Tā kā normatīvajos aktos nav paredzētas tādas tiesības vienam no vecākiem prasīt atskaiti par maksāto uzturlīdzekļu izlietojumu, konkrētu šādu formulējumu arī neatradīsiet.

Savukārt Civillikuma 177. panta ceturtajā daļā atradīsiet definīciju, ko nozīmē bērna aprūpe jeb uzturēšana, kam tad arī tiek prasīti uzturlīdzekļi. Tas nozīmē, ka bērna uzturēšanas izdevumos iekļaujami izdevumi par ēdienu, apģērbu, mājokli, veselības aprūpi, kopšanu (piemēram, higiēnas preču nodrošināšana), izglītību un tam nepieciešamo (arī mācību materiāli, transporta izdevumi utt.), garīgai un fiziskai attīstībai nepieciešamajām aktivitātēm, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam. Tātad šajos izdevumos ietilpst arī interešu izglītības pulciņi, sporta nodarbības utt.

Ņemot vērā, kādas ir aptuvenās izmaksas katrai minētajai izdevumu pozīcijai, tiesu praksē pieņemts uzskatīt, ka, piemēram, uzturlīdzekļi minimālajā apmērā (25% vai 30% no minimālās algas) nodrošina tikai bērna pamatvajadzības.

Vēršam uzmanību – ja bērna likumiskais pārstāvis, piemēram, māte, nerūpējas par bērnu, kā arī bērnam paredzētos uzturlīdzekļus izlieto citiem mērķiem, bērna tēvam ir tiesības vērsties bāriņtiesā ar lūgumu izvērtēt bērna mātes rīcību.

Bāriņtiesu likuma 22. panta pirmā daļa paredz, ka bāriņtiesa lemj par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam, ja vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību.

Iespējams, noderīgu informāciju gūsiet skaidrojumā par uzturlīdzekļiem, kabatas naudu un periodu skolēnu brīvlaikā.