viņa līdzgaitnieki labi saprata, ka šie pasākumi noskaņos pret boļševiku diktatūru vēl plašākus tautas slāņus. Pēc V. Ļeņina domām, tautas vairākums bija nevis jāpārliecina, bet jāpiespiež, motivējot šo piespiešanu ar "šķiru cīņu". Šo piespiešanu galvenokārt veica 1917. gada 7. (pēc jaunā stila 20.) decembrī nodibinātā Viskrievijas Ārkārtējā komisija cīņai pret kontrrevolūciju un sabotāžu (VČK). Šī iestāde, kas vainojama miljoniem cilvēku vajāšanā, spīdzināšanā un nogalināšanā, savas pastāvēšanas laikā vairākkārt mainījusi nosaukumu un struktūru, taču visā pasaulē pazīstama ar nosaukumu – "čeka".

Drīz pēc VČK nodibināšanas ārkārtējo komisiju tīkls pārklāja visu Krieviju. Šīs komisijas ieguva neierobežotas tiesības arestēt, pratināt, tiesāt un izpildīt spriedumus. 1918. gada 5. septembrī Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas Tautas Komisāru Padome (TKP) izdeva dekrētu par "sarkanā terora" sākumu. Ar šo dekrētu Krievijā uzbangoja pirmais terora vilnis, sākās "baltgvardu un buržuāzijas" ķīlnieku masveida nošaušanas un koncentrācijas nometņu laiks (jāpiezīmē, ka politisko ķīlnieku un koncentrācijas nometņu jēdzieni līdz Oktobra apvērsumam Krievijā nebija pazīstami). Pasaulei ir zināma patiesība par nacistu režīma koncentrācijas nometnēm, taču šajā jomā hronoloģiskā ziņā neapšaubāma prioritāte ir boļševiku režīmam (īpaši "nopelni" šīs represīvās prakses pirmsākumos ir Ļ. Trockim).

 Uz nāvi cilvēkus notiesāja ne vien ārkārtējās komisijas, bet arī revolucionārie tribunāli, vietējās padomes utt. V. Ļeņinam, kurš savas pagrīdes darbības un emigrācijas periodā bija bijis sociālistu–revolucionāru (eseru) individuālā terora pretinieks, masu terors šķita pieņemams un nepieciešams. Čeka atradās viņa kā TKP priekšsēdētāja kontrolē. Tādējādi jau pirmajos mēnešos pēc Oktobra apvērsuma V. Ļeņina tiešā vadībā Krievijā sāka veidoties jauna tipa valsts – totalitārā valsts. Aiz šķietamās likumu bardzības tajā patiesībā valdīja pilnīga patvaļa – to, vai cilvēks ir vai nav t. s. padomju varas ienaidnieks, noteica pati padomju vara, respektīvi, boļševiku režīms.

Krievijas 1918.–1920. gada Pilsoņu kara laikā sarkanais terors kļuva par vienu no boļševiku uzvaras izšķirīgajiem nosacījumiem. Terors aptvēra veselas sociālās grupas, dažos gadījumos (piemēram, attieksmē pret kazakiem) šim teroram bija genocīda iezīmes. 1920.–1921. gadā cīņā pret zemnieku nemieriem boļševiki sāka lietot tādus paņēmienus kā sacelšanās dalībnieku sievu un bērnu nošaušanu, aizdomās turēto ģimeņu izsūtīšanu.

"Desmitiem un simtiem tūkstošu cilvēku katru gadu tika nošauti, ieslodzīti cietumos un koncentrācijas nometnēs, bet staļiniskā propaganda vēstīja, ka dzīve Padomju Savienībā kļūst aizvien krāšņāka, aizvien līksmāka."

Saimniecības sabrukums un bads "kara komunisma" utopiskās politikas īstenošanas rezultātā, kā arī zemnieku sacelšanās un strādnieku neapmierinātība tomēr piespieda boļševiku vadoņus uz laiku mainīt savu politiku un pievērsties reālajai īstenībai – tika pasludināta Jaunā ekonomiskā politika (NEP). Līdz ar ekonomikas liberalizāciju norisinājās streiki; tos apspiežot, terors vērsās pret strādniekiem, kuru vārdā boļševiki īstenoja savu diktatūru. Šajos pašos gados iebiedēšanas nolūkā tika organizētas arī tiesas paraugprāvas pret "kontrrevolucionāro" inteliģenci.

Taču boļševistiskā varas sistēma nebija piemērota normālai tirgus ekonomikas attīstībai. Šī administratīvi birokrātiskā sistēma bija orientēta uz krīžu radīšanu, lai varētu lietot primitīvus, bet krīzes apstākļos efektīvus līdzekļus – pavēles, iebiedēšanu, teroru. Tādēļ boļševiku partija 20. gadu nogalē no NEP atteicās un sāka īstenot industrializācijas politiku, pamatojoties uz piecgažu plāniem. Neparasti īsā laikā tika uzcelti milzīgi smagās rūpniecības uzņēmumi. Industrializācijai vajadzīgos līdzekļus ieguva, nežēlīgi ekspluatējot iedzīvotājus, atsakoties no daudzu ļoti nepieciešamu preču importēšanas un maksimāli plaši eksportējot izejvielas un pārtiku, kuras valstī ļoti trūka. Oficiālā propaganda dažādi slavināja piecgažu rezultātus, bet J. Staļins, kurš pēc V. Ļeņina nāves pakāpeniski bija kļuvis par boļševiku partijas vienpersonisku vadoni, visu vainu par neveiksmēm piedēvēja "kapitālistisko elementu" kaitniecībai. Tas pavēra ceļu veselai virknei tiesas prāvu par "kaitniecību".

Milzīgs represiju vilnis bija saistīts ar t. s. lauksaimniecības kolektivizāciju 30. gadu sākumā. Pēc partijas direktīvām veikto zemnieku – t. sk. kulaku un kulaku līdzskrējēju – deportāciju var uzskatīt par pirmo sociālistisko genocīdu pēc šķiriskās pazīmes. Kolektivizācijas "lielā lēciena" rezultātā zemnieku saimniecības tika izpostītas, lauksaimniecības produkcijas kopapjoms krasi samazinājās, un daudzos valsts rajonos sākās bads, kā rezultātā gāja bojā vairāki miljoni cilvēku. Zemnieki, kuriem laimējās izdzīvot, tika nolemti nebeidzamām darba klaušām kolhozos, par kurām viņi bieži vien nesaņēma nekādu atlīdzību, bet par noteiktā izstrādes dienu minimuma neizpildīšanu draudēja smagas sekas. Praktiski vienīgais iztikas avots viņiem bija nelielās personiskās saimniecības, kuru lielums tika stingri ierobežots un kas pie tam vēl tika apliktas ar smagiem nodokļiem un nodevām. Tādējādi "pirmās sociālisma zemes" laukos kroplīgā formā atdzima feodālisms, kur katru zemnieku soli uzraudzīja valstij piederošo mašīnu un traktoru staciju (MTS) politnodaļās strādājošie čekisti. Piedraudot ar nežēlīgiem sodiem, strādniekiem bija aizliegts mainīt darbu, bet zemnieki nevarēja atstāt kolhozus, jo viņiem netika izsniegtas pases.

Šīs it kā komunistiskās valsts feodālā absolūtisma iezīmes spilgti izpaudās sarežģītā privilēģiju sistēmā, kas pakāpeniski izveidojās PSRS 30. gadu sākumā. Valsts priekšgalā atradās ar neierobežotu varu apveltītais un dievišķotais "vadonis, tēvs un skolotājs" J. Staļins, kuram stingri hierarhiskā kārtībā bija pakļautas pārējās partijas un valsts amatpersonas. Katrai no šīm amatpersonām atbilstoši tās stāvoklim šajā hierarhijā bija garantētas noteiktas privilēģijas,  kas zuda, ja tika zaudēts amats. Valstī valdošā bada un nabadzības apstākļos amatpersonas paniski baidījās šīs privilēģijas zaudēt, tādēļ šādi cilvēki kļuva par viegli vadāmiem "partijas gribas" pildītājiem un bieži vien arī par noziegumu līdzdalībniekiem

Neredzēti plašu vērienu šie noziegumi un masu represijas guva pēc boļševiku partijas Centrālās Komitejas sekretāra S. Kirova nogalināšanas 1934. gada 1. septembrī, kas tika veikta pēc J. Staļina pavēles, – diktators baidījās no S. Kirova kā varbūtējā sāncenša un viņa nāvi izmantoja par ieganstu terora pastiprināšanai pret visām nevēlamajām un aizdomās turētajām personām. "Lielā terora" kulminācija bija 1937. gada represijas, asiņainais "paisums" trakoja arī 1938. gadā. Šajā laikā terors nevērsās pret kādu atsevišķu sociālo grupu, kā tas bija lauksaimniecības kolektivizācijas laikā, – bet gan skāra visu sabiedrību kopumā. No bojāejas nebija pasargāts neviens, arī visaugstākie partijas un valsts funkcionāri: represiju dzirnavās tika samalti arī daudzi čekisti – iepriekšējo represiju īstenotāji. Visu šo baismīgo kampaņu vadīja un arestēto spīdzināšanu sankcionēja personīgi J. Staļins.

Nostiprinoties J. Staļina vienpersoniskajai varai, būtiski mainījās PSRS valdošā ideoloģija – komunisma vietā stājās sava veida nacionālkomunisms – ar marksismu sajaukts lielkrievu impēriskais šovinisms. Šī šovinisma raksturīgākās izpausmes bija daudzu mazākumtautību preses izdevumu, kā arī izglītības un kultūras iestāžu slēgšana, vajāšanas kampaņas ar genocīda iezīmēm, vēršoties pret vāciešiem, poļiem un daudzām citām nacionālajām minoritātēm, to vidū latviešiem. 1959. gadā toreizējais Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas priekšsēdētājs J. Vēvers atzina, ka "... 1936. gada nogalē un 1937. gadā sekoja Ježova direktīvas par vācu tautības personu, bet pēc tam par poļu, somu, igauņu, latviešu un lietuviešu tautības personu masveida represēšanu ... Pieminēto tautību personas (pēc nacionālās pazīmes) tika apvainotas par to, ka tās ir Polijas, Vācijas, Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas izlūkdienestu aģenti, kas īsteno spiegošanu un diversijas PSRS teritorijā...". 30. gadu nogalē PSRS teritorijā tika likvidētas visas mācību iestādes, kurās mācības notika latviešu valodā, slēgti latviešu klubi un teātri, beidza iznākt avīzes un žurnāli latviešu valodā. Staļina terors īpaši smagi skāra PSRS dzīvojošo latviešu inteliģenci – tās lielākā daļa tika nogalināta, bet kopumā represijās gāja bojā vairāki desmiti tūkstoši PSRS dzīvojošo latviešu. Diemžēl autoru rīcībā nav dokumenta, uz kura pamata šīs masveida represijas tika veiktas, taču ir zināms, ka tas bija ļoti līdzīgs dokumentam, pēc kura tika represēti poļi. Turklāt attiecīgās iestādes modri sekoja, lai kāds no vajāto mazākumtautību pārstāvjiem – vāciešiem, poļiem, grieķiem u. c. – neizbēgtu savam liktenim, uzdodoties par krievu vai baltkrievu un lai neuzdotu par krieviem vai baltkrieviem savus bērnus, tādējādi mēģinot viņus pasargāt. Uzvarējušā sociālisma "brīvības un laimes zemē" sievietēm un bērniem nācās pilnā mērā izciest mokas un pazemojumus savu represēto, par tautas ienaidniekiem pasludināto tuvinieku dēļ. Desmitiem un simtiem tūkstošu cilvēku katru gadu tika nošauti, ieslodzīti cietumos un koncentrācijas nometnēs, bet staļiniskā propaganda vēstīja, ka dzīve Padomju Savienībā kļūst aizvien krāšņāka, aizvien līksmāka. Pāri asinīm un asarām pārplūdušajai zemei kā ņirgāšanās par mocekļiem skanēja PSRS neoficiālās himnas vārdi: "Un es nezinu starp zemēm simtām, kur vēl citur cilvēks ir tik brīvs..." Un vesela virkne Rietumvalstu sabiedrisko un kultūras darbinieku bija noticējuši šiem vārdiem.  Viņi bija labi izpratuši hitleriskā nacionālsociālisma necilvēcīgo būtību, bet grūti izskaidrojamā naivitātē kļuvuši par staļiniskā nacionālkomunisma slavinātājiem un Padomju Savienībā saskatīja paraugu savu zemju nākotnei. Savukārt citu zemju (arī Latvijas) sabiedrība kopumā par dzīvi PSRS zināja diezgan maz. Neregulārā informācija par tur valdošo trūkumu, apspiestību un trakojošajām represijām bieži vien tika uzņemta ar neuzticību kā "buržuāzijas propaganda". Boļševiku kundzības pirmajos gados par proletariāta diktatūras mērķi tika pasludināta pasaules revolūcija. 20. gadu sākumā cerības uz to pakāpeniski zuda un tika paziņots, ka sociālisms tiks celts vienā zemē – PSRS (atpalikušās PSRS vasaļvalstis – Tuvas Tautas Republika un Mongolijas Tautas Republika šajā ziņā īsti netika ņemtas vērā). Tika arī paziņots, ka PSRS ir "visu darbaļaužu tēvija", kuras aizstāvēšana ir Komunistiskajā Internacionālē (Kominternē) apvienoto partiju un pasaules proletariāta uzdevums.

Padomju Savienībā vispārpieņemts bija uzskats, ka karš starp PSRS un "kapitālistisko pasauli" ir neizbēgams. Par "kapitālisma triecienspēku" PSRS oficiālā propaganda sauca fašismu (ar šo jēdzienu apzīmēja visus Padomju Savienībai netīkamos režīmus un sabiedriskās kustības, attiecības ar īstajiem fašistiem Itālijā boļševikiem bija itin pieklājīgas), propagandas smaile bija vērsta pret "sociālfašistiem", t. i., sociāldemokrātiem. Naids pret sociāldemokrātiem un demokrātiju vispār tuvināja labējos un kreisos ekstrēmistus – nacistus un boļševikus (Ā. Hitlers mēdza teikt, ka no komunista var iznākt labs nacionālsociālists, bet no sociāldemokrāta – nekad). Nozīmīgs šķērslis, lai tuvinātos, nebija arī vācu komunistu darbība, jo patiesībā J. Staļins komunistiskās iekārtas nodibināšanu šajā industriāli attīstītajā zemē nemaz nevēlējās, tāpēc ka baidījās no hegemona lomas zaudēšanas pasaules komunistiskajā kustībā. Par abu diktatoru mērķi kļuva Versaļas pēckara sistēmas sagraušana un robežu pārskatīšana Eiropā; šo uzdevumu veikšanā J. Staļins par sev vēlamu sabiedroto uzskatīja stipru Vāciju, un Ā. Hitlers šādu stipru Vāciju jau bija paspējis izveidot.

Abu ļaunuma impēriju ārpolitikas stratēģiskie mērķi izrādījās tuvi vai identiski, un tas ievadīja lielāko traģēdiju cilvēces vēsturē – Otro pasaules karu.”

Kā liecina Latvijas Okupācijas muzeja pētnieku līdz šim apkopotie dati, pirms Otrā pasaules kara Latvijā bija ap 2 miljoniem iedzīvotāju. No 1939. līdz 1945. gada beigām izceļojušo, bēgļu gaitās devušos, dažādu varu piespiedu darbos nokļuvušo, karā un izsūtījumā mirušo, deportēto visu tautību cilvēku bija 30 procenti Latvijas iedzīvotāju. Izsūtīto, gandrīz tikai latviešu tautības cilvēku, 1949. gadā bija vēl 42 tūkstoši... Lai aizpildītu iedzīvotāju „zudumus”, no padomju varas sekoja spiediens „iedzīvotāju iztrūkumu” aizstāt ar citu brālīgo padomju tautu cilvēkiem...

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU