Saimnieciskās darbības ierobežojumi tiek noteikti ar normatīvajiem aktiem. Piemēram, ja īpašums atrodas aizsargājamā dabas teritorijā, saimnieciskās darbības veikšanu tajā regulē Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumi Nr. 264 “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” vai individuāli konkrētās īpaši aizsargājamās dabas teritorijas aizsardzības un izmantošanas noteikumi. Ja īpašums neatrodas ne īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, ne mikroliegumā, iespējas izmantot nekustamo īpašumu pastāv, ievērojot vispārējās tiesību normas.

Piemēram, ja īpašums atrodas kādā no aizsargjoslām, saimniecisko darbību var veikt, ievērojot Aizsargjoslu likumu, savukārt vispārēju teritorijas atļauto un plānoto izmantošanu nosaka pašvaldības teritorijas plānojumā. Tātad, ja atbilstoši teritorijas plānojumam īpašumā pieļaujama apbūve, tad īpašnieks vēršas būvvaldē, kur noskaidro sīkāk, kādas prasības jāievēro.

Ja teritorijā konstatēts bioloģiski vērtīgs zālājs, tas apbūves iespējas neierobežo, ja vien tiek izpildīti iepriekšminētie kritēriji. Taču, lai veicinātu bioloģiski vērtīgo zālāju apsaimniekošanu, ir pieejami dažādi atbalsta veidi, ko administrē Lauku atbalsta dienests, un, ja saimnieks ir brīvprātīgi pieteicies atbalsta maksājumiem “Agrovide un klimats” aktivitātē par bioloģiskās daudzveidības uzturēšanu zālājos, zālāju ir aizliegts pārveidot.