Latvija pilda advokāta lomu ES kaimiņu politikas austrumu virzienā. Tas izriet no Latvijas ieinteresētības Ukrainas, Moldovas un Gruzijas stabilitātē, kā arī no izpratnes par šo valstu problēmām, paudis Latvijas ārlietu resors.
Eiropas jauno kaimiņu politika patiesībā ir plašs politiku kopums, un tās izpausmes atkarīgas no katras atsevišķās valsts mērķiem, skaidroja Ārlietu ministrijas Valsts sekretāra vietniece Maija Manika. Ir valstis, kuras ir izteikti orientētas uz iespējamu dalību ES, piemēram, Ukraina, Moldova, Gruzija – šais valstīs ir būtiski stiprināt politiskos institūtus un brīvo tirgu. Savukārt ar Azerbaidžānu ES vairāk sadarbojas enerģētikas sektorā. "Valstu mērķi nosaka, kā mums jāpalīdz," sacīja M.Manika.
Līdz šim ES palīdzība bija vērsta uz tālākiem pasaules reģioniem, piemēram, Āfriku, koncentrējoties tieši uz nabadzības novēršanu. Tieši jaunās ES valstis ienesa "jauno kaimiņu politikas" elementu, kurš ir nedaudz politizēts, atzina ĀM pārstāve. Pēc viņas teiktā, ne vienmēr "labi padomi tiek ieviesti dzīvē" un palīdzība īstenojas tikai tad, ja pašas valstis to vēlas. M.Manika gan atsaucās uz interesantu novērojumu, proti, postpadomju kaimiņvalstīs ES sniegtā palīdzība tiekot absorbēta efektīvāk nekā citos reģionos.
"Dažas vecās ES valstis vaicā, kad jaunās valstis kļūs aktīvākas citos pasaules reģionos, piemēram, Āfrikā, taču pagaidām mums jākoncentrējas uz to, ko varam darīt vislabāk," atzīst M.Manika. Attīstības sadarbība attālākos pasaules reģionos atkarīga no politiskā dialoga, un Latvijai tas līdz šim ar daudzām tālām pasaules valstim bijis vājš. Tikai pēc iestāšanās ES radās platforma šo dialogu pastiprināt. "Mums jādara tas, ko vislabāk izprot mūsu vēlētāji." Katra valsts specializējas uz savu reģionu, piemēram, Spānija uz Latīņameriku. Latvija savukārt reģionālo sadarbību varetu paplašināt Centrālāzijas virzienā, turklāt mūsu valsts iegulda arī Afganistānā.
Arī politologs Atis Lejiņš uzskata, ka Latvijai nav jēgas aktīvi iesaistīties palīdzībā Āfrikā. Tas nebūtu efektīvi, jo uz kādu Āfrikas valsti tiktu nosūtīti papildus eksperti no ES, kurus no jauna būtu jāiepazīstina ar tur valdošo situāciju, turklāt lielākā daļa naudas līdzekļu tiktu iztērēti ceļošanai. ES daudz nopietnāk jāanalizē sniegtās palīdzības kvalitāte, nevis tās apjoms.
"Latvijas interesēs ir veicināt bijušo padomju valstu eiropeizāciju."
Pēc viņa teiktā, Latvijai daudz svarīgāka ir sadarbība ar valstīm, kas atrodas starp diviem lieliem varas blokiem – ES un Krieviju –, stimulējot bijušo padomju valstu eiropeizāciju. Eksperts bija spiests atzīt, ka pēdējā laikā valstis ir atgriezušās pie "spēka politikas", par ko liecina arī nesenā NATO samita rezultāti, kad virkne valstu atteicās pieaicināt aliansei Ukrainu un Gruziju. Pēc A.Lejiņa teiktā, sadarbībā ar austrumu kaimiņiem svarīgi, lai nedubultotos, piemēram, Latvijas un Igaunijas ieguldītais.
Neraugoties uz to, ka valsts institūcijās pasludināts taupības režīms, būtu vēlams atvērt vēstniecību Moldovā, uzskata ārlietu ministrs Māris Riekstiņš. Šobrīd Latvijai ir vēstniecības gandrīz visās ES kaimiņu politikas austrumu valstīs, bet ne Moldovā.
Plānojot valsts budžetu, jāatvēl vairāk finansējuma attīstības sadarbībai – palīdzībai vājākām valstīm. Saskaņā ar saistībām pret ES, 2010.gadā Latvijai būtu jāatvēl 0,17% no nacionālā kopprodukta attīstības sadarbībai. 2006.gadā finansējums attīstības sadarbībai bija 0,06% no nacionālā kopprodukta jeb 6 662 613 lati.
Tā kā Latvija vēl tikai nesen uzsākusi sniegt palīdzību citām valstīm, vajadzētu arī paplašināt mūsu iedzīvotāju izpratni par attīstības sadarbību un tās saņēmējvalstīm, uzskata ministrs.
Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere atzina, ka ES jauno kaimiņu politika ir „cīņa par ietekmi pasaulē un savās kaimiņvalstīs". Tomēr Latvijas iedzīvotājiem grūtajos ekonomiskajos apstākļos nav viegli saprast šīs politikas jēgu. „Mēs ar savu palīdzību citiem varam palīdzēt sev," sacīja I.Vaidere. „Mēs palīdzam uzlabot vidi kaimiņvalstīs un tur var ieiet mūsu uzņēmēji. Mēs varam sniegt savu reformu pieredzi, bet varam arī nopelnīt." Būtiski, lai sniegtie līdzekļi tiktu ieguldīti struktūrās, kas ģenerē labklājību.
Pēc I.Vaideres teiktā ir vēl viens svarīgs šīs politikas elements – tā ir vēl viena sfēra, kur ES vajadzētu „runāt vienā balsī" pret trešajām valstīm. „Taču šis koris dažkārt ir disonējošs, īpaši attiecībās ar Krieviju, kad jaunās ES dalībvalstis vēlas atklātāku sarunu, bet vecās izvēlas „nekaitināt" savu energoresursu avotu," atzina politiķe.
Eiropas jauno kaimiņu politikas koncepcija radās līdz ar 2004.gada ES paplašināšanos ar mērķi novērst jaunu dalījumu līniju rašanos starp ES un tās kaimiņvalstīm. Galvenās šīs politikas metodes ir labklājības stiprināšana, rūpes par stabilitāti un drošību arī ārpus ES robežām, izmantojot ekonomiskās integrācijas un sadarbības elementus. Eiropas kaimiņu politiku attiecina uz ES tuvējiem dienvidu un austrumu kaimiņiem, kopā 16 valstīm, bet daži formāti iekļauj arī sadarbību ar Krieviju.
