Par praksi, organizējot to saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 481 “Prakses organizēšanas kārtība profesionālās izglītības programmās”, starp izglītības iestādi, kas īsteno profesionālās izglītības programmas,  prakses vietu un praktikantu tiek noslēgts līgums. Tāpat arī darba vidē balstītām mācībām, ko organizē saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 484 “Kārtība, kādā organizē un īsteno darba vidē balstītas mācības”, starp izglītības iestādi, uzņēmuma pārstāvi un izglītojamo (vai tā likumisko pārstāvi, ja izglītojamais ir nepilngadīga persona) tiek noslēgts mācību līgums. Tādējādi atbilstoši noteiktajam normatīvajam regulējumam prakse tiek nodrošināta uz trīspusēja līguma pamata, iesaistoties arī izglītības iestādei.  

Ja prakse nav daļa no izglītības programmas, bet gan profesionālās vai akadēmiskās izglītības iestādes izglītojamā darbs, ja tas saistīts ar sagatavošanos darbībai noteiktā profesijā vai studiju virzienā, tad juridiski šāda situācija var tikt risināta ar divpusēju civiltiesisku vienošanos, starp pusēm noslēdzot rakstveida darba līgumu. Šādā gadījumā, lai veiktu šo īslaicīgo darbu, darba līgumu var slēgt uz noteiktu laiku. Proti, profesionālās vai akadēmiskās izglītības iestādes izglītojamā darbs, ja tas saistīts ar sagatavošanos darbībai noteiktā profesijā vai studiju virzienā, ir viens no Darba likuma 44. panta pirmajā daļā noteiktajiem gadījumiem, kad darba līgumu pieļaujams noslēgt uz noteiktu laiku (8. punkts). Šī tiesību norma rada labvēlīgus apstākļus izglītojamajiem, kuri apgūst tādu profesionālo virzienu, kādā konkrētais uzņēmums darbojas, noslēdzot ar to darba līgumu, tādējādi nodrošinot iespēju iegūt darba pieredzi profesionālajā jomā.  

Jāņem gan vērā, ka Darba likums un citi normatīvie akti, kas regulē darba tiesiskās attiecības, ir saistoši visiem darba devējiem neatkarīgi no to tiesiskā statusa un darbiniekiem, ja darba devēju un darbinieku savstarpējās tiesiskās attiecības dibinātas uz darba līguma pamata. Proti, noslēdzot darba līgumu, darbiniekam nodrošināmas visas Darba likumā un citos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, noteiktās garantijas, piemēram, darbiniekam nodrošināma darba samaksa, kas nedrīkst būt mazāka par valsts noteikto minimumu, apmaksāts atvaļinājums.