Cienījamā labklājības ministre!
Augsti godātais tieslietu ministr!
Cienījamie konferences dalībnieki!
Man ir prieks uzrunāt ministriju un pašvaldību pārstāvjus, bāriņtiesu un sociālo dienestu vadītājus un citas amatpersonas, nevalstisko organizāciju pārstāvjus un, kā jau moderators teica, jebkuru cilvēku, kuram interesē šī tēma un kurš piedalās, brīvas gribas un intereses vadīts, šajā konferencē. Mēs šodien esam šeit pulcējušies, lai diskutētu par stratēģiski pārdomātas un mērķtiecīgas bērnu tiesību aizsardzības sistēmas efektivitātes uzlabošanu Latvijā un katras iesaistītās puses lomu šādā efektīvā sistēmā.
Savā uzrunā Saeimai š. g. 3. septembrī es uzsvēru, ka demogrāfijas un ģimeņu politika Latvijā līdz šim nav pietiekoši fokusēta un ka tai ir vāji efektīva pārnozaru vai tā sauktā horizontālā pārvaldība un politiskā atbildība. Tādēļ mums visdrīzākajā laikā ir jādomā par to, lai mēs mērķtiecīgi un uz konkrētiem rezultātiem vērstā veidā organizētu savu demogrāfijas un ģimeņu politiku. Un, protams, jautājums par prevenciju pret bērnu vardarbību un bērnu tiesības kopumā ir šīs politikas integrāla un centrāla sastāvdaļa.
Es esmu gandarīts, ka šī konference ļaus vērīgi paskatīties uz šo sistēmu, kāda mums tagad ir, lai ieraudzītu “robus” un arī konstatētu iespējas, kur katrs klātesošais, katrs šīs sistēmas dalībnieks gan institucionāli, gan arī individuāli spētu saskatīt savu neaizvietojamo lomu un nozīmi bērnu aizsardzības sistēmā.
Latvijas normatīvajos aktos ir definēti dažādi vardarbības veidi pret bērnu: fiziska; emocionāla; seksuāla vardarbība; un pamešana novārtā. Bet, šķiet, ka nedaudz esam pametuši novārtā šo sistēmu kopumā tādā veidā, lai uzskatītu to par konsolidētu politikas virzienu tāpat kā ārpolitiku, finanšu politiku un citas politikas. Šī politika, es teiktu, eksistē otrā plānā, bet nevis tādā veidā kā konsolidēta, vienota, sistēmiski organizēta politika ar konkrētu, atbildīgu politisku amatpersonu, no kuras varētu prasīt atbildību par šīs sistēmas darbību vai varbūt darbības vājajiem punktiem kopumā. Tādēļ šādu politiku un sistēmu sākotnēji ir nedaudz grūtāk saskatīt nekā citas politikas, bet, man jāsaka, arī savā uzrunā Saeimā es uzsvēru, ka tas nav specifiski bērnu politikas, bērnu tiesību, demogrāfijas, ģimeņu politikas jautājums, bet tas ir jautājums par mūsu valsts pārvaldības sistēmu, kas ir klasiska, 19., 20. gadsimta sektorāla valsts politikas pārvaldība. Taču mūsdienās, 21. gadsimtā, tā dēļ, ka sabiedrība pastāvīgi kļūst (un tas ir neatgriezenisks process) arvien sarežģītāka, komplicētāka un starp dažādiem sektoriem sasaiste ar zināmu, nezināmu, apzinātu, neapzinātu kļūst arvien ciešāka, šī klasiskā, sektorālā politika vairākos gadījumos nav pietiekoša, lai mēs varētu moderni pārvaldīt attiecīgo sistēmu. Šī nav vienīgā, es varētu minēt arī citas, piemēram, digitālā transformācijas joma, kas skar visus sektorus, tāpēc jautājums ir par šīs pārvaldības efektivitāti. Tas būtībā ir valsts pārvaldības modernizācijas jautājums.
Tādēļ man šķiet, ka šis ir arī labs piemērs, kādā veidā mums vajadzētu domāt, lai panāktu to, ka bērnu tiesību aizsardzības politika ir skaidra kā tāda, proti, kur partijām būtu sava nostāja par to, sabiedrībai būtu sava nostāja, mēs zinātu, no kā mēs varam prasīt atbildību nevis par atsevišķām darbībām, bet par sistēmu kopumā. Un tā patlaban mums ir problēma. Tādēļ es domāju, ka būtu labi, ja mēs pārstātu domāt par šāda veida politiku kā īstermiņa projektu, ko mēs vienkārši nokārtosim, pabeigsim, un tad politika būs pabeigta, jo viss būs nokārtots. Tas tā nav. Mēs nedrīkstam gaidīt kārtējo traģēdiju vai skandālu, kādu šajā un citās jomās nav mazums, lai sāktu rīkoties.
Bērnu aizsardzība nav tikai vienas atsevišķas ministrijas atbildība, tādēļ mums ir jāskatās kopumā, lai panāktu to, ka valsts kā vienots mehānisms attīstītu un mēs visiem redzamā veidā varētu konstatēt šo politiku, un tad varam strīdēties, kādai tai ir jābūt. Zināmā veidā šo lomu – mēģināt paskatīties uz sistēmu kopumā – veic centrs “Dardedze”, jo tā nav saistīta ar konkrētu projektu, konkrētu jomu. Tā skatās uz sistēmu kopumā, un mēs kā valsts institūcijas varam mācīties redzēt šo kopskatu. Tādēļ ir ļoti labi, ka centrs “Dardedze” ir aktualizējis valstī šo jautājumu par iesaistīšanos ANO dibinātajā kustībā “Ceļa meklētāji”.
Šīs iniciatīvas mērķis ir vairot sabiedrības izpratni, veicināt valstu augstākā līmeņa politisku apņemšanos, aktīvi rīkoties un ieviest katrā pasaules valstī nacionālu vardarbības prevencijas standartu. Šodien šajā konferencē speciālisti apskatīs šī standarta saturu. Būs arī runa, lai mēs kā valsts institūcijas, kā atbildīgie, visi iesaistītie varētu attiecīgi rīkoties, atpazīt savu vietu un lomu šajā kopējā sistēmā un tad attiecīgi darboties patstāvīgi un ne tikai projekta ietvaros.
Arī mūsu valsts, tāpat kā citas ANO dalībvalstis, ir apņēmusies līdz 2030. gadam (un tagad mēs varam ieslēgt atskaiti uz 10 gadiem) novērst vardarbību vai iespējami samazināt vardarbību pret bērniem, cik vien tas ir iespējams. Šīs dienas konferencē droši vien būs arī runa par to, kāda ir situācija šobrīd, 2020. gadā. Savukārt 2030. gadā es aicinātu centru “Dardedze” rīkot atskaites konferenci, lai redzētu, kā šī apņemšanās ir izdevusies, iespējams, konstatētu, kas vēl nav un ko mums vajadzētu turpināt laikposmā no 2030. līdz 2040. gadam.
Mērķis visiem šīs dienas dalībniekiem ir tas pats – novērst, cik vien iespējams, vardarbību pret bērniem, un tādēļ mums ir jāstrādā. Šeit ir laba vieta, kur pārrunāt to, kā stratēģiski pārdomāt un nezaudēt no redzesloka caur atsevišķiem sektoriem vai projektiem bērnu aizsardzības sistēmu kopumā un individuālu bērnu kā vērtību.
