Savukārt attiecībā uz ārsta zīmēm situācijās, kad bērni pēc saslimšanas atgriežas skolā, veselības ministrs akcentēja nepieciešamību izstrādāt vienotu pieeju. H.Abu Meri uzsvēra, ka ārsta zīmes būtu jāizsniedz tikai gadījumos, ja tiek sniegtas īpašas rekomendācijas, piemēram, atbrīvojums no sporta nodarbībām vai citas režīma izmaiņas. Šāda pieeja palīdzētu mazināt ārstu noslodzi un padarītu administratīvos procesus efektīvākus, vienlaikus sniedzot skaidrību par nepieciešamību pēc izziņām pašām izglītības iestādēm. Veselības nozarei šis jautājums ir būtisks, jo rada nesamērīgu ārsta zīmju pieprasījumu bērna prombūtnes attaisnošanai.
Veselības ministrs aicināja izglītības iestādes, kas to vēl nav izdarījušas, precizēt iekšējās kārtības noteikumus, paredzot, ka ārsta zīme nebūtu nepieciešama vienkāršiem prombūtnes attaisnojumiem, jo tas rada nevajadzīgu slogu ārstiem, veselības nozarei un arī bērnu vecākiem.
Vēl viena nozīmīga tēma, kas tika pārrunāta, bija veselības izglītība skolās. Pētījumi par Latvijas skolēnu veselības paradumiem norāda uz negatīvām tendencēm, kas prasa lielāku uzmanību no izglītības un veselības nozares. Vienlaikus izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārde norādīja, ka dažādās tēmās, kā, piemēram, mentālā veselība, traumatisms, veselīgs uzturs, fiziskās aktivitātes u.c. skolēnu zināšanu novērtējums pēc programmu apguves ir salīdzinoši augsts. Līdz ar to izglītības un veselības jomas speciālisti varētu padziļināti vērtēt gan papildu nepieciešamo tēmu iekļaušanu mācību saturā, kā arī metodisko materiālu pieejamību pedagogiem, kā arī to izmantošanu mācību procesā.
Ministri bija vienisprātis, ka veselībpratības jautājumi ir jārisina, lai veidotu izglītotu sabiedrību, kas spēj saglabāt labu veselību un pieņemt apzinātus lēmumus par savu dzīvesveidu.
Tāpat tikšanās laikā tika pārrunāti jautājumi, kas skar skolotāju atbalsta personāla piesaisti izglītības iestādēm kvalitatīvāka mācību procesa organizēšanai, kā arī augstākās izglītības un zinātnes jautājumi.
