Kā tad jārīkojas pircējam un kā - kasierim? Kura interpretācija ir draudzīgāka tieši patērētājam, vai tomēr ir kāds „caurums” normatīvajos aktos?
Veikaliem sodi nepatīk
„Ja cena ir uzlīmēta uz pašas preces, tad nevajadzētu būt pārpratumiem. Kā rīkoties, ja cena pie preču grupas nav pareiza? Normatīvie akti noteic tikai to, ka cenai ir jābūt norādītai un kādā veidā jābūt norādītai,” teic Patērētāju tiesību aizstāvības asociācijas (PTAA) padomes priekšsēdētāja Tekla Žabova. „Ja cena ir, tad patiesībā par tādu arī pircējam vajadzētu to iegādāties. Veikalu darbinieki bieži atrunājas, ka nav paspējuši cenu nomainīt. Tā ir patērētāju maldināšana, pircēju nedrīkst skart kaut kādas veikala iekšējās neizdarības. Patērētājam ir jāsaņem pilnīga informācija par preci, to noteic Latvijas normatīvie dokumenti.”
Teklai Žabovai pašai gadījies nopirkt apelsīnus par augstāku cenu. Veikala darbinieki vienkārši sajaukuši cenu zīmes dažāda iepirkuma un šķirņu apelsīniem.
„Visos veikalos ir veikala vadītāji, administrācijas pārstāvji. Jāiet pie viņiem, vai arī jāvaicā preces cena kasierei,” iesaka T. Žabova.
Bet iedomāsimies, kāds izskatīsies veikals, ja katrs pircējs ar vismaz vienu nolūkoto preci dosies pie kases pārbaudīt cenu! Turklāt, ja cena pie preču grupas ir korekti norādīta, vai pircējam var ienākt prātā, ka viņš tiek maldināts?
T. Žabova uzskata, ka pircēji nezina par savām tiesībām un ir arī slinki ziņot PTAC par pamanītajiem pārkāpumiem. Tieši PTAC ir tā iestāde Latvijā, kurai jāreaģē uz patērētāju iesniegumiem, bet veikaliem savukārt šīs pārbaudes nav tīkamas - par atklātajiem pārkāpumiem veikali tiek sodīti. Arī PTAA darbinieki katru ceturtdienu dodas uz piecu dažādu veikalu ķēdēm un interesējas par cenām, tas tiek veikts cenu monitoringa projekta ietvaros. Sākotnēji raisījušies strīdi ar veikalu administrāciju, bet tagad veikalos pamanītās kļūmes tiek labotas un strīdu par cenām vairs nav, tomēr ne katru Latvijas veikalu var izkontrolēt. „Mēs informējam PTAC, un veikaliem arī piemēro naudas sodus, bet tas nav efektīvi,” secina T. Žabova. „Manuprāt, ir divas izejas. Pirmā – pašiem pircējiem kļūt aktīvākiem un ziņot par šādiem gadījumiem, vienlaikus ar preses palīdzību informējot patērētājus par šādas rīcības nepieciešamību. Otrā – veikt izmaiņas Ministru kabineta noteikumos, skaidri norādot, ka pircējam ir tiesības nopirkt preci par to cenu, kāda norādīta pie preču grupas vai uz preces. Ja tas tiešām izdotos, tad beidzot būtu skaidrība.”
Nav regulējuma. Ir... interpretācija
PTAC Sabiedrisko attiecību un patērētāju informēšanas daļas vadītāja Sanita Biksiniece zina stāstīt, ka tieši pēdējā gada laikā neatbilstība starp cenu pie preču grupas plauktā un cenu, kas uzrādās pie kases, esot kļuvusi masveida parādība. Tas esot raksturīgi ne tikai Latvijas, bet visas Baltijas veikalu tīklos.
„Mēs pēc tikšanās ar Baltijas valstu kolēģiem pagājušā gada jūnijā aicinājām Latvijas iedzīvotājus ziņot par nepareizi norādītām cenām,” teica S. Biksiniece. „Saņēmām ap četrdesmit piecām e-pasta vēstulēm. Tas nav daudz, bet vismaz kaut kas, ko varējām uzskatīt par indikatoru.” Veicot kontrolpirkumu, ja tiešām konstatēta cenas neatbilstība, PTAC uzliekot veikalam naudas sodu. No sodiem neesot paglābusies neviena veikalu ķēde Latvijā. Bet pie maldināšanas ir vainojami arī paši patērētāji - viņi neseko līdzi cenām un patērētāju tiesību jautājumos ir nezinoši. „Viņi nepārbauda čekus un neziņo mums, bet bez pircēju rakstveida iesniegumiem mums strādāt ir nesalīdzināmi sarežģītāk,” sūrojas PTAC darbiniece.
Prasība vai sūdzība PTAC jāiesniedz rakstveidā, to var izdarīt arī ar e-pasta starpniecību. Mutiskas vai telefoniskas sūdzības pārbaudītas netiek, bet telefoniski sniegta informācija varot būt pamats konkrēta veikala pārbaudei.
„To, kāda cena jāmaksā pircējam, mūsu likumdošana ļauj interpretēt,” skaidro PTAC darbiniece. „Uz šādiem gadījumiem attiecas normatīvā dokumentācija par cenu norādīšanu, bet šajos noteikumos nav skaidri pateikts, kā jārīkojas, ja cena pie preču grupas norādīta mazāka vai lielāka, nekā pircējam prasa maksāt pie kases. Skaidrības nav. Tad sākas strīds. Mēs iesakām cilvēkiem vai nu maksāt lielāko cenu, atteikties no preces iegādes, vai arī doties pie veikala administrācijas, jo pircējam ir tiesības runāt ar jebkuru veikala amatpersonu.”
Vai teiktais norāda uz to, ka patērētāju tiesību „aizsargi” patlaban interpretē normatīvo aktu par sliktu saviem aizstāvamajiem? Kādēļ? Uz to S. Biksiniece atbild īsi un skaidri: „Mums nav neviena normatīvā akta, kas noteic precīzu regulējumu.”
Ja tieši tirdzniecības vieta ir tā, kur pircējs „vaigu vaigā” sastopas ar ražotāja produkciju un arī attieksmi, vai nebūtu domāts par ierosinājumu precizēt MK noteikumus un šo jautājumu sakārtot, lai izvairītos no negatīvām emocijām, patērētāju aizvainojuma un atteikšanās iepirkties kādā veikalā vai pat atteikšanās no konkrēta ražojuma?
„Mēs ar Ekonomikas ministriju esam par šo jautājumu vairākkārt runājuši, esam Iekšējā tirgus uzraudzības departamentam rosinājuši veikt izmaiņas patērētāju tiesību aizsardzības noteikumos. Viņi šo problēmu zina ļoti labi. Taču grozījumi normatīvajā bāzā prasa ilgu laiku, tas ir sarežģīts process. Turklāt nevar jau arī visu atbildību uzvelt tikai uz veikalnieku pleciem! Arī pircējam ir jāskatās, ko viņš pērk! Un es neuzskatu, ka tā kaut kādā veidā būtu pircēja neaizsargātība. Problēma slēpjas citur. Kādēļ agrāk interpretēja pretēji? Jo bija daudz mazāk veikalu, nesalīdzināmi mazāk preču un atlaižu. Tagad atlaižu akciju ir ļoti, ļoti daudz, bet veikalos trūkst darbinieku. Vai pircēji būs ar mieru maksāt par precēm vairāk tādēļ, lai veikalā būtu vairāk darbinieku?”
Pieredze ir dažāda, piemēram, „Rimi” veikalu ķēdē esot iekšējā vienošanās, ka šādus strīdus, ja cena tiešām ir norādīta nepareiza visai preču grupai (nevis pircējs pārskatījies), atrisina par labu pircējam. Tas nozīmē – pircējs samaksā to cenu, kas norādīta plauktā, nevis to, kas uzrādās kases aparātā. Bet patērētāju maldināšanas gadījumu risināšana uz sava rēķina esot šīs veikalu ķēdes labā griba.
S. Biksiniece piekrīt, ka situācija ir uzlabojuma- vai nu jāuzliek daudzkārt lielākus naudas sodus, vai arī jāveic izmaiņas tiesību aktos, nosakot šādiem gadījumiem precīzu rīcību.
Solījums ieviest skaidrību
Ekonomikas ministrijas (EM) Iekšējā tirgus departamenta direktore Inga Apsīte arī norāda, ka precīza regulējuma par to, kāda cena tad jāmaksā pircējam, neesot. „Viss atkarīgs no tā, kā rīcību šādos gadījumos skaidro uzraudzības iestāde, tas ir – PTAC. Cilvēks noteikti var no preces atteikties un to nepirkt. Bet pieprasīt veikalam to pārdot par zemāko cenu īsti pamata nav. Tāpat kā nav pamata arī pretējai rīcībai – pieprasīt pirkt par augstāko cenu...”
Par to, ka varētu noteikt precīzu regulējumu patērētāju aizsardzības noteikumos, ministrija nav domājusi. „Ar ierosmi grozīt tiesību aktus PTAC pie mums nācis nav,” apgalvo I. Apsīte. Tas, ka cenu norādes ir problemātisks jautājums, gan ticis diskutēts, jo pārkāpumu cenu zīmju korektā aizpildīšanā (kas atbilst valstī pastāvošajai regulācijai) ir pietiekami daudz. Bet nav iespējams nozīmēt katrā veikalā inspektoru, kas nemitīgi uzraudzītu cenas, turklāt tas diezin vai dotu gaidīto efektu. Par iespēju grozīt spēkā esošos noteikumus – šādā aspektā jautājums skatīts pagaidām nav. „Nākotnē šim jautājumam pievērsīsimies,” sola EM Iekšējā tirgus departamenta direktore I. Apsīte.
