Katrs iesniegums tiek izvērtēts individuāli. Īslaicīgās aizturēšanas izolatorā personu ievieto tikai gadījumos, kas minēti Kriminālprocesa likuma 264. pantā.

Pirmkārt, personu var aizturēt tikai tad, ja ir pamats pieņēmumam par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, par kuru var piemērot brīvības atņemšanas sodu, un ja pastāv kāds no šādiem nosacījumiem:

• persona pārsteigta tieši noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī, tūlīt pēc tam vai arī bēgot no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietas;
• uz personu kā noziedzīga nodarījuma izdarītāju norāda cietušais vai cita persona, kura redzējusi notikumu vai citādā veidā tieši ieguvusi šādu informāciju;
• pie personas pašas vai tās lietošanā esošajās telpās vai citos objektos atrastas acīmredzamas noziedzīga nodarījuma izdarīšanas pēdas;
• noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietā atrastas šīs personas atstātas pēdas.

Otrkārt, ja pastāv aizturēšanas nosacījumi, bet par izdarīto noziedzīgo nodarījumu nevar piemērot brīvības atņemšanas sodu, personu var aizturēt, ja ir ticams pamats uzskatīt, ka nevarēs nodrošināt tās ierašanos pēc procesa virzītāja uzaicinājuma, jo:

• persona atsakās sniegt ziņas par savu identitāti un tās identitāte nav noskaidrota;
• personai nav noteiktas dzīvesvietas un darbavietas;
• personai nav pastāvīgas dzīvesvietas Latvijā un tā var mēģināt izbraukt no valsts.

Treškārt, ja ir pamats uzskatīt, ka izdarīts smags vai sevišķi smags noziegums, var aizturēt arī personu, kura klaiņo un slapstās nozieguma izdarīšanas vietā vai tās apkārtnē un kurai nav noteiktas dzīvesvietas un darbavietas, ja vien ir pamats pieņēmumam par tās saistību ar izdarīto noziegumu.

Turklāt, ievērojot minētā panta nosacījumus, vienā kriminālprocesā personu drīkst aizturēt tikai vienu reizi.

Kā skaidro Valsts policijas pārstāve, ir situācijas, kad aizdomās turētie netiek ievietoti izolatorā, bet tas nenozīmē, ka nenotiek izmeklēšana.