Senāts jau iepriekš tiesu praksē ir norādījis – gadījumā, kad kolektīvā pārvaldījuma organizācija piešķir darba izmantotājam tiesības izmantot tās pārstāvēto autoru darbus, taču līdzēji nespēj rast kompromisu jautājumā par atlīdzības lielumu, ir piemērojama Autortiesību likuma 41. panta trešā daļa, proti, ja licences līgumā atlīdzības lielums nav konkretizēts, strīda gadījumā to nosaka tiesa pēc saviem ieskatiem.
Senāts arī norādījis, ka atskaites punkts atlīdzības lieluma noteikšanai saskaņā ar Autortiesību likumā noteikto tādos gadījumos, kad tiek konkretizēts atlīdzības lielums kolektīvā pārvaldījuma organizācijas un darbu izmantotāju licences līgumā par darbu izmantošanu raidīšanā, ir kolektīvā pārvaldījuma organizācijas apstiprinātās atlīdzības likmes (tarifs) konkrētajam izmantojuma veidam. Tiesai jānosaka atšķirīgs atlīdzības lielums tikai tad, ja tā atzīst, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas noteiktā atlīdzības likme nav taisnīga.
Vērtējot katras puses iesniegtos pierādījumus, apgabaltiesas pienākums ir izšķirt pušu strīdu un noteikt, vai starp pusēm pēc 2005. gada 19. aprīļa licences līguma darbības termiņa beigām attiecībā uz laika posmu no 2013. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim pastāvēja vienošanās par licences līguma būtiskajiem noteikumiem un kāds bija šādas vienošanās saturs. Secinot, ka pusēm pastāv atšķirīgi viedokļi par maksājamās atlīdzības lielumu, tiesai tas jānosaka pēc saviem ieskatiem.
Lieta SKC-402/2019; C29586916
