Par nenovērtējamu ieguldījumu, lai Valmiera kļūtu par modernu Ziemeļvidzemes kultūras centru, par veiksmīgu Valmieras teātra mākslinieciskās stratēģijas un repertuārpolitikas virzīšanu, kas jau vairākas sezonas Latvijas teātra gada balvā “Spēlmaņu nakts” Valmieras teātri padara par līderi balvu nominācijās, par nozīmīgu iesaisti laikmetīgās mākslas telpas “Kurtuve” tapšanā, par mērķtiecīgu un nenogurstošu rīcību, lai Valmieras teātra vēsturiskās ēkas atjaunošana norisinātos mūsdienu dizainam, estētikai un arī drošības standartiem atbilstoši, 17. novembrī apbalvojumu “Valmieras novada Goda pilsonis” saņēma Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena.
“Bērnība pavadīta mazā ciematiņā, skaidrs, ka, lasot par aktieriem, skatoties kino, mēģinot tikt uz izrādēm, teātris bija viena no sapņu vietām, kur gribētu strādāt. Kādā brīdī bija arī doma par ārsta profesiju, arī par astronautu. Mamma bija zootehniķis, tētis – inženieris, viņi mūs, visas trīs māsas, ļoti virzīja studēt augstskolās, interesējāmies par kultūru, cik vien tas bija iespējams. Skolas laikā gribēju kļūt par arhitekti, pat mākslas skolā mācījos, lai varētu studēt šajā virzienā. Tagad, strādājot teātrī, varu būt viss iepriekš minētais – kādā brīdī jābūt ārstam, kādā ir tāda sajūta, ka esi astronauts, saistībā ar teātra pārbūvi un “Kurtuves” tapšanu bija jāiedziļinās būvniecības procesos un jāstrādā kopā ar arhitektiem,” stāsta Evita Ašeradena. Plāni par studijām arhitektūrā mainījās, iepazīstoties ar tagadējo teātra zinātnieci, kritiķi un rakstnieci Ievu Struku. “Aizgāju viņai līdzi pie Silvijas Radzobes uz slaveno pirmo teātra kritiķu kursu, un tā tas sākās. Tas, ka man ir spēcīgas zemnieku saknes un lauku gēns, droši vien kaut kādā mērā palīdzēja gan izturēt studiju slodzi, gan tagad, darot šādu darbu. Manuprāt, laba kombinācija beigās sanāca.”
Vienpadsmit gadu diendienā mērojot ceļu Rīga–Valmiera–Rīga, jo, apprecoties viņa no Valmieras pārcēlās dzīvot uz Rīgu, esot mamma diviem bērniem un vadot teātri, Evita stāsta, ka rakstniecībai atliek maz laika. “Lielākoties rakstu naktīs vai sapņos.” Taču paveikts ir padaudz, sarakstītais labi novērtēts, un joprojām ir piedāvājumi gan scenāriju rakstīšanai, gan pētniecībai. “Rakstīt sāku, pabeidzot studijas, rakstu joprojām. Visas lugas ir iestudētas gan amatierteātros, gan profesionālajos, ir saņemtas balvas, pat “Spēlmaņu nakts” balvas. Iznācis stāstu krājums. Ir arī diezgan daudz pētniecības rakstu un grāmatu. Arī no šādas puses skatoties, ceļš līdz Valmieras teātrim bijis likumsakarīgs – gan rakstniecības puse, gan praktiskā. Nākot no laukiem, ir kaut kā saprotamāk, kā vērtēt mazu pilsētu un mazas pilsētas varēšanu, nozīmību un spēku.”
Salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu Rīgā un iespējām vai lielpilsētām ārvalstīs, tam, ka Valmiera uzskatāma kā maza pilsēta, ir gan savi plusi, gan mīnusi. “Šeit nav daudz kultūras iestāžu vai izklaides iespēju, kā tas ir lielajās pilsētās, kafejnīcas un citas vietas, kas ir atvērtas vakaros, ieskaitot. Bet ir iespējas sportot, baudīt dabu. Tādā ziņā, strādājot teātrī, var veltīties vienam mērķim. To esmu dzirdējusi arī no viesmāksliniekiem – viņi to novērtē, ka var pilnībā nodoties darbam. Jāsaka, ka teātris pilsētai dod arī jaunus iedzīvotājus. Man tā ir liela laime, ja kāds no jaunajiem aktieriem pāros vai pa vienam nopērk Valmierā dzīvesvietu vai īrē to ilgtermiņā. Teātrim ir jauna ēka, kur daudz domāts par labbūtību, Valmieras dabas vide, domāju, arī ietekmē radošo gaisotni. Es pat teiktu, ka šobrīd Valmierā ir visradošākais un spēcīgākais aktieru sastāvs dažādās paaudzēs Latvijā. Jūtam, ka arī skatītāji novērtē aktieru atvērtību, spēku, varēšanu, mešanos darbā ar pilnu jaudu.” Runājot par mīnusiem, Evita stāsta, ka teātrim pietrūkst uzmanības, ko var dot liela pilsēta, kur viss ir tuvāk sasniedzams. “Mums ir jāpierāda, ka ir vērts atbraukt 100 kilometrus no Rīgas vai citas pilsētas, ir bijis arī tā, ka neesam vienā vai otrā nominācijā tikai tāpēc, ka kādas balvas žūrija nav līdz Valmierai atbraukusi.”
Taču Valmieras teātra direktore uzsver, ka lielās pilsētās nebūtu bijis iespējams realizēt daudz tādu ideju, kas paveikts Valmierā. “Es domāju, ka “Kurtuve” nekur citur nebūtu iespējama. No sirds pateicos Ritai Jemšikai, kurai “Kurtuve” bija pēdējais projekts, un viņas komandai! Atceros, kā kopā sēdējām Jāņa Baika kabinetā, tas šķita neticami paveikt ko tādu tik īsā laikā, bet visi metās iekšā ar milzīgu degsmi. Tādu māju, tādā arhitektūrā radīt divarpus mēnešos ir absolūts rekords. Mana nepiekāpšanās, arī bezizeja, apsolījumi, kas neļāva atkāpties, – tas ir neticami, paskatoties bildes, kā tur bija. Pēdējais posms bija kā tāds pasaules radīšanas brīdis – noslēguma darbi tika veikti septiņās, astoņās dienas. Grīdas betonu ielēja un izlīdzināja, šķiet, 12. decembrī, 21. decembrī bija jau pirmais koncerts jau gandrīz gatavā interjerā.”
Arī Valmieras teātra pārbūve bija izaicinājums. “Lai gan visi ļoti gaidījām atgriešanos mājos un trīs gadi šķita ilgs laiks, patiesībā tādai pārbūvei tas ir mazs laika posms. Teātris visur bija klātesošs – piedalījos personīgi katru nedēļu būvnieku sapulcēs, strādājām kopā ar arhitektiem, informējot par teātra vajadzībām, ko viņi nepārzina, piemēram, aktieru uzejām, kurām bija jāatstāj durvis, kur arhitekts jau tās bija nodemontējis kā nevajadzīgas utt. Lepojos, ka Apaļajā zālē nepārtraucām spēlēt izrādes visu būvniecības laiku, un mūsu mīļie skatītāji nāca uz izrādēm, neskatoties uz laipiņām, pa kurām bija jāpārvietojas, un labierīcībām āra tualetēs. Mūsu laimīgais stāsts ir arī Borisa un Ināras Teterevu fonds – 350 tūkstoši eiro trīs gadu laikā ir nenovērtējams atbalsts, veidojot izrādes, kas nes tālāk latvisko, cilvēcisko, visu, kas mums svarīgs. Vēl lepojos ar to, ka uzrunājam bērnu un jauniešu auditoriju, mums ir svarīgi turēt rūpi, lai būtu kvalitatīvs saturs, ko viņiem dot. Tāda, piemēram, ir izrāde “Mēs, roks, sekss un PSRS”. Mūsu izrādes “Pazudušais dēls” un “Jāzeps un viņa brāļi” ir Skolas somas programmā. Tiešām prieks sagaidīt Valmierā ar skolēniem pilnus autobusus no visas Latvijas.”
Evita uzsver, ka teātrim un kultūras jomai kopumā ir liela loma domāšanas mainīšanā. “Teātris iegriež domāšanu, ka var arī citādāk. Arī par ēkām, kurās teātris notiek, – “Kurtuve”, jaunais teātra ēkas veidols. Izrādes veidojam dažādām paaudzēm un dažādām gaumēm, ir arī tādas, ko kāds varbūt līdz galam nesaprot, kādam atkal ļoti patīk. Svarīgi, ka tas liek padomāt, rada diskusiju.” Jautāta, kā ir skatīties izrādes, kur zināms katrs tapšanas posms, visas nepieciešamības, ieguldītais darbs, Evita stāsta, ka “tas jau ir rūdījums – skatoties arī citu teātru izrādes, redzu, kas ir kas, arī tehniskās lietas. Taču, neskatoties uz to, enerģija ir pāri visam. Man patīk paskatīties mēģinājumus, pirmajās piecās minūtēs saprotu, kāda būs izrāde. Lai gan man ir teātra redze, zinot visas aizkulises, ja jūtu, ka tas ir pa īstam, esmu aizkustināta. Tad raudu, smejos. Arī skatoties “Jāzeps un viņa brāļi”, piemēram, jau kuro reizi”.
Atgriežoties pārbūvētajās mājās, teātra komanda kopīgi Jaunajā zālē palaida pudelē glabāto teātra garu un nomazgāja Lielās zāles skatuves grīdu. Tradicionāli kolektīvs, atklājot sezonu, ar piemiņas brīdi Valmieras kapsētās godina aizsaulē aizgājušos kolēģus. “Tilts uz pagātni ir svarīgs. Stipri varam būt tikai tad, ja saprotam, no kā esam cēlušies. Arī mūsu darbinieku saraksts – senais koka dēlis – visu pārbūves laiku ceļoja mums līdzi, pat uz santehnikas veikala kādreizējo vietu, kur notika mēģinājumi. Šos neticamos trīs gadus ne tikai izturējām, bet radījām mākslinieciski augstvērtīgu vidi. Kāpt arvien augstāk un pieņemt arvien jaunus izaicinājumus var tikai tad, ja ir spēcīgs kodols. Ar to saprotot visus darbiniekus. Teātris ir enerģijas apmaiņa. Domāju, ka kāds tur augšā šņorbēniņos sēž un mums palīdz.”
Jautāta par lepošanās vērto, Evita saka: “Lepojos, ka esmu mamma diviem bērniem, kuri dara mani laimīgu. Lepojos, ka izdevies Valmieras teātrī noturēt brīnišķīgus cilvēkus. Valmieras teātris dod sajūtu, ka ir vērts šeit būt. Lepojos, cik daudz kopīgā darbā ir izdevies izdarīt, arī piepildīt sākotnēji pilnīgi neticamas idejas. Lepojos, ka Valmieras teātri ar kvalitatīvu darbu izdodas arvien vairāk iezīmēt ne tikai Latvijas kultūras kartē, bet arī Latvijas kartē, aicinot apmeklēt Valmieru.”
