Formulējot diskusijas priekšmetu, Zanda Gūtmane uzsvēra: “Mēs esam pulcējušies, lai saprastu humanitāro zinātņu vietu šī brīža sabiedrībā un to attīstību. Humanitārās zinātnes veido kritiski domājošu cilvēku, kas spēj saprast sevi un saprast citus.” Diskusijas dalībnieki centās rast atbildi uz jautājumu: kāda ir humanitāro zinātņu nozīme – tā ir nemainīga, vai laiks piedāvā savus akcentus.
Runājot par humanitāro un eksakto zinātņu sadarbību, profesors Tālis Juhna vērsa uzmanību: “Inženierzinātņu pārstāvjiem ir jāattīsta spēja komunicēt, absolventiem nonākot darba tirgū ir jābūt spējīgiem adaptēties, izglītotiem tā, lai dzīves laikā varētu mainīt profesijas, līdz ar to pieaug humanitāro zinātņu loma. Ir svarīgi mākslīgajā intelektā integrēt arī cilvēciskās vērtības.” Oponēja Valters Ščerbinskis, sakot: “Humanitārās zinātnes Latvijai kā valstij ir svarīgākās. Latvija ir veidota uz humanitārām vērtībām, tās veido cilvēku izpratni par lietām.”
Diskusijas dalībnieki meklēja atbildes uz jautājumiem par birokrātiju zinātnieku darbā, vai dalība dažādos projektos nesaskalda zinātnieka uzmanību, ko darīt ar ataudzes problēmu zinātnē un sarūkošo studentu skaitu, par disbalansu profesoru vecuma ziņā, par angļu valodu kā zinātnes valodu, lai tiktu pie prestižām publikācijām, bet Laura Laurušaite teica paldies par to, ka RTU Liepāja konferencē skan lietuviešu valoda. Klātesošie diskutēja par robežu nojaukšanu starp akadēmiskām un profesionālām studiju programmām, par monogrāfiju vietu pētījumu hierarhijā.
Valters Ščerbinskis atzīmēja: “Cilvēkiem, kas savā darbībā sasniedz zināmu līmeni, nav izaugsmes iespēju. Lielākās valstīs profesori ir arī jauni, un viņiem ir iespēja dzīves laikā mainīt augstskolas, kurās strādāt. Mums ir intelektuālā darbaspēka aizplūšana uz ārzemēm, to provocē jauno zinātnieku algas. Laiki mainās, tas attiecas arī uz zinātni.”
Profesors Tālis Juhna uzsvēra: “Mēs esam zinātnes universitāte un sagatavojam speciālistus ar plašāku skatu. Studentiem ir iespēja stažēties uzņēmumos, primāri – studenti ir ne tikai zināšanu lietotāji, bet arī radītāji, kuri attīstās kā radošas personības.”
Atzīstot, ka digitālās humanitārās zinātnes paliek arvien pieprasītākas, diskusijas dalībnieki vienojās atziņā, ka vēlme pēc sadarbības starp nozarēm ir klātesoša, un tas ir izaicinājums atrast sadarbību starp humanitārām un eksaktām zinātnēm – ja liktu kompetences kopā, mēs radītu jaunas zināšanas.
“Humanitārās zinātnes var pielikt pie prāta, pie rokām un pie sirds,” rezumēja Zanda Gūtmane.
