Likumā pašvaldībām noteikts pienākums nodrošināt šādus sociālos pakalpojumus: ilgstošu sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju, aprūpi mājās, krīzes centra, grupu mājas (dzīvokļa), patversmes vai naktspatversmes, dienas aprūpes centra, atelpas brīža, specializētās darbnīcas, ģimenes asistenta un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus. Ar grozījumiem likumā noteikts, kādām personu grupām pakalpojumi jānodrošina, norādot, ka pašvaldības par saviem līdzekļiem varēs tos nodrošināt arī citām personām.
Vairums pašvaldību jau pašlaik nodrošina grozā iekļautos pakalpojumus. Minimālais sociālo pakalpojumu grozs ir būtisks arī, lai Latvija varētu pretendēt uz Eiropas struktūrfondu līdzekļiem, atzīmē likumprojekta autori no Labklājības ministrijas.
Par primāri nodrošināmiem pakalpojumiem noteiks tos, kas novērš vai mazina veselības vai dzīvības apdraudējuma risku (piemēram, sociālie pakalpojumi vardarbībā cietušām personām) un kas mazina personas funkcionālo traucējumu ietekmi uz patstāvīgu un sabiedrības vispārējām normām atbilstošu funkcionēšanu (piemēram, sociālās rehabilitācijas pakalpojumi personām ar invaliditāti un smagām hroniskām saslimšanām).
Ar grozījumiem paplašināts sociālās rehabilitācijas pakalpojumu loku bērniem un jauniešiem, kuriem ir izveidojušās uzvedības vai atkarības problēmas vai ar augstiem to attīstības riskiem. No 2026.gada 1.janvāra obligāti nodrošināms būs sociālais mentors kā viena no sociālās rehabilitācijas pakalpojuma metodēm, bet sociālās rehabilitācijas programmas būs veidojamas no 2029.gada 1.janvāra, paredz grozījumi. Vienlaikus pašvaldības sociālajam dienestam noteikts pienākums izvērtēt bērna, kurš uzvedības vai atkarības problēmu dēļ ir saņēmis valsts finansētu ārstniecības vai sociālo rehabilitāciju, vajadzības un nepieciešamības gadījumā turpināt nodrošināt tam nepieciešamo atbalstu.
