Bukarestes samits būs līdz šim skaitliski lielākais – tajā piedalīsies visu 26 dalībvalstu vadītāji, kā arī daudzas partnervalstis un nevalstisko organizāciju pārstāvji.
Bukarestes samitā uzmanība tiks vērsta uz četriem jautājumu lokiem.
Pirmais ir NATO operācijas un to efektivitāte. Patlaban alianses vadītajās operācijās piedalās 60 tūkstoši cilvēku. Galvenās misijas ir Kosovā un Afganistānā.
NATO vadītie spēki „Kosovo Force” (KFOR) Kosovā atrodas uz ANO Drošības padomes rezolūcijas pamata. “Balkāni atrodas Eiropas sirdī un tādējādi ir vitāli svarīgi kontinenta stabilitātei,” uzsver alianses ģenerālsekretārs Jāps de Hoops Shefers. “Mēs vēlamies, lai visas šī reģiona valstis integrētos pārējā Eiropā. Tāpēc NATO ne tikai turpinās palīdzēt Kosovai tikt uz kājām, bet arī atbalstīs reformu centienos Serbiju, Bosniju un Hercegovinu un Melnkalni”.
Afganistānā alianse īsteno ilgtermiņa ieguldījumu. J.de Hoops Shefers uzskata, ka Afganistānā vērojams progress, taču tas ir jāstiprina.
Galotņu saietā tiks pārrunāta NATO stratēģija šai valstī – tai skaitā sabiedroto karaspēka klātbūtne, afgāņu armijas apmācība, sadarbība starptautisko organizāciju starpā, lai nodrošinātu valsts atjaunošanu un attīstību, kā arī attiecības ar Afganistānas kaimiņiem.
Latvija rudenī plāno nosūtīt uz Afganistānu Operacionālās sadarbības padomnieku grupu, kuras uzdevums būs atbalstīt Afganistānas Nacionālās armijas apmācību un nostiprināt procedūras apmācību plānošanas procesa organizēšanā un operāciju izpildē.
Otrs sanāksmes dienaskārtības jautājums ir NATO paplašināšanās. Patlaban dalības rīcības plānus īsteno Albānija, Horvātija un Maķedonija. Šo valstu pievienošanās aliansei būtu nozīmīgs solis Balkānu reģiona eiroatlantiskajā integrācijā, atzīst alianses vadītājs.
Pagaidām nav atrasts risinājums Maķedonijas un Grieķijas strīdam par Maķedonijas nosaukumu, kas bremzē šīs valsts integrāciju NATO. Maķedonija pieņēma šo nosaukumu, kad tā 1991.gadā kļuva neatkarīga pēc Dienvidslāvijas sabrukuma, taču Grieķija pret to iebilst, jo tā saucas arī province Grieķijas ziemeļos, kur dzimis Aleksandrs Lielais, un tā baidās, ka nosaukuma izmantošana varētu nozīmēt teritoriālas pretenzijas.
Lēmums par rīcības plāna piešķiršanu Gruzijai un Ukrainai vēl nav pieņemts. Latvija stingri atbalsta to, lai šīm valstīm piedāvātu rīcības plānu un tādējādi tuvinātu tās aliansei. Abas valstis šobrīd ir iesaistītas tā sauktajā NATO intensificētā dialoga programmā. J.de Hoops Shefers uzskata, ka diskusijas par nākamā soļa - rīcības plāna piešķiršanu - joprojām politiskajā līmenī turpinās, tomēr aliansei ir nepieciešams demonstrēt “atvērto durvju politiku”. Viņš arī apstiprina, ka lēmums par rīcības plānu piešķiršanu tiks pieņemts dalībvalstu starpā, neietekmējoties no ārpuses.
Trešais būtiskais jautājums būs NATO transformācija. Alianses struktūras un spējas ir jāpielāgo mūsdienu starptautiskajai drošības videi. Lai arī ne visas drošības problēmas var atrisināt ar militāriem līdzekļiem, militāro spēju stiprināšana ir un paliek NATO galvenais uzdevums, un tajā visām dalībvalstīm jāsniedz savs ieguldījums.
Savā pārmaiņu procesā alianse kā paraugu ņem popdīvu Madonnu – NATO esot jāspēj darboties, līdzīgi kā to dara slavenā dziedātāja, kura, desmitgadēm ejot, ir mainījusi savu veidolu un izpausmes stilu, vienlaikus saglabājot uzticību saviem principiem.
Rēķinoties ar masu iznīcināšanas ieroču izplatību, alianse ir nolēmusi paplašināt savu pretraķešu aizsardzības sistēmu. Šeit savu lomu spēlē arī ASV plāni Polijā un Čehijā izvietot pretraķešu vairogu.
NATO centīsies arī uzlabot savu enerģijas infrastruktūru drošību, kā arī spers papildus soļus, lai aizsargātu savas informācijas sistēmas no interneta noziegumiem un kiberuzbrukumiem. Ņemot vērā Igaunijas pieredzi, Bukarestes deklarācijā varētu tikt iekļauts punkts par kiberuzbrukumiem.
Ceturtais samita dienaskārtības jautājums ir attiecības ar partnervalstīm. Starp partnervalstīm ir arī Krievija. “Par spīti tās nesenajai asajai retorikai un nostājai pret Kosovu un līgumu par parasto bruņojumu Eiropā, Krievija ieņem īpašu vietu NATO partneru vidū,” norāda J.de Hoops Shefers. Attiecībā uz NATO nepastāvot nekādas “sarkanās līnijas” vai ierobežojumi tam, cik tālu var sniegties alianses un Krievijas attiecības.
Nākamgad NATO atzīmēs savu 60. gadadienu. Iespējams, ka, turpinot pārmaiņu procesu, NATO sāks izstrādāt jaunu stratēģisko koncepciju.
