Projām no Latvijas
Pirmo reizi projām no Latvijas Rūta devās jau jaunībā. Tieši viņas vērība palīdzēja atklāt plašu krāpšanas shēmu nekustamā īpašuma darījumos. Viņa atceras, kā pēc ilgām pārdomām izlēma vērsties policijā, riskējot kļūt par liecinieci lietā. Policijā viņai pateica: "Jūs esat pirmais cilvēks divdesmit gadu laikā, kurš atnācis pirms pats kļūst par upuri" – līdz šim šādās lietās cilvēki parasti vērsās tikai tad, kad noziegums jau bija noticis. Šī pieredze nostiprināja pārliecību, ka nedrīkst samierināties ar netaisnību un ka ikvienam cilvēkam ir iespēja kaut ko mainīt.
Pēc šīs pieredzes Rūta nolēma doties uz Vāciju, kur jau dzīvoja viņas mamma, lai dotu bērnam iespēju augt drošākā un sakārtotākā vidē. Rūta atceras, ka Vācijā bija "vieglāk elpot" – sabiedrībā valdīja lielāka savstarpēja cieņa, iestādēs strādājošie uzklausīja, arī māmiņu tiesības un darba likumi tika ievēroti daudz stingrāk nekā Latvijā. Tomēr Rūta atzīst, ka dzīvot ārzemēs vienai ar bērnu un bez plaša atbalsta tīkla brīžiem bija pārbaudījums: "Tur jutos drošāk, bet ļoti trūka savējo, kas var palīdzēt ar bērnu pieskatīšanu un ikdienas darbos."
Darba vide Latvijā un vēlme pēc pārmaiņām
Atgriežoties Latvijā, Rūta cerēja atrast savu vietu darba tirgū, taču saskārās ar realitāti, kurā joprojām valdīja necieņa pret darbiniekiem un tika pieļauta personisko robežu pārkāpšana. Strādājot viesmīlības jomā, viņai nereti nācās saskarties ar seksuāla rakstura izteikumiem pret sevi un kolēģēm, aizskarošiem komentāriem un gadījumiem, kad darbinieku tiesības netika ievērotas. "Latvijā joprojām valdīja pārliecība, ka 'klientam vienmēr taisnība', kas bija pilnīgs pretstats Vācijai, kur visi cilvēki ir vienādi – vai tā ir viesmīle vai apmeklētājs. Rupjiem viesiem tika lūgts iet prom, bet Latvijā bieži vien šādas situācijas tika attaisnotas ar vienkāršu 'tā pie mums ir pieņemts'," stāsta Rūta.
Piemēram, bijuši gadījumi, kad darba devējs uzskatījis par normu klienta vēlmi uzsist pa dibenu un iemest ar glāzi. "Šādu situāciju piedzīvoja mana kolēģe, bet priekšniecība to uzskatīja par daļu no darba pienākumiem," atklāj Rūta. Viņa bieži aizstāvējusi tās sievietes, kuras pašas klusēja un necīnījās par sevi. Tas gan nereti pašai maksāja darbu. "Tas nav viegli, bet šķita, ka man tas jādara – jāaizstāv tie cilvēki, kuri paši baidās," viņa atzīst. Protams, situācija mainījās, kad Rūta, pateicoties studijām bakalaura programmā Kultūras vadība, uzsāka darbu domē. "Valsts iestādēs tomēr likumu ievērošana ir stingra. Bet cilvēka cienīgu attieksmi ir pelnījuši visi cilvēki – arī viesmīles, pārdevējas un sētnieki," uzsver Rūta.
Studijas Anglijā un profesionālā izaugsme
Kad vīrs ierosināja domāt par aizbraukšanu no Latvijas, Rūta daudziem par pārsteigumu piekrita. Par valsti gan nebija vienota ideja – (bijušā) vīra ģimene dzīvo Zviedrijā, Rūtas – Anglijā. Beigās tika lemts par labu Anglijai. Lai gan Rūtai pašai darba situācija bija ļoti stabila un laba, jo kopš atgriešanās Latvijā bija pagājuši 5 gadi, kopējā situācija valstī šķita iestagnējusi. Vīra ietekmē radās lielāka neapmierinātība ar valstiskām lietām. Cilvēku nevēlēšanās uzlabot starppersonu attiecības sabiedrībā, savstarpējās cieņas trūkums un vienaldzība šķita nogurdinoša. Rūta tagad saka, ka bija ļoti jauna un nezināja, kā varētu kaut ko darīt lietas labā – kā palīdzēt citiem, jo pašai jau viss gāja uz augšu. Aizbraukšana tad šķita risinājums.
Kā atzīst Rūta, sākums Anglijā bijis nedaudz izaicinošs, jo vajadzēja pierast pie visa jaunā – cilvēkiem, vietām, valodas, jaunas izglītības sistēmas. "Darbu atradu ātri – pāris dienās. Sākumā strādāju bārā par bārmeni, jo bija tāda pieredze, bet tad vēl piestrādāju solārijā, un drīz apguvu valodu. Jau pēc pāris mēnešiem Anglijā ieguvu darbu kā maiņas vecākā interesantā uzņēmumā, kas bija kafejnīca un modes preču veikals dienas laikā, bārs ar dzīvo mūziku nedēļas nogalēs, un manā darbības laikā tur izveidoja arī restorānu," atklāj Rūta un piebilst: "Jau pēc diviem mēnešiem biju ģenerālmenedžere, jo strādāju cītīgi un daudz, esmu darbaholiķe. Bija savi izaicinājumi, bet tas ir normāli tādam darbam. Lielākais izaicinājums bija auto – bija bail braukt pretēji nekā Latvijā, bet, kad jau bija auto, pieradu ātri, un tas ļoti atviegloja ikdienu."
Kad sākās Covid-19 pandēmija, Rūta Anglijā jau bija nodzīvojusi divus gadus. Pēc pusgada dīkstāves uzņēmumā viņa, tāpat kā daudzi citi, tika atlaista no darba. Tas gan esot bijis lieliski, jo valsts maksājusi par dīkstāvi, un tas devis vienreizēju iespēju iestāties universitātē un piepildīt sapni par tiesu psiholoģijas studijām.
Rūta atzīst, ka studiju process bijis izaicinošs: "Liela konkurence, augstas prasības akadēmiskajai angļu valodai un spēja saplānot laiku starp lekcijām un rūpēm par bērniem. Nebija viegli, bet ļoti aizraujoši. Tikai neatlaidība un stingrs dienas režīms ļāva sasniegt rezultātu – es absolvēju universitāti ar first class vērtējumu, kas bija pa spēkam tikai dažiem kursabiedriem."
Studiju laikā Rūtu iekļāva studentu grupā, kuriem bija iespēja tikt uz sarunām ar Apvienotās Karalistes Slepeno izlūkošanas dienestu MI6 un Drošības dienestu MI5. Sarunas gan bijušas attālināti – tiešsaistē, jo slepeno dienestu darbinieku sejas netika atklātas. Šie dienesti rūpējas par valsts drošību, un šāds uzaicinājums bija liels pagodinājums, tomēr Rūta skaidri apzinājās – šāds darbs nozīmētu lielu upuri ģimenei, tāpēc izvēlējās šo ceļu neiet. Rūta saka, ka par šo daudzi brīnās: "It kā tas būtu kaut kas īpaši slepens, bet, kamēr tur nestrādā, tur nav nekā slepena – atverot dienestu mājas lapas, var pieteikties darbam par spiegu. Vai pieņems, tas jau cits jautājums. Taču amatu tur ir daudz, ne visi tur ir spiegi." Rūtai šis piedāvājums bijis kā mazs "ķeksītis", ko atzīmēt, īstenojot vēl vienu bērnības sapni, kurš tomēr šķita labāks, paliekot vienkārši kā sapnis. Tā vietā Rūta uzsāka mācības policijā ar domu pēc studijām strādāt antiterorisma vienībā par izmeklētāju vai datu analītiķi, kas jau iepatikās mācību laikā.
Tieši Anglijas laikā izkristalizējās arī Rūtas interese par "true crime"* žanru – patieso noziegumu izpēti. Viņa ne tikai studēja šo tēmu akadēmiski, bet arī sāka stāstīt sabiedrībai, kāpēc cilvēkiem interesē šokējoši stāsti un cik svarīgi ir saprast, kā sevi pasargāt un cik neticami daudz sliktu un ļaunu lietu notiek pasaulē. "Tas nav tikai par kriminālajiem stāstiem – cilvēkiem vienkārši ir nepieciešams izprast, kas notiek ar cilvēku, kurš izvēlas pārkāpt likumu," viņa skaidro.
Šobrīd Rūta vada lekcijas dažādām auditorijām – studentiem, tiesu sistēmas darbiniekiem, kā arī uzstājas pašvaldībās, bibliotēkās un kultūras centros. Viņas lekcijās ir arī humors, kas palīdz vieglāk runāt par sarežģītām dzīves situācijām, taču nekad nav vērsts pret upuriem. Rūta bieži runā par to, kā sabiedrībā tiek atspoguļoti noziegumi, kāpēc daļa cilvēku kļūst par upuriem, bet citi nē, un kā sabiedrība kopumā var rūpēties par savu drošību un palīdzēt tiem, kas paši sev nevar palīdzēt.
Svarīga ir arī Rūtas aktivitāte sociālajos tīklos. Viņas Instagram kontam @wannabe_forensic_mom seko cilvēki, kuri vēlas uzzināt vairāk par psiholoģiju, drošību un to, kā pasargāt sevi attiecībās un ikdienā. Šī aktivitāte palīdzējusi arī Latvijā būt pamanītai profesionālajā vidē – latviski par kriminoloģiju un tiesu psiholoģiju runā nedaudzi, un šādā veidā viņa sasniedz arī tos, kuri nelasa akadēmiskus rakstus vai nepiedalās klātienes pasākumos.
Atgriešanās Latvijā
Lēmums atgriezties Latvijā bijis pēkšņs, bet doma par braukšanu prom no Anglijas bijusi jau gandrīz no pirmās dienas – uzreiz bijis skaidrs, ka viņi tur nav uz mūžu. Izšķirošais brīdis bija ģimenes viesošanās Latvijā, kad vecākā meita sacīja, ka mazajai māsai vajadzētu piedzīvot "īstu bērnību" Latvijā.
Rūta saka: "Anglijā bijām jau ļoti labi iejutušās vietējā sabiedrībā un īpaši nemeklējām pasākumus, kas ir tikai latviešiem, jo mūsu ģimenes pārliecība ir, ka citā valstī dzīvojot, jāciena vietējā kultūra un sabiedriskie procesi. Taču Anglijā bērni ir daudz ierobežotāki, nav tik daudz aktivitāšu – ja ir, tad vai nu neadekvāti dārgas, vai nekvalitatīvas un nenopietnas. Bija lietas, kas no Latvijas ļoti pietrūka, piemēram, kultūras dzīve."
Rūta atzīst, ka atgriešanās plānošana nebija viegla – joprojām trūkst skaidras un ērtas kārtības remigrantu bērnu iekļaušanai izglītībā un sabiedrībā, īpaši, ja ģimene vēl nav paspējusi deklarēt dzīvesvietu vai saņemt dokumentu par izglītības atzīšanu. "Cilvēki tiek aicināti atpakaļ, bet nav procedūras – piemēram, ka bērnam tiek rezervēta vieta skolā, pat ja nav vēl pieraksta Latvijā, nav iespējas noīrēt dzīvokli," atzīst Rūta. Viņai pašai tas gan īsti nesagādāja problēmas, jo kontakti Latvijā nebija pazuduši un visu izdevās sakārtot ātri un veiksmīgi. "Tos, kuriem Latvijā pieredze mazāka, šie daudzie šķēršļi salauž, un viņi pārdomā atgriešanos vēl pirms ir atgriezušies."
Rūta uzsver, ka tieši skaidrs plāns un finansiāla piesardzība palīdzēja ērti un mierīgi pārdzīvot pārejas periodu, kad visi jautājumi vēl nebija atrisināti. "Atpakaļceļš bija ļoti labi izplānots, un jau zināju, kur un ko meklēt. Rēķinājos ar papildu sarežģījumiem un sagatavoju drošības spilvenu, lai vismaz pusgadu varu dzīvot vispār nestrādājot, ja nu tāda situācija rastos."
Atgriežoties Rūta izteikti izjuta, ka daži profesionāļi nav sagatavoti remigrantu bērniem. Piemēram, daži logopēdi neizprot, kā attīstās un mainās bērna valoda, ja pirms tam izglītība iegūta svešvalodā, un tas sagādāja nepatīkamas situācijas. Arī šajā situācijā viņai palīdzējusi izglītība, zināšanas un spēja pastāvēt par savu bērnu. Pretstats ir Anglija, kur remigrantu bērnu atbalsta programmas ir ļoti labi izstrādātas.
Darbs un dzīve Latvijā pēc atgriešanās
Tieši aktivitāte sociālajos medijos, jaunā izglītība un uzkrātā profesionālā pieredze kļuva par tiltu atpakaļ uz Latvijas darba vidi. Rūtas radītais saturs latviešu valodā izcēlās – viņu uzaicināja strādāt gan augstskolā, gan kā vieslektorei dažādās iestādēs, vēlāk arī Rīgas Tehniskajā universitātē kā zinātnisko asistentu, kā arī mācīt angļu valodu skolā. Nu jau viņa strādā arī Rīgas Stradiņa universitātē, kur ir viena no divām docētājām Juridiskās psiholoģijas ievadkursā.
Rūtai lekciju vadīšana kļuvusi par nozīmīgu dzīves daļu – viņa pati atzīst, ka vēlējusies lauzt klusēšanu sabiedrībā par sarežģītām un neērtām tēmām. Tieši reālā dzīves pieredze, kad pazīstami cilvēki ir cietuši no vardarbības un mentālās veselības problēmām, mudinājusi sākt runāt par psiholoģiju, noziegumu mehānismiem un to, cik svarīgi ir izprast gan sevi, gan citus. "Daudz kas sabiedrībā paliek neizrunāts – par bailēm, pāridarījumiem, robežām. Man gribas iedrošināt runāt atklāti, lai cilvēki saprastu, kā aizsargāt sevi un palīdzēt citiem," uzsver Rūta. Viņasprāt, zināšanas un atklāta saruna var palīdzēt gan pieaugušajiem, gan jauniešiem būt drošākiem un stiprākiem ikdienā. Izglītība un zināšanas ir ieguldījums labākā un drošākā dzīvē.
Rūtas lekcijās svarīga ir izpratne par to, ka cilvēks lielākoties nepiedzimst ne labs, ne ļauns – katru veido vide, ģimene, kultūra, un nereti liktenīgus lēmumus pieņem pavisam parasti cilvēki. Viņa uzskata, ka svarīgi ir runāt par pārkāpumiem, neklusēt, jo "valsti mīl tie, kas nebaidās norādīt uz problēmām, nevis izliekas, ka viss ir kārtībā". Šādu attieksmi viņa cenšas nodot savām meitām un klausītājiem – runāt par netaisnību, meklēt risinājumus un aktīvi piedalīties kopienas dzīvē.
Runājot ar remigrantiem un diasporas pārstāvjiem, Rūta uzsver – nevajag idealizēt ne Latviju, ne ārzemes. Abās pusēs ir savi izaicinājumi un priekšrocības, taču pieredze, kas gūta citur, ir vērtīga tikai tad, ja pēc tam to izmanto. Viņa mudina ģimenes plānot atgriešanos laikus – sakārtot dokumentus, izvērtēt iespējamos ienākumus, aprunāties ar speciālistiem par izglītības atzīšanu un darba iespējām. Tas neatceļ grūtības, bet palīdz tām sagatavoties. Tikpat svarīgi ir atjaunot attiecības Latvijā – ar ģimeni, draugiem, profesionālo vidi un kopienu, kurā justies piederīgiem.
Rūtas pašas meitām tagad ir gan ārvalstu pieredze, gan stipra saikne ar Latviju. Viņa cer, ka šī kombinācija palīdzēs viņām pieņemt savus lēmumus apzināti – zinot, kā ir citur, bet saprotot, kāpēc ir vērts rūpēties par vietu, ko sauc par mājām. Un noteikti – braukšana prom ir lieliska pieredze, kuru Rūta iesaka ikvienam, kuram ir tāda iespēja. Rūta atzīst, ka nekad nedzīvotu tā, kā tagad, ja nebūtu aizbraukusi projām. Lai Latvija augtu, mums ir jāmācās no pasaules – tikai jāzina, ko no visa redzētā un piedzīvotā paņemt sev, kas lai paliek tur, kur ir.
Par projektu
Funkciju “Diasporas likuma normu īstenošana (Atbalsta pasākums remigrācijas veicināšanai “Reģionālās remigrācijas koordinators”)” realizē Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un
Vidzemes plānošanas reģions.
Latvijas piecos plānošanas reģionos izveidots koordinatoru tīkls. Koordinatoru galvenais uzdevums ir sagatavot personalizētu informācijas piedāvājumu atbilstoši potenciālā remigranta interesēm, kā arī palīdzēt atgriezties Latvijā pēc ilgstošas prombūtnes, iesaistīties vietējā sabiedrībā un darba tirgū. Plašāka informācija remigrācijas koordinatora darbu pieejama Vidzemes plānošanas reģiona tīmekļa vietnē: https://www.vidzeme.lv/darbibas-jomas/remigracija.
* "True crime" jeb "patieso noziegumu" žanrs ir dokumentāls vai pusdokumentāls stāstījums par reāliem noziegumiem, to izmeklēšanu un cilvēkiem, kas tajos iesaistīti. Šajā žanrā tiek aprakstītas un analizētas īstas krimināllietas, noziedznieku motīvi un upuru pieredze. "True crime" stāsti sastopami grāmatās, raidierakstos, filmās, seriālos vai lekcijās, un to mērķis ir palīdzēt saprast, kāpēc notiek noziegumi un kā sabiedrība var sevi pasargāt.
