Nav pareizi, ka apgrozījums ir vienīgais kritērijs valstij piederošo kapitālsabiedrību padomju esamībai. Nav saprotams, kādēļ uz valstij piederošām kapitālsabiedrībām tiek attiecināti atšķirīgi nosacījumi, salīdzinot ar kapitālsabiedrībām ar privāto kapitālu.
Piemēram, koncernu gadījumos mātes uzņēmumu padomes, ja tādas pastāv, var lemt arī par meitas kapitālsabiedrību stratēģisko attīstību un uzraudzību, kas ir padomju pamatfunkcija. Bez tam šo funkciju var īstenot arī akcionārs vai dalībnieks. Turklāt ir kritiski jāizvērtē, vai valstij piederošo kapitālsabiedrību padomju locekļiem, ja tādi vispār vajadzīgi, kuru darbs nav regulārs, tiek maksāta ikmēneša atlīdzība (piemēram, var maksāt arī par apmeklētām padomes sēdēm, bez tam akcionāram vai dalībniekam jāvērtē, vai padomes sēdes bijušas ar reālu atdevi). Valdei ir jāpilda akcionāra vai dalībnieka uzstādījumi un jāizstrādā kapitālsabiedrības redzējums attīstībai, ko apstiprina akcionārs vai dalībnieks. Tāpat nav pieļaujams, ka vieni un tie paši cilvēki vienlaicīgi ieņem dažādu kapitālsabiedrību valdes un padomes locekļu amatus, it īpaši konkurējošās kapitālsabiedrībās.
Līdztekus būtu jāpārskata valstij piederošo kapitālsabiedrību dividenžu politika. Proti, valsts kapitālsabiedrībām nav jāziedo nekam, bet jāmaksā dividendes valstij, un valsts tās pārdala par labu nepieciešamībai un prioritātēm. Normatīvajos aktos var ierakstīt jomas, kur kapitāldividendes tiek novirzītas, jo šobrīd to sadale ir necaurspīdīga.
LBAS ieskatā tas ir veids, kā samazināt valsts izdevumu daļu un ietaupīt valsts budžeta līdzekļus, un novirzīt tos budžeta prioritātēm, piemēram, izglītības, veselības, iekšlietu un dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanā iesaistīto darbinieku atalgojumam.
LBAS valdes sēdē ļoti kritiski tika vērtēta, arodbiedrībām pilnīgi nepieņemama prakse, ka minimālās algas saņēmējiem samazina darba slodzi apstākļos, kad darba devējs nespēj nodrošināt minimālo algu, bet nesamazina darba apjomu. Rezultātā darbinieki spiesti veikt tāda paša vai pat lielāka apjoma darbu, bet saņem mazāk. Šāda tendence ir novērojama virknē pašvaldību, kā arī valsts un privātajā sektorā, un attiecas ne tikai uz minimālās algas saņēmējiem. Lai ietaupītu budžeta līdzekļus, LBAS aicina darba devējus izvērtēt izdevumus par precēm un pakalpojumiem, neizdarot spiedienu uz minimālo un zemo algu saņēmējiem, kuriem nav citu iespēju, un nākas piekrist darba stundu samazinājumam pie nemainīga darba apjoma un tam neatbilstošas darba samaksas. LBAS uzskata, ka šāda situācija ir negodīga un neatbilst labai sociāli atbildīgai pārvaldības praksei.
