Valsts kompensāciju cietušajiem izmaksā tikai tad, ja ir kriminālprocess. To paredz likums “Par valsts kompensāciju cietušajiem”.  

Likuma 2. pants nosaka kārtību, kādā Tiesu administrācija izmaksā valsts kompensāciju cietušajam, un valsts kompensācijas apmēru. 

Valsts kompensācijas pieprasīšana un izmaksāšana, pamatojoties uz minēto likumu, neierobežo cietušā tiesības pieprasīt kompensāciju saskaņā ar Kriminālprocesa likumu un Civilprocesa likumu. 

Likuma noteikumi par noziedzīga nodarījuma izdarītāju attiecināmi uz personu, pret kuru uzsākts kriminālprocess, aizturēto, aizdomās turēto, apsūdzēto, personu, pret kuru notiek process medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanai, un notiesāto. 

Cietušajam nav tiesību saņemt valsts kompensāciju, ja: 

• noziedzīgs nodarījums bijis vērsts pret satiksmes drošību un cietušajam ir tiesības uz apdrošināšanas atlīdzību saskaņā ar normatīvajiem aktiem par sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu;
• cietušajam ir tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda.

Savukārt likuma 3. pants noteic, kam un kādos gadījumos ir tiesības uz valsts kompensāciju. 

Tiesības uz valsts kompensāciju ir cietušajam. 

Cietušajam ir tiesības uz valsts kompensāciju arī tad, ja noziedzīga nodarījuma izdarītājs vai viņa līdzdalībnieks nav noskaidrots vai viņš saskaņā ar Krimināllikumu nav saucams pie kriminālatbildības. 

Ja noziedzīga nodarījuma rezultātā iestājusies personas nāve vai cietušais miris un nav pieprasījis valsts kompensāciju vai valsts kompensāciju ir pieprasījis un nav saņēmis, valsts kompensāciju ir tiesības saņemt personai, kura atzīta par cietušo attiecīgajā kriminālprocesā. 

Tiesības uz valsts kompensāciju ir, ja noziedzīga nodarījuma rezultātā: 

• iestājusies personas nāve;
• cietušajam nodarīti smagi vai vidēja smaguma miesas bojājumi;
• aizskarta cietušā tikumība vai dzimumneaizskaramība;
• cietušais ir cilvēku tirdzniecības upuris;
• cietušais inficēts ar cilvēka imūndeficīta vīrusu, B vai C hepatītu.