Saskaņā ar Civillikuma 188. panta pirmo daļu pienākums uzturēt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli.

Ja tiek konstatēts, ka vecāki vai vecvecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu, bērnu var atbrīvot no pienākuma uzturēt vecākus vai vecvecākus.

Ja vecāku un bērnu viedoklis šajā jautājumā dalās, strīdus par uzturlīdzekļiem vecākiem vai vecvecākiem izšķir tiesa.

Tā kā vajadzība pēc uzturlīdzekļiem šajā gadījumā ir tēvam, tiesā kā prasītājam būtu jāvēršas viņam. Savukārt bērnam kā atbildētājam ir tiesības pierādīt, ka tēvs nav pildījis pienākumu uzturēt un audzināt bērnu, un lūgt viņu atbrīvot no pienākuma apgādāt tēvu.

Tomēr situācijas izklāsts vedina domāt, ka finansiāla rakstura pretenzijas pret bērniem varētu izvirzīt nevis pats tēvs, bet gan pašvaldības sociālais dienests, jo pašvaldības pienākums ir vajadzības gadījumā nodrošināt personai, kuras reģistrētā pamatdzīvesvieta atrodas pašvaldības administratīvajā teritorijā, iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību. 

Savukārt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteikts, ka pašvaldības pakalpojuma saņēmēja, šai gadījumā pansionāta klienta, vai viņa apgādnieka vai apgādnieku (bērnu) pienākums ir par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem samaksāt.

Tikai tad, ja pašvaldība konstatē, ka klients vai viņa apgādnieks/-i par sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu nespēj samaksāt, pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Piemēram, klients vai viņa apgādnieks atzīstami par nespējīgiem veikt sociālās aprūpes pakalpojumu samaksu, ja klientam vai apgādniekam ir piešķirts trūcīgās personas statuss.

Ja tomēr pašvaldības sociālais dienests, izvērtējot konkrētās lietas materiālus, lemj, ka nav pietiekama pamata apgādnieku (bērnu) atbrīvot no pienākuma segt tēva sociālās aprūpes izmaksas (turklāt pašvaldības kompetencē nav izšķirt civiltiesiskus strīdus starp vecākiem un bērniem), ņemot vērā Ministru kabineta noteikumu Nr. 725 2. un 3. punktā noteikto, ja klients ir atzīts par trūcīgu, apgādnieks vai apgādnieki par saņemto sociālās aprūpes pakalpojumu maksā atbilstoši noslēgtajam trīspusējam līgumam starp klientu, viņa apgādnieku un sociālā pakalpojuma sniedzēju (pansionātu).

Tomēr jāņem vērā, ka pašvaldība nevar izdot administratīvo aktu, ar kuru tā uzliktu par pienākumu personas tuviniekiem noslēgt līgumu par sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas iestādi.

Līdz ar to, ja lieta nonāk tik tālu, vienīgais strīda risinājums ir tiesu darbi, kad sociālās aprūpes iestāde vēršas tiesā, lūdzot piedzīt no atbildētāja vai atbildētājiem jau izveidojušos parādu, kas izriet no klienta un iestādes līgumiskajām attiecībām.

Taču arī šādā gadījumā tiesa atbilstoši Civillikuma 188. panta otrajai daļai var prasību noraidīt, ja konstatē, ka tēvs nav pildījis pienākumu uzturēt un audzināt bērnu.

Ņemot vērā iepriekšminēto, bērniem nebūtu jāapmaksā pansionāts vecākam, kurš nav pildījis savus vecāka pienākumus, taču ļoti iespējams, ka sava taisnība būs jāpierāda tiesā.

Tas nozīmē, ka jau laikus var sagatavot pierādījumus par to, ka tēvs izvairījies pildīt savus Civillikumā noteiktos vecāka pienākumus (pierādījums var būt, piemēram, tiesas spriedums par uzturlīdzekļu piedziņu, kas netika pildīts, izziņa no Uzturlīdzekļu garantiju fonda par uzturlīdzekļu izmaksu no fonda līdzekļiem parādnieka vietā, tāpat iespējams pieaicināt lieciniekus u. c.).

Ja nepieciešams, aicinām konsultēties ar juristu.