Atbilstoši Darba likuma 149.panta pirmās daļas nosacījumiem: „Ikvienam darbiniekam ir tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Šāds atvaļinājums nedrīkst būt īsāks par četrām kalendāra nedēļām, neskaitot svētku dienas. Personām, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, piešķir vienu mēnesi ilgu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.”

Attiecībā par laiku, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, jānorāda, ka Darba likuma 152.panta pirmā daļa nosaka: „Laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ieskaita laiku, kad darbinieks bijis faktiski nodarbināts pie attiecīgā darba devēja, un laiku, kad darbinieks nav veicis darbu attaisnojošu iemeslu dēļ.” (sīkāk sk. Darba likuma 152.panta nosacījumus). No minētās Darba likuma tiesību normas faktiski izriet, ka darbinieka nostrādātie vai attaisnotajā prombūtnē pavadītie 11 mēneši pēc būtības dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu – četras kalendārās nedēļas. Tātad darba gada ietvaros, piemēram, no 01.01.2012. līdz 31.12.2012. darbiniekam vismaz četras kalendārās nedēļas jāpavada atvaļinājumā (sk. arī Darba likuma 150.panta pirmās daļas nosacījumus).

Vienlaikus jānorāda, ka Darba likuma 149.panta piektā daļa nosaka: „Ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzināšana naudā nav pieļaujama, izņemot gadījumus, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis.”

Saskaņā ar Darba likuma 75.panta devīto daļu: „Par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laiku izmaksājamās samaksas summu aprēķina, dienas vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu skaitu atvaļinājuma laikā.” (sk. arī Darba likuma 75.panta piektās daļas nosacījumus attiecībā pret dienas vidējās izpeļņas aprēķināšanas prasībām).

Diemžēl Darba likumā nav ietvertas tiesību normas, kas nosaka ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzināšanas aprēķināšanas precīzu kārtību jeb aprēķināšanas formulu. Līdz ar to turpmāk izklāstītais viedoklis vērtējams vispārēji. Proti, piemērojot analoģiju un sistēmisko tiesību normas interpretācijas metodi, t.sk. pēc tiesību normas jēgas un mērķa, no Darba likuma tiesību normām secināms, ka minētajam aprēķinam varētu piemērot šādu kārtību.

Pieņemsim, ka darba gada ietvaros ikgadējais apmaksātais atvaļinājums ir 4 kalendārās nedēļas jeb 28 dienas, no kurām, piemēram, pie normāla darba laika jāapmaksā 20 darba dienas (piecu dienu darba nedēļa), kas nozīmē, ka viens nostrādātais mēnesis pēc būtības dod tiesības uz 1,82 apmaksāto atvaļinājuma dienu (koeficients), kas izriet no šādiem aprēķiniem 20 darba apmaksātās darba dienas dalīt ar 11 nodarbinātības mēnešiem, jo 12 mēnesis jeb 4 kalendārās nedēļas (kalendārā gadā ietvaros ir februāris) ir darbinieka atvaļinājuma laiks. Ko pēc būtības nevajadzētu ieskaitīt laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu līdzīgi kā pie vidējās izpeļņas aprēķināšanas (vidējo izpeļņu neskaita no vidējās izpeļņas). 

Tādējādi konkrētajā gadījumā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzināšanas apmērs varētu sastādīt apmēram Ls 109,2 (3 mēneši reiz koeficients 1,82) ar nosacījumu, ka darbiniekam bija nolīgts normālais darba laiks ar piecu darba dienu nedēļu, un pieņemot, ka dienas vidējā izpeļņa ir Ls 20 (Ls 400/20 darba dienām, jo nav precīzākas informācijas).