Pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tas ir, kura ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarījusi Krimināllikumā paredzētu nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes (Krimināllikuma 1. panta pirmā daļa).

Amatpersonai, kura pilnvarota veikt kriminālprocesu, ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, ir pienākums savas kompetences ietvaros uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam (Kriminālprocesa likuma 6. pants).

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 369. panta pirmajai daļai kriminālprocesa uzsākšanas iemesls ir tādu ziņu iesniegšana izmeklēšanas iestādei, prokuratūrai vai tiesai, kuras norāda uz iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, vai šādu ziņu iegūšana par kriminālprocesa norisi atbildīgā iestādē.

Tātad pirmstiesas kriminālprocesā, veicot izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, izmeklēšanas iestādei ir jānoskaidro, vai ir noticis noziedzīgs nodarījums, kura persona ir saucama pie kriminālatbildības un vai ir pamats kriminālprocesa izbeigšanai, pabeigšanai vai virzīšanai uz tiesu.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 123. pantu pierādīšana ir kriminālprocesā iesaistītās personas darbība, kas izpaužas kā pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo faktu esamības vai neesamības pamatošana, izmantojot pierādījumus. Pierādīšanas pienākums pirmstiesas kriminālprocesā ir procesa virzītājam (izmeklētājam un prokuroram).

Kriminālprocesa likuma 127. panta pirmajā daļā noteikts, ka pierādījumi kriminālprocesā ir jebkuras likumā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus kriminālprocesā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai. Pierādījumu veidi norādīti un raksturoti Kriminālprocesa likuma 131. panta līdz 137. pantam, tostarp ietver liecinieku liecības, izmeklēšanas darbībās iegūtās ziņas.

Kā skaidrots Kriminālprocesa likuma komentāros (skatīt Kriminālprocesa likuma komentāri: A daļa / Aut. kol. M. Čentoricka, P. Gruziņš, S. Kaija u.c. Rīga: Latvijas Vēstnesis. 2019, 430.–432. lpp.), kamēr ir tikai kāda noderīga ziņa, bet tā nav ietērpta nepieciešamajā procesuālajā formā (liecība, atzinums u. tml.) vai arī šai formai ir būtiski defekti, nav pierādījuma, jo nav “pierādīšanas līdzekļa” kā pierādījuma ārējās procesuālās formas”.

Kriminālprocesa likuma 127. panta otrā daļa paredz, ka kriminālprocesā iesaistītās personas kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem. Tātad no iepriekš minētā izriet, ka izmeklētājam ir jāvērtē pierādījumi šajā kriminālprocesā un tiem jābūt attiecināmiem, pieļaujamiem un ticamiem.

Policijas darbinieks par prettiesisku rīcību ir atbildīgs normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā (likuma “Par policiju” 27. panta pirmā daļa). Policijas darbinieks nedrīkst veikt vai atbalstīt nekādu darbību, kas saistīta ar spīdzināšanu vai citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu, cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu.

Savukārt par pašvaldības policijas darbinieka rīcību jums ir tiesības iesniegt sūdzību pašvaldības policijas priekšniekam. Sūdzība un attiecīgi pašvaldības policijas priekšnieka atbilde uz sūdzību būs kā pierādījumi jūsu liecībai kriminālprocesa izskatīšanas ietvaros.