Ādolfs dzimis Smiltenē, bet viņa dzīves ceļš vēlāk veda uz Rīgu, kur 1948. gadā viņš absolvējis Dzelzceļnieku skolu. Pēc tās sekoja obligātais darbs – četrus gadus viņš strādāja par palīgu Lokomotīves depo Valmierā. Vēlāk Ādolfs tika iesaukts dienestā, bet pēc tā pabeigšanas 1955. gada 15. septembrī atgriezās pie vecākiem Apē. Tieši tur liktenis savija viņa dzīvi ar Ilgu.
Ilgas dzimtā puse ir Dzērbene. Skološanās viņu aizveda uz Rīgu, kur pēc tam viņa strādāja Latvijas Valsts izdevniecībā par tehnisko redaktori un aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē. Vēlāk, lai stiprinātu lauku vidi, Ilga tika norīkota darbā uz Api. Tā sagadījās, ka viņa apmetās tajā pašā mājā, kur dzīvoja Ādolfa vecāki. Dzīvojot vienā mājā, jauniešu ceļi neizbēgami krustojās.
Kopīgi pavadītais laiks darīja savu – vakaros spēlēta zolīte, notika Ādolfa organizētas sporta nodarbības, slēpošanas sacensības, kopā pavadīts daudz sirsnīgu brīžu. Pamazām draudzība pārtapa mīlestībā.
1956. gada 28. janvārī abi salaulājās. Kāzās piedalījās apmēram 30 viesu. Pāris labi atceras skarbo ziemu – sals sasniedza pat –40 grādus, lai gan sniega tajā gadā bijis pārsteidzoši maz.
Attēlā: Ādolfs un Ilga kāzu dienā 1956. gadā.
FOTO no personīgā arhīva.
Pavasarī jaunā ģimene tika norīkota uz Gaujienu, vēlāk – uz Vecpiebalgu un tad uz Valku. Ilga Rīgā bija apguvusi burtlices profesiju 2. poligrāfijas mākslas arodu skolā, tāpēc Valkas tipogrāfijā viņa varēja strādāt savā arodā. Kad Valkas tipogrāfiju apvienoja ar Valmieras tipogrāfiju, Dišleru ģimeni dzīves ceļš atveda uz Valmieru. Ģimenei 1961. gadā piešķīra dzīvokli Valmierā. Ilgu uzaicināja strādāt Valmieras tipogrāfijā par vadītāju, bet pēc nedaudz vairāk nekā diviem gadiem viņa atgriezās burtlices darbā, ko ar mīlestību veica līdz pat pensijai. Ādolfs Valmierā veica metinātāja darbu vadītāju iecirknī, kā pamatjoma bija veikalu būvniecība – pēc kara Valmiera bija smagi izpostīta un bija jāceļ no jauna. Vēlāk, kad dzelzceļa pārvalde meklēja jaunus darbiniekus, viņš pieteicās mašīnista darbam un šajā profesijā nostrādāja līdz pensijai.
1956. gadā piedzima dēls Guntis, bet 1959. gadā – meitiņa Līga. Abi ar siltumu atceras šo laiku kā īpaši skaistu un piepildītu. Ar bērniem daudz ceļots – braukts ekskursijās, laivu braucienos, apskatīti kalni un Melnās jūras piekraste. Kopīgi svinētas dzimšanas un vārda dienas, saulgrieži un citi svētki.
Ilga pēc darba tipogrāfijā vēl jutās gana rosīga, tāpēc vēl septiņus gadus nostrādāja arī Valmieras autoostā par kasieri. Šo laiku viņa atceras ar prieku – darbs deva iespēju iepazīt dažādus maršrutus un satikt daudz interesantu cilvēku.
Dzīve nav bijusi tikai gaiša – pirms 11 gadiem ģimeni skāra smags zaudējums, aizsaulē aizgāja dēls Guntis. Tomēr mīlestība un savstarpējais atbalsts palīdzēja pārvarēt arī sāpīgākos brīžus.
Šodien Ādolfs un Ilga lepojas ar trim mazbērniem un astoņiem mazmazbērniem. Ikdiena paiet mierīgi, divatā. Abi sevi dēvē par “agriem putniņiem”, jo dienu sāk jau ap pulksten sešiem no rīta. Abi ar rūpību iekopa arī dārziņu “Līčos”, kur netrūka ne daiļdārza skaistuma, ne ražas ģimenes galdam, bet vairs tam nepietiek spēka. Ilgai grāmatas visu mūžu bijušas sirdslieta, bet Ādolfa aizraušanās bija teātra spēlēšana. Viņi atzīst, ka ilgās un saticīgās laulības pamatā ir godīgums, kopīga lēmumu pieņemšana un prasme sadzirdēt vienam otru. Strīdi bijuši, taču ilgi dusmoties viens uz otru nav spējuši.
Savā Briljanta kāzu gadā Ādolfs un Ilga jaunajām ģimenēm novēl ticēt, uzticēties, būt patiesiem un sargāt vienam otru ikdienas sīkumos un lielos dzīves notikumos.
Sirsnīgi sveicam Briljanta pāri šajā nozīmīgajā dzīves jubilejā, vēlot vēl daudz mierpilnu rītu, siltu vakaru, veselības un mīlestības, kas arī turpmāk tur kopā un iedvesmo! Lai Jūsu mīlestība turpina mirdzēt kā briljants – tīra, stipra un nenovērtējama.
