Ministrs atzinīgi novērtēja VPR pašvaldību spēju vienoties par kopīgām prioritātēm uzņēmējdarbības un ceļu infrastruktūras attīstībā, atzīstot reģiona izstrādāto investīciju kartējumu par veiksmīgu piemēru reģionālās plānošanas procesam valstī.
Diskusijas centrā bija nākamais ES daudzgadu budžets, kura kopējais plānotais apjoms Latvijai ir 9,3 miljardi eiro. Ministrs vērsa uzmanību uz izmaiņām ES fondu politikas pieejā, kas turpmāk dalībvalstīm sniegs plašākas iespējas pašām noteikt investīciju apjomu starp dažādām politikām, vienlaikus prasot augstāku nacionālā līmeņa atbildību un precizitāti stratēģiskajā plānošanā.
VPR pārstāvji uzsvēra, ka, plānojot valsts partnerības dokumentus, ir būtiski tajos iestrādāt skaidru reģionālo komponenti, lai investīcijas maksimāli atbilstu vietējās ekonomikas vajadzībām. Šajā kontekstā Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ir izstrādājusi ieceri par teritoriju noturības stiprināšanu Latvijas reģionālās politikas ietvaros, paredzot mērķtiecīgu atbalstu 1,8 miljardu eiro apmērā.
Pašvaldību pārstāvji akcentēja, ka attīstības prioritātes jau ir definētas vietēja līmeņa plānošanas dokumentos, tomēr to efektīvu īstenošanu kavē pārāk stingri un brīžiem situācijai neatbilstoši projektu sasniedzamie rādītāji. Īpaši tas attiecas uz obligātu prasību pēc jaunradītu darbavietu skaita – darbaspēka nepietiekamība reģionos ir būtisks izaicinājums, ko atzina arī ministrs. Tāpēc pašvaldības aicināja ministriju pārskatīt vērtēšanas kritērijus, lielāku uzsvaru liekot uz tehnoloģisko progresu un modernizāciju, kas ļauj paaugstināt uzņēmumu efektivitāti.
Līdzīga nepieciešamība pēc elastības attiecas ne tikai uz uzņēmējdarbības atbalstu, bet arī uz investīciju praktisko pielietojumu pašvaldību pakalpojumos. Kā piemērs tika minēta elektroautobusu programma, kurā stingrie ierobežojumi liedz šos transportlīdzekļus izmantot pilnam pašvaldības funkciju klāstam. Tas samazina investīciju faktisko atdevi un ierobežo pašvaldību operatīvo darbību, jo tehniku nav iespējams pielāgot mainīgajām vietējām vajadzībām. Šādas situācijas vēlreiz apliecina, cik būtiski ir nacionālā līmeņa regulējumu salāgot ar reģionu reālo situāciju un pašvaldību specifiskajiem uzdevumiem.
Plašas diskusijas izvērtās par Austrumu pierobežas stiprināšanas stratēģiju. Attīstības padome vērsa ministra uzmanību uz to, ka līdzšinējais "pierobežas" definējums ir pārāk šaurs un neatbilst funkcionālajai realitātei. Padome uzsvēra, ka drošības stiprināšana nav tikai fiziska robežas apsardzība, bet gan visas pierobežas joslas sociālekonomiskā noturība. Tika norādīts, ka finansējuma sadalē jāizmanto objektīvi kritēriji, kas ņem vērā gan iedzīvotāju blīvumu, gan pakalpojumu pieejamību, lai novērstu tālāku teritoriju iztukšošanos. VPR aicināja ministriju nodrošināt, ka pierobežas pašvaldībām paredzētais atbalsts ir mērķtiecīgs un elastīgs, ļaujot investēt tieši tajā infrastruktūrā, kas konkrētajā apkaimē ir kritiski svarīga drošības un iedzīvotāju palikšanas veicināšanai.
Lai kāpinātu reģionu kapacitāti, padome aicināja virzīties uz pilnvērtīgu reģionālās pārvaldības modeli. Tas paredzētu konkrētu valsts pārvaldes funkciju nodošanu reģionu pārziņā, kā piemēru minot sabiedriskā transporta maršrutu tīkla un kustības plānošanu, kas ļautu pakalpojumu daudz precīzāk pielāgot iedzīvotāju reālajām vajadzībām.
Tāpat Vidzemes pašvaldību pārstāvji uzsvēra nepieciešamību nostiprināt plānošanas reģionu lomu investīciju plānošanā un uzraudzībā, piešķirot tiem saistošas saskaņojuma tiesības valsts investīciju programmu izstrādē. Tas nodrošinātu, ka nacionālā līmeņa finansējums tiek mērķtiecīgi salāgots ar reģiona attīstības prioritātēm.
Sarunu noslēgumā puses vienojās, ka sekmīgas reģionālās attīstības pamatā ir savstarpēja uzticēšanās un administratīvo procesu vienkāršošana, mazinot birokrātiskos šķēršļus pašvaldību ieceru īstenošanai.
