Četrus gadus pēc iestāšanās ES ne tikai Saeima un valsts pārvalde, bet arī privātais sektors ir sapratuši, ka Eiropas kontekstā savas intereses vari aizstāvēt, ja “tās atbilst tiesību rāmīšiem un ja var piedāvāt Eiropas tiesībās balstītus argumentus”, tā norādīja Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese, Rīgas Juridiskās augstskolas viesprofesore Ineta Ziemele.
Eiropa vēsturiski ir iemācījusies, ka politiskie procesi un īpaši domstarpības galu galā tiek atrisināti ar tiesību palīdzību, norāda I.Ziemele. Tas ir labvēlīgi mazām valstīm, jo “ir acīmredzams, ka, salīdzinot tikai valstu intereses, vienmēr būs valstis, kuru intereses būs svarīgākas par citu valstu interesēm.”
“Eiropas tiesības un starptautiskās tiesības, balstoties principā viena valsts – viena balss, ienes vismaz zināmas vienlīdzīgas iespējas ietekmēt procesus,” norāda I.Ziemele.
Pasekojot Latvijas prakses piemēriem, īstenojot ES saistības un piedaloties ES procesos, Latvijas pozīciju var raksturot kā “procesus reģistrējošu ar atsevišķām aktivitātes izpausmēm, kuras veido atsevišķi politiķi”.
“Šodien man ir grūti pateikt, vai Latvija ir gatava nākamajam kvalitatīvajam lēcienam, kurā tā kļūtu par proaktīvu starptautiskās sabiedrības locekli. Šis lēciens ir atkarīgs no valsts kapacitātes un no izglītības kvalitātes.”
Salīdzinot ar pirmsiestāšanās posmu, pēdējos gados parādījušās skeptiskas balsis par likuma varas un demokrātijas īstenošanu jaunajās ES dalībvalstīs, norādīja politologs Ivars Ijabs. Tiesiskums un likuma varas nodrošināšana bija viens no galvenajiem iestāšanās ES nosacījumiem. Taču pēdējos gados atsevišķās Austrumeiropas valstīs ir mainījusies attieksme pret liberālo demokrātiju, secina politologs. Nav runa par dramatiskām izmaiņām, jo pastāv tiesu varas neatkarība un uzticība tiesu sistēmai nav būtiski mainījusies. “Taču politiskajā un institucionālajā vidē redzami daži pārmaiņu simptomi, kam jāpievērš uzmanība,” atzīmē politologs.
Mainījušās attiecības starp valdību un parlamentu. Iestāšanās laikā galvenā loma bija izpildvarai, jo tās pienākums bija pārņemt ES likumdošanu, taču pēdējā laikā parlamenti cenšas atjaunot savu būtisko lomu. Ir pieaugusi konstitucionālo tiesu loma – vairākās valstīs tās bijušas iesaistītas politiski jūtīgos procesos, kas politiķiem licis pārmest konstitucionālajām tiesām likumdošanas funkcijas uzurpēšanu. Runājot par politisko kultūru, priekšplānā izvirzījušies populisti un labējā spārna ekstrēmisti – dažās valstīs šie politiskie spēki tiek pieņemti kā līdzvērtīgi koalīciju partneri. “Iecietība tiek uzskatīta par otršķirīgu,” atzīst politologs.
Jaunajām ES valstīm raksturīgs arī majoritārisms – vairākuma varas dominante, kā arī varas koncentrācija, kas izpaužas kā centieni politizēt dažādas neatkarīgas institūcijas. Varas koncentrācijas tendence skar virkni institūciju: tiesu sistēmu, prokuratūras, pretkorupcijas aģentūras.
Turklāt dažviet jūtama arī valdošo koalīciju arogance. Dažviet pavīd arī centieni ierobežot masu medijus. “Tas raisa bažas, ņemot vērā politisko partiju vājumu,” atzīmē I.Ijabs.
Kaut arī likuma vara tiek īstenota visās jaunajās ES dalībvalstīs, tā nav kļuvusi par “neatņemamu ikdienas sastāvdaļu,” secina politologs.
